Vai tavām nierēm draud briesmas: profesore skaidro, kā laikus pamanīt slimību

Šobrīd kompensējamo zāļu saraksts tiek papildināts ar moderniem medikamentiem un jau tiek runāts par valsts nodrošinātu nieru slimību skrīningu drīzumā. Par šo jaunumu nozīmi intervija ar Latvijas Nefrologu asociācijas prezidenti, asoc.prof. Ievu Ziediņu.

Kas ir nieru slimību skrīnings un kā tas izpaužas?

– Ņemot vērā, ka mūsu nieru viena no pamatfunkcijām ir izvadīt no organisma vielmaiņas galaproduktus un saglabāt organismā vajadzīgās vielas, praksē ir divi vienkārši parametri analīzēs, kas parāda nieru funkcionālo spēju – asinīs tā ir seruma kreatinīna daudzuma noteikšana un urīna analīzēs – mikroalbuminūrijas noteikšana. Parasti urīna analīzes ir divas, bet tas ir no viena un tā paša urīna parauga, ko cilvēks nodod – tā ir urīna analīze ar mikroskopiju un mikroalbuminūrijas kvantitatīva noteikšana. Pavājinoties nieru funkcijām, pieaug seruma kreatinīna līmenis. Taču šis parametrs ir nepieciešams, lai noteiktu precīzāka rādītāju – glomerulārās filtrācijas ātrumu (GFĀ). To ir svarīgi noteikt, lai izvērtētu nieru kamoliņu funkcionālās spējas. Glomerulārās filtrācijas ātrumu aprēķina pēc tam paredzētas formulas, kā rezultātā iegūst ātrumu (ml/min/1,73m²), ar kādu nierēs asins plazmas daudzums tiek filtrēts no nieru kamoliņu kapilāriem uz kapsulu noteiktā laika vienībā. GFĀ aprēķināšanai ir nepieciešams zināt pacienta vecumu, dzimumu, un seruma kreatinīnu. Bērniem GFĀ aprēķināšanas formulā ņem vērā tikai ķermeņa garumu un seruma kreatinīnu. Saskaņā ar pētījumiem un vadlīnijām veseliem jauniem pieaugušiem cilvēkiem normāls glomerulu filtrācijas ātrums ir virs 90 ml/min/1,73m², tomēr GFĀ samazinās līdz ar vecumu. Vecākiem cilvēkiem fizioloģiski aptuveni no 40-50 gadu vecuma GFĀ ik gadu mazinās par 0,8–1,4 ml/min. Ja šā ātruma samazināšanās notiek straujāk un pastāvīgi, tas kļūst par iemeslu runāt par hronisku nieru slimību. Otrs minētais parametrs – mikroalbuminūrija urīna analīzē – ir urīnā izdalītās olbaltumvielas albumīna daudzums. Veselam cilvēkam urīna analīzē nevajadzētu parādīties albumīnam. Pēc šiem diviem rādītājiem arī tiek izvērtēti hroniskas nieru slimības riski un tās stadija. Šo divu rādītāju noteikšana cilvēkiem, kam nav nieru slimības, bet var būt to attīstības risks, ir nieru slimību skrīnings.

Un vai Latvijā ir valsts nodrošināts nieru slimību skrīnings?

– Pateicoties visām tām aktivitātēm, ko mēs iepriekšējos gadus esam darījuši visu cauru gadu, nevis tikai Pasaules nieru dienā, Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests ir sadzirdējusi šo skrīninga problēmu un nepieciešamību, un tā plāno to šogad vai 2026. gadā ieviest.  Latvijā hroniskas nieru slimības skrīnings būtu apmaksāts no valsts budžeta. Praksē tas izpaustos kā minēto papildu parametru iekļaušana tajās analīzēs, kuras ģimenes ārsts mums nozīmē katru gadu. Līdz šim tā bija atsevišķa cilvēku iniciatīva uz viņu pašu rēķina. Sākumā tas būtu hroniskas nieru slimības skrīnings pacientiem, kas slimo ar cukura diabētu un/vai arteriālo hipertensiju. Vēlāk – arvien plašākam cilvēku lokam. Tās ir ļoti labas ziņas, jo tas ir saistīts gan ar cilvēka veselību, tās riskiem, kvalitatīvi nodzīvotiem gadiem un izdevumiem veselības aprūpei, gan arī ar valsts izdevumiem un ieguvumiem, jo pacienta aprūpe agrīnās stadijās ir visiem izdevīgāka un drošāka nekā ielaistās un vēlīnās stadijās.

Un kad šie divi galvenie nieru veselības rādītāji – albumīna daudzums urīnā un seruma kreatinīna līmenis asinīs – ir tādi, kad par tiem nebūtu vai būtu jāsatraucas?

– Hroniskas nieru slimības kritēriji ir strukturālas vai funkcionālas izmaiņas nierēs, kas pastāv ilgāk par trīs mēnešiem ar ietekmi uz cilvēka veselību. Savukārt pēc šiem diviem rādītājiem – albumīna un kreatinīna attiecības urīnā un glomerulārās filtrācijas ātruma tiek noteikta hroniskas nieru slimības stadija un nelabvēlīgu notikumu iestāšanās risks. Ar nelabvēlīgiem notikumiem tiek saprasti: hroniska nieru mazspēja gala stadijā, akūta nieru mazspēja, mirstība no kardiovaskulāriem notikumiem un mirstība no jebkura cēloņa. To uzskatāmi parāda tabula, kura labāk nekā vārdi ieskicē riskus un stāvokļus, cik viegli vai smagi viss ir atbilstoši GFĀ un mikroalbuminūrijas līmeņiem. Tabula parāda, kā aug riski cilvēkam, kad viņam samazinās glomerulārās filtrācijas ātrums no 100 līdz pat 15 ml/min, kad jau ir vajadzīga dialīze, un kad pieaug albuminūrija... Tabulā zaļā krāsa apzīmē zemu risku, dzeltenā – mērenu risku, brūni oranžā – augstu risku un sarkanā – ļoti augstu risku. Tas ir tas, ko mums bieži arī ģimenes ārsti prasa skaidrot. Šādas tabulas atrodamas gan Latvijas nefrologu asociācijas mājaslapā, gan starptautiskos nefrologu informācijas avotos.

Kā mēdz būt ar pacientu līdzestību? Un kāpēc cilvēki mēdz ignorēt pašsaprotamas lietas, no kurām atkarīgs viņu stāvoklis?

– Piemēram, lielākā daļa cukura diabēta pacientu ir ar otrā tipa cukura diabētu, un ar viņiem ir tā, ka viņi pat jūtas labāk ar nedaudz paaugstinātu cukura līmeni, jo tad mums ir vairāk enerģijas, mēs varam vairāk izdarīt. Tad, kad viņi sāk dzert zāles cukura diabēta ārstēšanai, savās sajūtās viņi šķietami jūtas it kā “sliktāk”, nav tik enerģiski un tad sāk domāt, ka tās zāles neko labu nedara, un sajūtu iespaidā pārtrauc dzert zāles… Nekas manāms pa nedēļu vai mēnesi nenotiek, bet, ja viņi nedzer zāles vairākus mēnešus, tad iestājas visa komplikāciju virkne, un starp komplikācijām ir arī hroniska nieru slimība. Ar līdzestību iet visādi. Pacienti nāk pie manis ik pa trim mēnešiem, tad es saku, ka izrakstīšu zāles, bet, – nē, nevajag, man iekrājies. Bet kā tad tev iekrājās, ja iepriekš izrakstīju tikai šīm 90 dienām? Tas nozīmē, ka viņš nav dzēris tās zāles.

Pērn tika runāts par modernām zālēm, kuras būtu ļoti efektīvas, taču valsts tās neapmaksāja hroniskas nieru slimības gadījumā. Vai ar to viss pa vecam?

– Nē, mēs, ārsti un pacienti, tikām sadzirdēti, tagad daļa no šiem medikamentiem jau ir Kompensējamo zāļu sarakstā, un atbilstošie hroniskas nieru slimības pacienti tos jau saņem. Daļai medikamentu tiek gatavota iekļaušana no šī gada 1. aprīļa, daļai – no nākamā gadā. Šis ir vēl viens no risinājumiem, par kuru atzinīgus vārdus pelnījusi Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests. Runa bija par nātrija-glikozes kotransportvielas 2 (SGLT2) inhibitoriem, kas nefroloģijā ir ienākuši no 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas. Tagad šīs zāles ir kompensācijā, un nieru slimniekiem tās tikai jādzer. No pētījumu publikācijām nesen mediķu literatūrā parādījās arī lielisks kopsavilkums ar grafisku ilustrāciju par šo SGLT2 inhibitoru efektivitāti. Noskaidrots, ka, ja pacients lieto šīs zāles, tad viņam nieru slimība progresē lēnāk – GFĀ samazinās par 1,8 ml/min/1,73m² katru gadu, bet ja pacients nedzer šīs zāles, tad nieru slimība progresē par 4,59 ml/min/1,73m² katru gadu. Rezultātā to var aplēst dzīves gados līdz terminālai nieru mazspējai. Aprēķināts, ka hroniskas nieru slimības pacientu vidējais vecums ir 63 gadi, ko pieņemsim par starta vecumu, kad nepieciešamas šīs zāles. Noskaidrots, ka, zāles nelietojot, termināla nieru mazspēja iestāsies apmēram 73 gadu vecumā, bet, lietojot SGLT2 inhibitorus, termināla nieru mazspēja iestāsies apmēram 86 gadu vecumā. Tātad šīs zāles dāvā vēl 13 kvalitatīvi nodzīvojamus gadus. Un par to paldies mūsu veselības aprūpes administrētājiem! Nav tā, ka nekas nemainītos un neuzlabotos. Tāpat arī tagad būs nieru slimību skrīnings, kam tikai vajadzēs cilvēku atsaucību.