Kad Mātes diena nav priecīgākie svētki. Dairas Ozolas smagais stāsts
Rīdziniecei Dairai Ozolai Mātes diena nav paši priecīgākie svētki. Liktenis viņu ir smagi sitis, pirmdzimtais un ļoti gaidītais dēliņš Kristiāns piedzima ar smagu slimību buķeti – bērnu cerebrālā trieka, epilepsija, autisms. Puisis līdz savai aiziešanai mūžībā trīsdesmit gadu vecumā lielākoties savu dzīvi vadīja ratiņkrēslā, un mamma darīja visu iespējamo un neiespējamo, rūpējās, bieži aizmirstot pati par sevi.
Tagad Kristiāns dus kapu kalniņā, bet Daira joprojām strādā dienas centrā par sociālo darbinieci, tieši tur, kur arī dēls vadīja savu laiku. “Strādāt man grūti ir tieši svētkos, atkal atmiņā nāk dēls. Kristiāns bija ļoti pozitīvs, vienmēr smaidīgs,” sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” atceras Daira. Ģimenē ir arī meita Patrīcija (24), strādā par fitnesa administratori, ir permanentā grima meistare. “Es ļoti lepojos ar savu meitu. Šobrīd tas ir dārgākais, kas man pieder,” izjusti teic māmiņa.
Kad piedzims, tad redzēs...
“Dēls aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem. Viss sākās kā ikvienas sievietes dzīvē. Cilvēks veido ģimeni, attiecības, domā par gaidāmajiem bērniem. Priecīgs gaidi, kāds viņš būs – katrs par to sapņo. Tad šis brīdis pienāk. Kaut gan es jau grūtniecības laikā redzēju, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Taču ja skatāmies, ka tas notika pirms trīsdesmit gadiem – kāda tur medicīna? Cik daudz no visa tajā laikā varēja saprast?” atceras Daira.
Kad Dairu izmeklēja ar ultrasonogrāfiju, speciālists atzina, ka mazuļa galviņā īsti nevarot saprast – divi pleķīši kā nesadalījies asinsvadu kūlītis. Uztraukumam neesot pamata, viss uzsūksies.
“Septītajā, astotajā mēnesī bija pēdējā ultrasonogrāfija, mani aizsūtīja uz ārstu konsiliju – redzēja, ka kaut kas nav kārtībā, bet tieši kas, mediķi nezināja. Tā arī pateica – kad piedzims, tad redzēs. 31. jūlijā pasaulē nāca mans pirmdzimtais, un tagad ar savu prātu atceros vecmātes vārdus: ar šo bērniņu gan būs problēmas! Protams, es savos nieka 20 gados neuzdrošinājos neko sīkāk pavaicāt. Gan grūtniecība, gan dzemdības aizritēja pilnīgi normāli bez jebkādām komplikācijām un sarežģījumiem,” savu smago dzīvesstāstu aizsāk Daira.
Savu bērnu nespēju atstāt
Sekoja slimnīcu periods un nepārtraukta meklēšana, jo īsti neviens nezināja, kā rīkoties. Diagnoze izkristalizējās pēc ilgāka laika – bērnu cerebrālā trieka. Ārsti dēla slimību nekādi nevarēja izskaidrot, ģimenē iepriekš līdzīgu slimību nav bijis.
“Manu dzīvi var sadalīt trīs posmos: līdz Kristiānam, tad ģimenē ienākot šim īpašajam bērnam, un šobrīd, pēc dēla nāves. Mēs ar Kristiānu bieži devāmies uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kur gandrīz neko nedarīja, vien izrakstīja medikamentu receptes. Tad nonācām Biķernieku slimnīcas rehabilitācijas nodaļā, kur bija brīnišķīga mediķu komanda. Tajā laikā bijām vēl trijatā, arī Kristiāna tēvs, mans vīrs bija ar mums kopā. Uzsākām rehabilitācijas kursu. Dēlam ļoti patika masāžas, baseins, tas notika intensīvi, vairākus mēnešus. Pa vidu atradu dziednieku, kurš ļoti palīdzēja, nākamajā dienā pēc vizītes bija pavisam cits bērns. Man visu laiku bija kaut kādi meklējumi,” turpina Daira.
Kad Kristiānam apritēja divi gadi un laulībā biju nodzīvoti četri gadi, sekoja jauns trieciens. “Vīrs, Kristiāna tēvs, mūs pameta, jo man vajadzēja izvēlēties: viņš vai bērns. Vīrs nespēja pieņemt to, ka viņam ir tāds dēls. Bet kā es varu izvēlēties starp diviem cilvēkiem, kurus mīlu? Savu bērnu es nespēju atstāt. Tā mana laulības dzīve beidzās, paliku viena ar Kristiānu un iekritu milzīgā depresijā,” ar sāpēm atklāj Daira, piebilstot, ka jāsaka milzīgs paldies mammai, kura ļoti atbalstījusi.
Liels paldies mammai
Pateicoties mammai, Daira varēja strādāt. “Aizgāju darbā, kad Kristiānam bija trīs gadi, mana mamma bija kopā ar dēlu brīžos, kad pati nestrādāja. Kad mamma nevarēja, palīdzēja auklīte. Atrast aukli nebija viegli, kurš nāks pieskatīt smagi slimu bērniņu? Kristiāns bija pilnībā aprūpējams, barojams, pats neko nevarēja. Gāja laiks, dēls auga, es strādāju. Darbs, mājas, darbs, mājas, bet kad ir brīvs, tev ir šis bērniņš. Protams, pateicoties mammai, es varēju tikties ar draugiem, atvaļinājumos bija iespēja paceļot. Ja blakus nebūtu mamma, un viņa joprojām ir man līdzās, tad, protams, tas būtu vēl smagāk,” Daira ir ļoti pateicīga.
Laiks ritēja, viņa iepazinās ar citu vīrieti, apprecējās, piedzima brīnišķīga meita Patrīcija, Kristiāna māsa.
Viss jānolasa no acīm
“Kristiāns pilnībā dzīvoja savā pasaulē. Atceros situāciju, kad varēja pieteikties uz nometni bērniem ar īpašām vajadzībām līdz 18 gadu vecumam, bet viņi turp brauca bez vecākiem, katram savs asistents. Bija jāierodas Bērnu fondā uz tikšanos, lai izstāstītu par savu bērnu, kādu asistentu viņam vajag, vai atbilst nometnes prasībām. Kristiāns bija ar ļoti smagiem traucējumiem – gan kustību, gan garīgajiem, gan fiziskajiem,” teic Daira.
Viņa aizbrauca uz tikšanos, kur saņēma lapu, bija jāuzraksta, ko bērns spēj vai nespēj. Daira jau bija apprecējusies otrreiz, vīrs atbrauca kopā ar viņu. “Es sēžu pie baltās papīrlapas un nesaprotu, ko viņi vēlas no manis, pilnīgi normāls bērns. Jo tu esi tā saaudzis ar viņu. Tad vīrs vaicā: vai viņš pats ēd, nē, neēd, uzrakstu, ka jābaro; vai iet uz tualeti, nē, pamperos. Kaut kā lēnā garā sapratu, ka patiesībā dēlam visur vajadzīga palīdzība, bet ikdienā, ar to dzīvojot kopā, ir sajūta, ka viss ir labi, tev ir pilnīgi normāls bērns. Taču viss vienmēr bija jānolasa no acīm.”
Turklāt Kristiānam bija arī autisms, visu vajadzēja veikt noteiktā laikā, minūti minūtē. Kad Kristiāns sešu gadu vecumā sāka doties uz Rīgas 5. speciālo internātpamatskolu, viņam no rīta atbrauca pakaļ autobuss. Astoņos no rīta bija jābūt uz ielas, mamma iecēla autobusā, četros pēcpusdienā atveda mājās, katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas.
Skolā Kristiānam bija noteikts C līmenis, viszemākais, klasē mācījās pieci bērni. “Dēls skolā vienkārši pavadīja laiku, bija cilvēkos, kaut kas citāds, nevis tikai četrās sienās mājās. Līdz ar to arī mums, mājiniekiem, bija brīvāks, neesi visu laiku piesiets pie mājām,” atzīst Daira.
Sāpina attieksme
Sākotnēji Daira sevi urdīja ar domu, kāpēc tieši ar viņu tā notika. “Tā dzīvē ir, ka draugu lokā bērni ienāk apmēram vienā laikā. Draugi man stabili, visiem bērniņi, iet ciemos – kā man tas viss nepatika! Es nevarēju ciest doties ciemos, kur ģimenē mazi bērni, necietu sarunas par šo tēmu, vienmēr izvairījos. Kad atsāku strādāt, nekad ar kolēģiem nerunāju par savu bērnu, man bija kauns, ilgu laiku nevarēju to pieņemt. Tagad varu pateikt, ka tas droši vien bijis labākais, kas ar mani ir noticis.”
Asaras nāca, kad meita sāka iet dārziņā un bērni dejoja, uzstājās ar citiem priekšnesumiem. “Skaties uz savu bērnu un uzreiz: otrs nevar to, nevar šo, nevar piedalīties. Prieks par vienu, bet bēda par otru. Tas viss kā lielā kamolā.”
Daira ar sāpēm atceras, ka neskaitāmas reizes pēc došanās laukā mājās pārnākusi asarās. “Kamēr tavs īpašais bērniņš ir maziņš, guļ ratu kulbā, neviens viņu neredz. Seko atvērtie rati, tu taču neslēpsi savu bērnu, jo viņš ir cilvēks! Kopā ar mammu reiz braucām pa ielu, un es viņai vaicāju: apskaties to cilvēku, kuri nāk pretī, reakciju. Brauc ar mazuli, viņi paskatās uz bērnu, pēc tam uzreiz uz tevi. Tu neesi ne nodzērusies, ne nonarkojusies – kaut kā nelīmējas kopā! Vienreiz ar Kristiānu braucām autobusā, bet pretī sēdošais nespēja novērst acis no dēla. Man sirds dauzījās kā traka. Sajūta bija tik neforša, beigās es viņam pajautāju: man varbūt viņu izģērbt, lai jūs varētu labāk nopētīt? Uzreiz aizgrieza galvu un neskatījās vairs. Ar gadiem uzaug bieza āda un kļūst pilnīgi vienalga. Sākumā gan bija ļoti grūti.”
Pirmā buča mazajai māsiņai
Uz nometni Kristiāns devies trīsreiz, viņam bija asistents ar medicīnisko izglītību. “Man bija grūti dēlu palaist, jo viņš bija absolūts mājas bērns. Nometnē arī Kristiāns bija klātesošs, pavadīja laiku, atradās savā ratiņkrēslā asistenta pavadībā. Pats viņš nevarēja pārvietoties, citi stūma, kur vajadzēja. Asistents Kristiānam bija klāt 24/7, nometne risinājās desmit dienas. Es zvanīju katru dienu rītos un vakaros,” teic māmiņa.
Dēls, kaut nerunājis, pazinis visus ģimenes locekļus. “Līdz galam mēs nemākam nolasīt šos cilvēkus, bet iekšā viņam bija savs funktieris. Noteikti Kristiāns saprata, tikai – cik daudz? Kad man piedzima meitiņa, atbraucām mājās no dzemdību nama, Kristiāns sēdēja gultā savā ierastajā jogas pozā. Mammai teicu: jāieliek Kristiānam klēpī un jāiepazīstina ar mazo māsu. Saku, lai tur dēla rokas, lai viņš neieķeras matos, jo Patrīcijai bija pagari, sprogaini mati. Es mazo sainīti ieliku Kristiānam klēpī, sakot: iepazīsties ar savu mazo māsiņu Patrīciju! Viņš pilnīgi pieliecās, tā kā iedodot buču, kas man šķita pilnīgi nereāli.”
Toreiz ar Patrīciju Daira atbrauca mājās raudādama: “Viss mazulītes gaidīšanas laiks bija kā uz pirkstgaliem. Aizgāju arī nodot ģenētiskās analīzes, jo gribēju par maksimumu visu izdarīt. Pirms palaida mājās no Dzemdību nama, galviņā pārbaudīja avotiņu, un man nervi bija uzvilkti kā stīgas. Es savu mazo sainīti piespiedusi pie krūtīm, rokas, kājas trīc, bet ārsts saka: viss kārtībā, varat doties mājās! Raudāju tieši tāpēc, ka viss bija kārtībā.”
Un nekur nav jāskrien?
Kad Kristiāns aizgāja aizsaulē, Dairas dzīvē sākās trešais posms. Viss brīvais laiks iepriekš bija veltīts šim bērnam, pa starpu arī meitiņa, pašai divi darbi.
“Taču arī tas viss šķiet normāli, ar visu vari tikt galā. Tie bija trīsdesmit gadi no manas dzīves. Tagad pēkšņi nav. Ko darīt? Mēs ar meitu aizgājām uz kino. Pēc filmas noskatīšanās devāmies uz kafejnīcu, sēžam, bet man tāda sajūta: skaties laukā pa logu, cilvēki staigā garām, kāds sēž un malko kafiju, sarunājas. Man šķita, ka es tur neesmu klātesoša. Skatos kā caur stiklu, ka tas nenotiek ar mani. Meitai saku: pagaidi, bet tā cilvēki dzīvo? Tā ir viņu ikdiena? Tā drīkst? Un nekur nav jāskrien? Vari apsēsties, baudīt kafiju, laiku pavadīt sarunās? Tā visa dzīve paiet? Tu vienkārši sēdi, dzer kafiju, aiz loga brauc mašīnas. Kāda jēga?” šīs pārmaiņas Dairai šķita nesaprotamas.
Par valstisko atbalstu ģimenēm ar īpašajiem bērniem Daira kritiski saka, ka tāda nav. Viņa darbojas projektā “Miljons sveču grupu mājai”. “Protams, cilvēki ziedo, mēs strādājam kā traki, viss notiek, bet grupu māju nevar uzcelt tikai ar svecēm. Tas ir darbs, darbs, darbs 24/7, bet izmaksas ir cēlušās. Tas ir tik ļoti nepieciešams visām šīm ģimenēm, un šai mājai noteikti jābūt!” Daira ļoti cerēja, ka šī māja būs vieta, kur aizvest un uz kādu laiku droši atstāt Kristiānu, darbinieki šeit strādā ar sirdi un dvēseli.
Sagaidīja pēdējo tikšanos ar tēvu
Mūža nogalē dēls ļoti ilgi neēda un nedzēra. “Tajā laikā ļoti palīdzēja fantastisks mācītājs, es pie viņa gāju arī terapijā. Teicu viņam, ka Kristiāns nevar aiziet. Mācītājs bija tik vieds un pavaicāja: Daira, bet kas ir ar Kristiāna tēvu? Viņš vispār ilgos 30 gadus vairs par dēlu nekad nelikās zinis. Alimenti bija izcīnīti caur tiesu, smieklīgi mazi. Mēģināju vest sarunas, ka varbūt tomēr varētu materiāli pabalstīt, uz ko man atbildēja, ka viņam pašam vajag, jo bijušajam vīram bija cita ģimene un, paldies dievam, divi veseli bērni. Tas viss ir piedots, aizmirsts gan nav,” saka Daira.
Mācītājs jautāja, vai viņa var sazināties ar dēla tēvu. “Tas nenācās viegli, kad bijušais vīrs tomēr piezvanīja, teicu, ka Kristiānam ir ļoti slikti un varbūt viņš varētu atbraukt, atstāšu abus divatā. Pēc pārdomu brīža Kristiāna tēvs atbrauca tajā pašā nedēļā piektdienā, iegāja pie dēla, aizvēru durvis un pati aizgāju. Mēs pēc tam arī sirsnīgi parunājām pāris stundas, ko šos ilgos gadus nebijām darījuši. Tēvs atbrauca piektdienā pulksten 14.30, es sestdienā strādāju, un man mamma zvanīja: Daira, ātri brauc mājās, man liekas, ka Kristiāns ir aizgājis! Tas notika pulksten 14.30. Sakritība nereāla – pulksten 14.30 atbrauca tēvs, un Kristiāns nākamajā dienā šajā stundā aizgāja. Dēls acīmredzot gaidīja tēti,” ne bez emocijām pārdzīvoto atceras mamma.
“Joprojām par Kristiānu runāju tagadnē, nevis pagātnē. Veselu gadu nevarēju dēlam izvēlēties kapa pieminekli, gribēju kaut ko ļoti īpašu. Viss, ko piedāvāja, man nepatika. Sirsnīgu arī izdomāju. Vienkārša, augsta, četrkantīga plāksne, vidū izgrebta matēta sirds,” dvēseliski stāsta Daira
Kā tu vari labi justies
Kristiāns aizgāja martā, bet Dairai maijam bija nopirkta biļete, plānots ceļojums. “Četrdesmit dienas pēc aiziešanas pagājušas. Es ar draudzenēm aizbraucu ceļojumā uz Maljorku un vienā brīdī jūtu: ir tik labi, silts, saule, palmas. Sajūta kolosāla, esi atpūtā. Otra puse: pagaidi, kā tu vari labi justies, ja tev ir tikko aizgājis bērns? Sajūta tik duāla, no vienas puses, tu jūties labi, bet no otras – vainīga, ka jūties labi. Kaut kā to grūti pieņemt. Arī, piemēram, sestdienās un svētdienās vari mierīgi gulēt, nav jāceļas naktīs, vari darīt, ko gribi,” nu jau aizritējuši divi gadi, un Daira ir pieradusi.
Tagad jāmācās dzīvot, domāt, ko darīt ar brīvo laiku, Daira apmeklē dažādus kursus, izglītojošās grupas. Ir gan ļoti grūti, kad jādodas uz darbu dienas centrā. Smagi ir tieši svētkos, kad kopā sanāk visi jaunieši un kāds, piemēram, spēlē klavieres, jo Kristiānam ļoti patika mūzika. “Mēs kopā ar dēlu bieži devāmies uz leļļu teātriem, viņam vairāk patika mūzika, trokšņi, nezinu, cik spēja uztvert. Uz dienas centru viņš brauca dziedādams, Kristiānam te viss patika.”
Neaizmirst arī par sevi
Daira vērtē, ka Kristiāns bijis viņas dzīves vislielākais skolotājs. “Bieži esmu domājusi – kāds cilvēks es būtu bez dēla? Pilnīgi citāda. Tāpēc citreiz skatos uz cilvēkiem un domāju: par ko viņi iespringst? Taču kas man izsita pamatu zem kājām? Kad Ukrainā sākās karš. Dievs mīļais, ko tagad darīt, kur es ar viņu? Ja kaut kas notiktu, es taču dēlam nevarētu teikt: nebļauj, pagaidi, man tagad nav tev ko iedot ēst! Tas patiešām izsita zemi zem kājām. Īpašo bērnu vecākiem jābūt ļoti stipriem, un tādi viņi arī ir.”
Tomēr Daira novēl pēc iespējas neaizmirst par sevi, savu atpūtu, otru pusīti, rūpes vienam par otru, jo ļoti bieži vien, kad jācīnās par sava bērna izdzīvošanu, otrs cilvēks paliek novārtā. “Vajag būt tik ļoti stipriem, būt kopā. Tas arī ļoti spēcina ģimeni, jo divi ir daudz vairāk nekā viens. Lai ir stipras ģimenes, mīlestība, atbalsts!” novēl Kristiāna un Patrīcijas māmiņa.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
