Tik daudz skaļu seksuālās vardarbības gadījumu pret bērniem - vai mēs esam akli? Intervija ar psiholoģi Madaru Grandāni
Seksuālā vardarbība pret bērniem joprojām ir viena no sāpīgākajām un klusākajām tēmām mūsu sabiedrībā. Gan nesenais gadījums sporta klubā "Babīte", gan citi pēdējā laikā medijos nonākušie stāsti par piedzīvoto vardarbību bērnībā liek uzdot jautājumus – kā iespējams, ka pieaugušie apkārt nemanīja, ka notiek kas tik briesmīgs? Un vēl būtiskāks jautājums – kā mēs kā vecāki, skolotāji, treneri un pieaugušie varam pamanīt pazīmes un sniegt palīdzību?
Par to, kā bērns reaģē uz šādu traumu, kā vecāki var rīkoties un kā notiek dziedināšanās, intervijā stāsta psiholoģe Madara Grandāne, kura strādā Bērnu aizsardzības centrā “Bērna māja” un savā praksē saskārusies ar vairākiem vardarbības gadījumiem.
Bērns klusē, jo baidās
"Nav viegli runāt par piedzīvoto seksuālo vardarbību. Bērns jūtas apkaunots, vainīgs. Viņam šķiet, ka viņam neticēs," skaidro psiholoģe. Šo emociju gamma – bailes, vaina, kauns, šoks – bieži ir tik smaga, ka bērns izvēlas nerunāt ne ar vienu.
Tomēr tas, ka sabiedrībā arvien vairāk skaļi tiek runāts par šādām tēmām esot apsveicami : "Tie nav prieki par to, ka šādi gadījumi notiek, bet gan prieks par to, ka par tiem sāk runāt, jo tieši tas bērnam dod atļauju stāstīt. Mēs beidzot sabiedrībā sākam pieņemt – bērnam ir tiesības runāt, un viņam būs, kas viņu sadzird."
Redzamās un neredzamās pazīmes
Psiholoģe uzsver, ka nav viena noteikta uzvedības modeļa, kas liecina par seksuālu vardarbību. Katrs bērns reaģē atšķirīgi – tas atkarīgs no viņa temperamenta, ģimenes attiecībām, vecuma un iepriekšējās pieredzes.
Tomēr pastāv biežāk sastopamas pazīmes, kas var liecināt par traumatisku pārdzīvojumu:
- Uzvedības maiņa – bērns kļūst noslēgts, aizkaitināts, agresīvs;
- Zūd interese par draugiem, pulciņiem;
- Pazeminās sekmes skolā;
- Parādās murgi, trauksme, miega traucējumi;
- Bailes no konkrētas vietas, dzimuma vai cilvēka;
- Interese par seksu vai pornogrāfiju, kas neatbilst vecumam;
- Pašdestruktīva uzvedība – sevis ievainošana, vielu lietošana.
“Viņa smadzenes ir tik ļoti noslogotas ar šo traumatisko pieredzi, ka viņš vairs nespēj koncentrēties uz mācībām vai attiecībām.”
Svarīgi saprast, ka šīs pazīmes var būt arī citu emocionālu grūtību rezultāts, ne vienmēr tieši seksuālas vardarbības. Taču jebkura uzvedības izmaiņa, kas iepriekš bērnam nav bijusi raksturīga, ir signāls – kaut kas notiek, un bērnam vajag palīdzību.
Kā runāt ar bērnu? "Durvis" ver lēnām
"Mēs nevaram piespiest bērnu runāt. Bet mēs varam radīt vidi, kur viņš gribēs atvērties."
Psiholoģe iesaka izvairīties no uzstājīgiem jautājumiem vai izmeklētāja toņa. Tā vietā – būt klātesošam, izrādīt rūpes, empātiju: "Es redzu, ka tu esi mainījies. Man ir svarīgi zināt, kā tu jūties.Tu vari man stāstīt jebko. Es tevi uzklausīšu un ticēšu."
Ļoti svarīga ir jau iepriekš izveidota emocionāli droša saikne. Ja ģimenē runā par ķermeni, pubertāti, seksualitāti, bērnam vieglāk uzticēties arī tad, ja noticis kas slikts.
“Ja vecāks ar bērnu jau agrāk ir runājis par to, kas ir seksualitāte, kur beidzas mana ķermeņa robeža, kas ir pieņemami un kas – ne, tad, kad notiek kas traumējošs, bērnam ir daudz vieglāk runāt.”
Vecāka uzdevums – noticēt un palikt mierīgam
Brīdī, kad bērns tomēr atklāj, kas ar viņu noticis, nereti pats vecāks piedzīvo šoku. Dusmas, asaras, bezspēcība – tas viss ir normāli. Bet vissvarīgākais tajā mirklī:
saglabāt mieru un noticēt bērnam. “Tu biji drosmīgs, ka izstāstīji. Es tev ticu. Mēs šo risināsim.”
Psiholoģe brīdina: ja vecāks šaubās par bērna teikto vai reaģē ar pārmērīgu paniku, bērns var noslēgties pavisam. Tieši tādēļ ir svarīgi iesaistīt profesionālus psihologus, kuri var palīdzēt gan bērnam, gan vecākam saprast situāciju, tikt galā ar pārdzīvojumu un rast pareizo virzību tālāk.
Tālākie soļi pēc atklāsmes
Ja atklājas, ka bērns ir saskāries ar seksuālu vardarbību, obligāti jāinformē tiesībsargājošās iestādes. Bērns nedrīkst palikt vidē, kurā varmāka atrodas tuvumā – piemēram, treniņu grupā vai ģimenes lokā.
Tālāk jānodrošina psiholoģiska palīdzība:
- Pēctraumas stresa simptomu mazināšanai;
- Lai bērns saprastu: viņš nav vainīgs;
- Lai bērns redzētu – viņa teiktajam seko rīcība, taisnīgums.
“Ja varmāka saņem sodu, bērnam rodas sajūta, ka viņš ir pasargāts. Ka tas, kas notika, bija nepareizi. Un ka viņš izdarīja pareizi, izvēloties atklāt patiesību.”
Dzīve pēc vardarbības – iespējama, ja ir atbalsts
Psiholoģe uzsver – dzīve pēc šādas traumas nav vienkārša, bet dziedināšanās ir iespējama. Pat pieaugušie, kas bērnībā to nav pārstrādājuši, vēlāk saprot: viņi netiek galā, ir trauksme, depresija, attiecību grūtības.
“Ja palīdzība netiek sniegta bērnībā, sekas var parādīties daudz vēlāk. Tāpēc agrīna atbalsta saņemšana ir izšķiroša.”
Tāpat arī vecākiem vajadzētu meklēt psiholoģisku palīdzību, lai viņi spētu būt mierīgi un atbalstoši savam bērnam. Vecāks nedrīkst būt tas, kurš sabrūk – viņam jābūt tam, pie kura bērns vienmēr var atgriezties.
Vardarbību visbiežāk veic labi zināmi cilvēki
Madara atzīst, ka viņas prakses statistika ir skaudra – lielākoties seksuālo vardarbību veic upurim labi zināmi cilvēki. Tie nav tikai svešinieki parkā vai treneri sporta zālē.
“Bērnam ir duālas jūtas – viņš mīl šo cilvēku, viņš viņam uzticas. Tas ir vēl smagāk – kā pastāstīt, ka tev ko tādu izdarījis cilvēks, kuram tu uzticies?”
Un arī pieaugušie – vecāki, skolotāji – bieži paļaujas uz šo “tuvu cilvēku” tēlu, nesaredzot, ka tieši tajā slēpjas briesmas.
Kā pasargāt savu bērnu?
Profilakse sākas ģimenē. Vecākiem ir jāveido uzticības pilna vide, kurā bērns drīkst runāt par grūtām tēmām. Par seksualitāti, ķermeni, attiecībām.
“Aicinu visus vecākus būt klātesošiem savā bērna dzīvē. Sarunāties. Klausīties. Jo tikai tad, ja attiecības ir drošas, bērns spēs atvērties arī vissmagākajos brīžos.”
