Cilvēkam viss ir, taču mokās ar dziļu depresiju un atkarībām. Kāpēc?

Es izārstējos no hroniskas depresijas, kad izpratu, kas ar mani notiek, kādēļ man ir šī slimība un kādēļ tā atkārtojās vairāk nekā desmit gadu. Šajā procesā arī atklāju, ka manas depresijas cēlonis (un arī daudzu citu cilvēku) nav noskaidrots vai pat nav pamanīts.

Kad tapa šis raksts, pasauli pāršalca ziņa par Holivudas filmu zvaigznes Robina Viljamsa pašnāvību. Visi uzdeva vienu un to pašu jautājumu: “Kāpēc?” Kāpēc cilvēks, kuram ir slava, skatītāju apbrīns, milzīga bagātība, skaista māja Kalifornijā un stilīga sieva, varētu vēlēties to visu izbeigt? Arī es nevarētu pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu – cilvēki tomēr ir ļoti sarežģītas būtnes. Bet man ir nojausma par to, kam viņš izgājis cauri un kādēļ cilvēki, kuriem ir viss, tomēr izlemj beigt dzīvi pašnāvībā vai grimst atkarībā.

Vai depresijai ir materiālas dabas cēloņi?

Depresija un atkarība ir divas mūsdienās visizplatītākās likstas, un tomēr mēs par tām zinām ļoti maz. Miljoniem cilvēku ik dienas lieto antidepresantus, lai tikai spētu izturēt vēl vienu dienu, un daudziem ir kāda atkarība – vienalga, alkohola, smēķēšanas, azartspēļu, medikamentu vai pornogrāfijas. Taču mums nav īstas skaidrības par šīs problēmas patiesajiem cēloņiem.

Pārsvarā valda viedoklis, ka depresijai ir materiālas dabas cēloņi – ķīmiska nelīdzsvarotība smadzenēs vai arī kaut kas nav kārtībā ar to, kā trīs smadzeņu daļas savstarpēji komunicē. Depresijas gadījumos nozīme var būt arī tīri cilvēciskiem faktoriem, piemēram, piedzīvots zaudējums, traģēdija vai kādi sirdēsti, kas to uzjundī, savukārt ķīmiska atkarība bieži izpaužas kā dažādu vielu lietošana apreibināšanās nolūkā.

_____________________________________________________________

Būtiski saprast, ka pagātne nav beigusies, tā turpinās mūsos un pārņem mūs, līdz zaudējam jebkādu spēju just pārsteigumu.

_____________________________________________________________

Lai gan visam minētajam var pilnībā piekrist, zinātne nespēj izskaidrot visus procesus, kas šādā brīdī notiek. Kā tas ir iespējams, ka domas vai atmiņas (piemēram, par kādu mīļu cilvēku, kas aizgājis mūžībā) spēj izraisīt dziļu depresiju? Skaidrs, ka tās nav tikai domas vai atmiņas! Tām piemīt kaut kāda enerģija, kas var mainīt cilvēka noskaņojumu un viņu pašu. Un, runājot par atkarību, – kā cilvēks kļūst par atkarīgo?

Nocīnījies ar depresiju vairākus gadus, esmu secinājis, ka depresijai un atkarībai ir kopīgs cēlonis. Piekrītu, ka šīs slimības rodas arī citu iemeslu dēļ, taču šo faktu nav atzinusi nedz medicīna, nedz psiholoģija. Būtībā cēlonis ir ārkārtīgi dziļa pārliecība, ka dzīve var būt un tai būtu jābūt labākai, nekā tā ir patlaban. Šajā dziļajā neapmierinātībā ir arī kāds iracionāls elements, un tādēļ no depresijas nav iespējams atbrīvoties, nopērkot jaunu mašīnu vai izveidojot finansiālu stabilitāti, kā tas bija arī Robinam Viljamsam. Abi šie stāvokļi patiesībā liecina par garīgu krīzi, un, lai tādu izjustu, cilvēkam ar atkarību vai depresiju būtu bijis kādu laiku (un tas var būt pat ļoti īss brīdis) jājūt ekstāze. Kā es saku, tā ir izjūta, ka ar visu pasauli esi vienots veselums, vai pāri plūstoša līksmība, svētlaime, vai patiess prieks. Psihologi to sauc par okeānisko izjūtu. Mēs to visbiežāk piedzīvojam bērnībā un vēlāk, kad kļūstam vecāki, tā parādās aizvien retāk.

_____________________________________________________________

Man bija brīnišķīga laulība, divas meitas, ar kurām no sirds lepojos, sekmīgs bizness un burvīga māja. Tomēr pār mani klājās pelēka migla.

_____________________________________________________________

Lielākā daļa cilvēku nepiekristu, ka pasaule vienmēr ir šāda, tomēr depresīvi cilvēki vai atkarīgie to redz daudz jūtīgāk. Viņi nespēj samierināties ar dzīvi, kurā nav emocionālu galējību, un tādēļ atkarīgais mēģina to atjaunot, lietojot narkotikas vai alkoholu, savukārt depresīvu cilvēku nomāc ikdienas pelēcība.

Manai depresijai nebija acīmredzama iemesla, vismaz tie nebija cēloņi, kas minēti pieņemtajos depresijas modeļos. Man bija brīnišķīga laulība, divas meitas, ar kurām no sirds lepojos, sekmīgs neliels izdevniecības bizness un burvīga māja. Tomēr, neraugoties uz šo materiālo labklājību, pār mani klājās pelēka migla. Neredzēju praktiski nekādu jēgu to visu turpināt – dzīvei nebija nozīmes un vērtības, un nekas man nesagādāja prieku.

Kādā īpaši dziļas depresijas brīdī, ejot garām kāzu kleitu veikalam, es gandrīz izplūdu asarās: man bija tik ļoti žēl to sieviešu – optimisma un cerību pārpilnu, pārņemtu ar plāniem un sapņiem –, kas ar vīriem gribēja sākt jaunu dzīvi.

Ap to pašu laiku manī notika lūzums, kāds manī teica: “Pietiek!” Tā kā biju ieguvis augstāko izglītību filosofijā, atbildi uz jautājumu, kādēļ man ir depresija, meklēju sarežģītā un mulsinošā pašizziņas un identitātes meklējumu labirintā. Citiem vārdiem sakot – kas es esmu, un kas ir tas, kurš šobrīd cieš no depresijas? Tas ir mūžvecais jautājums, kas nodarbinājis filosofus jau vairāk nekā 2000 gadu, un, šķiet, viņu atbildes ir nebeidzams pingpongs – vieni saka, ka esam būtnes ar dvēseli, savukārt citi – vienkārši gudras smadzenes, kas mīt fiziskā ķermenī.

Modernā neirobioloģija un bioloģija sliecas domāt, ka esam vien gudras smadzenes. Šī teorija uzskata, ka es esmu ne vairāk kā domu un atmiņu kopums, kas ies bojā brīdī, kad mans ķermenis nomirs. Man tas nelikās pareizi. Man šķita, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai mūsu domu plūsma. Galu galā, ja reiz esmu tikai domu kopums, kuram tad ir depresija? Tas atgādina man kādu joku, kur vecs vīrs dzen meistaram jautā: “Ja reiz es neeksistēju, kuram tad ir lumbago?”

_____________________________________________________________

_____________________________________________________________

Man šķita, ka gudro smadzeņu teorija nepasaka visu. Tā nespēj aptvert dzīves bagātību un dažādību. Kā gan es varu būt nekas un tomēr just, ka esmu kas vairāk? Gudro smadzeņu teorētiķis manu hronisko depresiju norakstītu uz ķīmiskā līdzsvara traucējumiem, tomēr tas samazinātu notikušā mērogu. Manā depresijā (un man ir aizdomas, arī citiem, kas cieš no depresijas) bija eksistenciāls elements. Tas bija kā protesta kliedziens pret dzīvi, kāda tā ir tagad, un tabletes tur neko nevarēja mainīt. Un, ja mana teorija, ka atkarība un depresija ir garīga krīze, ir pareiza, tad cilvēki ar depresiju vai atkarību ir izaicinājums mums pārējiem, kuri sevi uzskata par normāliem. Vai viņi ir mazāk normāli tāpēc, ka viņiem pasaule šķiet pelēka un vienmuļa un viņi atkal gribētu piedzīvot okeānisko izjūtu?

Kādēļ mēs piedzīvojam vienotības brīdi kā īsu, pārejošu mirkli un vairs nespējam to atgūt?

Lai saprastu depresijas un atkarības garīgo dabu, ir būtiski apjēgt, ka pagātne nav beigusies, – tā turpinās mūsos un pārņem mūs, līdz mēs zaudējam jebkādu spēju izjust pārsteigumu.

Gadījums, kas daudz ko atklāja

Kā jau minēju, depresija mēdz būt cilvēkiem, kuri ir zaudējuši kādu tuvinieku. Viņiem pagātne nav tikai atmiņas, tā ir taustāma un reāla. Šī doma man ienāca prātā kādu dienu, kad biju ciemos pie tēva. Viņam bija deviņdesmit gadu, tomēr fiziski viņš bija pilnīgi vesels. Pirms pāris gadiem veikta veselības pārbaude atklāja, ka viņa sirds bija kā 60–70 gadu vecam cilvēkam. Tomēr, kad ierados pie viņa mājas, tēvs gulēja gultā un necēlās.

“Kas noticis?” jautāju. “Nekas īpašs,” viņš atbildēja, paraustīdams plecus. Viņam vienkārši bija apnicis dzīvot. Viņš bija piekusis no dzīves un vēlējās mirt – tā tēvs teica. Viņš novērsās no manis un pagriezās pret sienu.

_____________________________________________________________

Ja jums paveiksies, jūs nomirsiet no vecuma. Ārsti, ģimene un draugi teiks, ka jums ir bijusi laba dzīve.

_____________________________________________________________

Pēc pāris stundām, kad devos mājup, pabāzu galvu pa guļamistabas durvīm un uzkrītoši atsveicinājos. Galvā pazibēja doma, ka, iespējams, tā ir pēdējā reize, kad viņu redzu, lai gan tā šķita pilnīgi absurda. Viņš man novēlēja visu labu, un es devos prom. Pēc trim dienām man piezvanīja māte un teica, ka tēvs ir miris.

Kaut kādā ziņā mans tēvs gaidīja savu nāvi. Netika veikta mirušā sekcija, bet, ja arī tāda tiktu veikta, nāves iemesls būtu kāds izplatīts un diezgan vispārīgs cēlonis. Katrā ziņā ne jau tas, ka “viņš bija piekusis no dzīves”, ka “viņam pietika” vai ka “viņš nebūtu varējis nodzīvot vēl vienu dienu”.

Ja jums paveiksies, jūs nomirsiet no vecuma. Ārsti, ģimene un draugi teiks, ka jums ir bijusi laba dzīve. Medicīna neatzīst, ka vecums varētu būt nāves iemesls, lai arī ik dienu kāds mirst no vecuma. Ir skaidrs, ka ar vecumu ķermenis sāk justies novalkāts, un cilvēks vairs nejūt īstu prieku par dzīvi.

Jūs daudz būsiet pieredzējis, un, tāpat kā mans tēvs, jutīsiet milzīgu nožēlas slogu, vilšanos un aizvainojumu, ko visu laiku būsiet nesis sevī.

Kad apciemoju tēvu, viņš bija ķermenis, kas tobrīd runāja ar mani guļamistabā, un vienlaikus arī pagātne, kas viņu bija pārņēmusi. Galu galā tas notiek ar mums visiem – pagātne gulstas uz mums tā, it kā tā būtu atsevišķa būtne, līdz mēs to nespējam izturēt ne dienu ilgāk un salūstam.

Mani personīgie novērojumi sakrīt ar daudzu pēdējā laikā veiktu pētījumu rezultātiem. Pētnieki no Atlantas Slimību kontroles un profilakses centra Džordžijā nonāca pie pārsteidzošiem secinājumiem. Viņi analizēja, kā bērnībā pārdzīvotie pāridarījumi ietekmē cilvēkus pieaugušo vecumā. Jo vairāk cilvēks tiek traumēts bērnībā (tā var būt gan emocionāla, gan fiziska vardarbība), jo īsāka ir viņa dzīve. Tas, kā vecāki pret mums izturas bērnībā, ietekmē mūsu mūža ilgumu.

Pētnieki izveidoja sarakstu ar 18 traumējošas pieredzes veidiem, ko viņi nosauca par negatīvu bērnības pieredzi.

1. Kāds no vecākiem izmanto verbālu agresiju pret bērniem, aizvaino viņus.

2. Kāds no vecākiem izturas pret bērniem tā, ka bērni jūt bailes vai fiziska kaitējuma iespējamību.

3. Kāds no vecākiem bieži bērnus iepļaukā, grūsta vai cieši sagrābj.

4. Kāds no vecākiem bieži bērnus tik spēcīgi sit, ka paliek zilumi vai ievainojumi.

5. Kāds no vecākiem bērnu aizskāris, lai gūtu seksuālu apmierinājumu.

6. Kāds no vecākiem gribējis, lai bērns viņu aizskar seksuāli.

7. Kāds no vecākiem mēģinājis bērnu iesaistīt dzimumkontaktos.

8. Kāds no vecākiem veicis ar bērnu dzimumaktu.

9. Kādam no vecākiem ir bijusi atkarība no alkohola vai narkotiskām vielām.

10. Kāds no vecākiem lietojis uz ielas nopērkamās narkotikas.

11. Kāds no vecākiem bijis depresīvs vai garīgi slims.

12. Kāds no vecākiem mēģinājis izdarīt pašnāvību.

13. Māte tikusi grūstīta, cieši sagrābta.

14. Māte tikusi spārdīta vai sista ar dūri.

15. Māte tikusi atkārtoti sista.

16. Mātei ticis draudēts ar nazi vai šaujamieroci.

17. Kāds no vecākiem ir sēdējis cietumā.

18. Vecāki ir dzīvojuši šķirti vai laulība bijusi šķirta.

_____________________________________________________________

Cik reižu vecāki jūs ir aizvainojuši, kad bijāt bērns? Cik reižu viņi jūs ir pazemojuši vai teikuši, ka jūs neesat gana labi?

_____________________________________________________________

No 17 000 cilvēku, kuri piedalījās pētījumā, 12 000 dalībnieku atklāja, ka bērnībā piedzīvojuši vismaz vienu no minētajām situācijām. Iespējams, arī lielākā daļa no mums teiktu to pašu. Cik reižu vecāki jūs ir aizvainojuši, kad bijāt bērns? Cik reižu viņi jūs ir pazemojuši vai teikuši, ka jūs neesat gana labi?

Kā redzēsiet, šos aizvainojumus mēs nēsājam sirdī visu mūžu, un beigās tie var mūs arī nogalināt. Kā atklāja zinātnieki, tie pētījuma dalībnieki, kuri bērnībā bija pieredzējuši sešus vai vairāk no šiem faktoriem, ir miruši 20 gadu ātrāk par tiem, kuriem nebija šādas pieredzes. Kā izteicās pētījuma vadītājs Deivids Brauns, ir svarīgi saprast, ka bērnībā gūtu traumu sekas izpaužas visā indivīda dzīves laikā.

Pie līdzīgiem secinājumiem zinātnieki nonāca arī kādā citā pētījumā, kas bija publicēts tajā pašā gadā. Pētnieki no Djūka universitātes Durhemā, Ziemeļkarolīnā, 32 gadus sekoja līdzi 1037 Dunedinā, Jaunzēlandē, 1972.–1973. gadā dzimušiem bērniem. Pētnieki fiksēja negatīvo pieredzi, ko šie bērni varēja gūt pirmajos desmit dzīves gados, piemēram, nabadzību, cietsirdīgu attieksmi un sociālo izolāciju. Tiem dalībniekiem, kuri bija bērnībā pieredzējuši visus trīs negatīvās pieredzes veidus, bija daudz lielāks depresijas vai iekaisumu risks, kas bieži ir sirds slimību, artrīta un līdzīgu slimību priekšvēstnesis vai bija parādījušies kādi riska faktori, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, aptaukošanās vai paaugstināts holesterīna līmenis. Patiesībā pētnieku grupa atzina, ka 31% visu depresijas gadījumu un 32% paaugstināta asinsspiediena vai holesterīna līmeņa gadījumu pastāv tieša saikne ar nelaimīgu bērnību.

_____________________________________________________________

_____________________________________________________________

Ja bērnībā ir atkarība no narkotiskām vielām, vēlāk tas izraisa dažādas slimības. Kāds cits pētījums – šoreiz tajā piedalījās pēc Otrā pasaules kara līdz 1989. gadam Eiropā dzimuši ebreji – atklāja, ka tiem, kuri apzinājās holokausta esamību, pat ja paši to nebija piedzīvojuši, bija daudz lielāks vēža risks nekā pirms kara dzimušiem ebrejiem.

Vēl kādā citā pētījumā pētnieki atklāja, ka cilvēkiem, kas bērnībā bija piedzīvojuši fizisku vardarbību, bija lielāks osteoartrīta risks nekā tiem, kuri bija teikuši, ka viņu bērnība ir bijusi laimīga. Vadošā pētniece Esme Fullere-Tomsone no Toronto universitātes atzina, ka pētījums parāda, ka būtu jāturpina analizēt bērnībā piedzīvotas vardarbības ietekmi uz hronisku slimību attīstību.

Ja pagātne ir enerģija, nevis nekaitīgu domu kopums, tad top skaidrs, ka tā ir dzīva būtne, kas var ietekmēt gan mūs, gan mūsu domas, gan veselību, dzīvi un pat vidi.

Tu esi tava pagātne

Viens no manas teorijas pamatpieņēmumiem ir šāds: domā domas, nevis domātājs. Nevis cilvēkam ir depresija vai atkarība, it kā starp viņu un depresiju pastāvētu kāda telpa vai atšķirība, nē, – depresija izpaužas caur cilvēku. Patiesībā tā viņu veido. Uzskats, ka pastāv atsevišķs un autonoms “kāds”, kurš cieš no depresijas, dusmām un pārējā, ir gandrīz ikvienas terapijas pamatā.

Tas kļūst par apburto loku. Pagātne turpina veidot cilvēku, un viņš turpina dzīvot un krāt pieredzi, kas attaisno šādu pasaules skatījumu par to, kādai jābūt dzīvei. Un beigu beigās laiks ir uzgūlies uz pleciem kā smaga nasta (tieši tāpat kā manam tēvam vai neskaitāmiem miljoniem cilvēku, kuri cieš no depresijas vai atkarības). Pagātnes ēnas nomāc jebkādu spēju izjust labsajūtu vai prieku.

_____________________________________________________________

Pagātne turpina veidot cilvēku, un viņš turpina dzīvot un krāt pieredzi, kas attaisno šādu pasaules skatījumu par to, kādai jābūt dzīvei.

_____________________________________________________________

Kur tad ir izeja? Soļi jāsper ļoti uzmanīgi, jo būtu jāuzdod otrs jautājums, kas ir tikpat svarīgs: “Kas jautā?” Vēlme atbrīvoties no depresijas vai atkarības nāk no pašas depresijas un atkarības, tādēļ tā ir pašas problēmas turpinājums. Jā, terapija var uzlabot situāciju, bet pamatproblēma saglabājas. Tas izskaidro, kāpēc cilvēki gadiem ilgi ārstējas pie psihoterapeitiem, ieiet un izrakstās no klīnikām atkarības ārstēšanai, tomēr nav spējuši pilnībā pārvarēt šo problēmu.

Spēcīgākais sabiedrotais ir mūsu apziņa, domu klusais liecinieks, vai, kā saka indiešu gudrie, tas, kas redz ar mūsu acīm un dzird ar mūsu ausīm. Tas vienmēr ir ar mums – guļot un esot nomodā. Tas ir gudrs vērotājs, kas novēro mūsu domas, kuras nāk no pagātnes, un veido mūs.

Esmu sagatavojis 21 ikdienā veicamu vingrinājumu un vairākus no tiem pievienoju šim rakstam (sk. izcēlumus “Vienkārši skatīšanās” un “Domu vērošana”). Vērošana ir vienkārša darbība, kas izklīdina depresijas un atkarības enerģiju. Tā, kas paliek pāri, ir patiesi garīga būtne – brīva no depresijas un atkarības.

Lielākajai daļai terapiju pamatā ir trijstūris: šeit ir pacients, te ir viņa problēma, piemēram, dusmas, un šeit ir terapeits. Pamatpieņēmums šādā trijstūrī – pacients ir autonoma būtne, kuram gadījusies problēma ar agresiju, ka viņš to var kontrolēt un pat atbrīvoties no tās (protams, ar terapeita palīdzību).

Tomēr šāds scenārijs, īpaši ideja par autonomu personu, kas visu kontrolē, ir iemesls, kādēļ terapeitiem tikai daļēji izdodas likvidēt problēmu un kādēļ cilvēki atkal atgriežas pie terapeitiem.

Autonomais “es” ir tas, kurš rada dusmas (vai jebko citu, kas rada problēmas). Tādā gadījumā jebkāds mēģinājums atbrīvoties no problēmas nāk no pašām dusmām, un tādējādi ir tikai problēmas turpinājums.

Tikai tad, ja no šī trijstūra tiek izveidota taisna līnija, kuras vienā galā ir problēma, bet otrā terapeits, rodas iespēja panākt pilnīgu un paliekošu dziedināšanu.

Neviens no mums patiesībā neskatās. Mēs varam skatīties uz ceļu vai pētīt ēdienkarti, vai izskatīt e-pastu, taču tās ir paviršas skatīšanās formas, kuru mērķis ir iegūt nepieciešamo informāciju. Kopš brīža, kad bijāt mazi, jūs visdrīzāk neesat lūkojušies uz kaut ko vienkārši aiz sajūsmas vai ziņkārības.

Ar patiesu skatīšanos es domāju pilnīgu iegrimšanu vērojamajā objektā bez kādas varas apziņas vai domām par labuma gūšanu. Patiesa skatīšanās ir tīrs, koncentrēts vērošanas process, kurā nekas nav jāinterpretē vai jāizdara kādi secinājumi. Līdzko jūsu konceptuālais prāts ir definējis to, kas tiek vērots, jūs pārstājat vērot. Ja jūs patiešām vērojat puķi, jūs redzat tās noslēpumu, un tas patiešām ir mistiski, ka vienā brīdī jūs tiekat pāri jau zināmajai definīcijai – “tā ir puķe”.

Atrodiet šodien laiku pavērot kādu puķi vai krāsainu lapu savā dārzā vai pagalmā – tikai vienu, bet kārtīgi izpētiet to. Pavērojiet to vairākas minūtes, burtiski aprijiet ar skatienu, iesūciet sevī, lai vienā brīdī telpa starp jums un lapu izzustu.

Šādos mirkļos, kad šķiet, ka laiks ir apstājies, var notikt mazs brīnums. Jūs varat saplūst ar šo krāsaino lapu, un tajā ir viss Visums.

Labākais ir tas, ka pazudīs domas par darbu, jauno mašīnu un visu pārējo, un jūs pamanīsiet, ka ir iestājies absolūts miers. Šādā brīdi jūs spēsiet skaidri redzēt, nevis lūkoties ekrānā vai caur kādu filtru. Kad jūs ieskatāties šajā krāsainajā lapā, telpa starp jums izzūd, un līdz ar to pazūd arī jebkāds pamats justies nelaimīgiem vai nožēlojamiem.

Pamēģiniet šo vingrinājumu: domu vērošana

Lai saprastu domas – no kurienes tās rodas un kas tās ir –, mums jābūt ļoti mierīgiem. Šādu mieru var just pilnīgas apzinātības stāvoklī, tomēr mierīgums ir kā muskulis. Tas ir bieži jāvingrina, citādi iekritīsiet miegā un atkal zaudēsiet apziņu.

Miera stāvoklī vienkārši pierakstiet jebkādas domas vai jūtas, kas jums nāk prātā, vai, ja gribam būt precīzāki, jebkādas domas vai jūtas, kuras tajā brīdī apzināties.

Tas notiks saskaņā ar faktu – kad jūs domājat, jūs esat domas, tādēļ nav autonoma “jūs”, kas tās varētu novērot! Dienas laikā jums ir daudz, daudz domu un jūtu, sākot no “esmu izsalcis” līdz “man viņš nepatīk”. Neuztraucieties, jūs nepierakstīsiet pilnu burtnīcu – jūs nebūsiet pietiekami bieži tādā apziņas stāvoklī, lai fiksētu ikvienu savu domu vai izjūtu.

Šis vingrinājums ir ārkārtīgi smalks. Tas ir kaut kas līdzīgs mēģinājumam noķert dūmu virpuļus.

Būtiski ir nemēģināt tiesāt, kritizēt vai nosodīt – arī tās ir domas. Jūsu uzdevums nav izvēlēties, kuras domas fiksēt. Domas par Dievu nav labākas par domām par mašīnu – tās ir tikai domas.

Nolieciet savu piezīmju blociņu pie gultas. Laiks pirms gulētiešanas ir ļoti piemērots, lai pierakstītu jūtas un domas. Atstājiet blociņu uz nakts skapīša, ja nu naktī pamodīsieties un vēlēsieties kaut ko pierakstīt. Jo vairāk jūs to darīsiet, jo vairāk jums gribēsies to darīt.

Braiens Habards, žurnāls „Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock