Aplamības, kurām ticot, var nonākt līdz skarbai diagnozei. Intervija ar urologu Pēteri Vaganovu

Uroloģijas pacienti ir ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, savukārt vīriešu vidū bieži daudz ko vājina vai izjauc pavirša attieksme pret savu veselību - tā, it kā īstam vecim vienkārši "jāturas", kamēr saļimst kādā darbā, bet tāds nav atbildīgs vecis, jo nevesels vecis nevar kārtīgi parūpēties par to, kas viņam uzticēts. Savā ziņā daži pagātnes priekšstati ir bērnišķīgi maldīgi, un vīrietim jāspēj būt atbildīgam, tostarp, arī par savu veselību, no kā atkarīgas citas viņa spējas, intervijā skaidroja Latvijas Urologu asociācijas valdes loceklis, urologs Pēteris Vaganovs.

Kādas ir izplatītākās slimības uroloģijā un ar ko visbiežāk sanāk saskarties?

- Visbiežākā slimība, ar ko slimo visi - sievietes un vīrieši - ir nierakmeņi. Ar nierakmeņiem slimo aptuveni 10% no populācijas, neatkarīgi no dzimuma. Starp veselajiem mēdz būt tāds maldīgs priekšstats, it kā urologs būtu vīriešu ārsts, taču tā nav, un tieši sieviešu vidū urologi visbiežāk sastopas ar urīnceļu iekaisumiem. Tos un īpaši komplicētas urīnceļu infekcijas gadījumus sievietēm ārstē urologs, nevis ginekologs. Nereti pēc dzemdībām, īpaši pēc traumatiskām dzemdībām, ir saturēšanas problēmas, mazā iegurņa funkcionālās problēmas, kur reizēm saskaras uroloģija ar ginekoloģiju. Urīnceļu funkcionālās problēmas vairāk gadās tieši sievietēm, bet pieminētie nierakmeņi - abiem dzimumiem.

Savukārt biežākās slimības vīriešiem pēc 40 gadiem aptuveni 50% vīriešu ir urinēšanas traucējumi, kas ir saistīti ar labdabīgas prostatas palielināšanos - ar priekšdziedzeri, kas ir tīri vīriešu slimība, jo tāds priekšdziedzeris ir tikai vīriešiem, tas varētu būt viens biežākajiem vīriešu labdabīgajiem audzējiem. Tāpat, ja nemaldos, pirms dažiem gadiem plaušu vēzi apsteidza ļaundabīgs priekšdziedzera audzējs jeb prostatas vēzis, kas arī būtu starp biežākajām slimībām, ar ko uroloģijā mēs sastopamies.

Runājot par maldīgiem priekšstatiem, ar kādiem mītiem sabiedrībā nākas sastapties jūsu jomā?

- Netrūkst maldīgu priekšstatu par to pašu prostatu. Pirmais mīts par prostatu būs, - man nekādu sūdzību nav, tātad ar prostatu droši vien man viss ir kārtībā. Tā ir pilnīga aplamība, jo prostata sastāv no divām daļām - ir iekšējā un ārējā daļa. Iekšējā jeb tā saucamā adenomatozā daļa parasti ir labdabīga, caur to iet urīnizvadkanāls, un tas ir tas, kas vīriešiem mēdz traucēt brīvi urinēt, liek celties naktī. Šie simptomi vairumā gadījumu ir saistīti ar labdabīgu prostatas palielināšanos. Taču prostatai ir arī garoza jeb ārējā daļa, perifērā zona, kurā mēdz attīstīties prostatas vēzis. Tā atrodas starp taisno zarnu un prostatu, un tur vēzis līdz pēdējai stadijai nerada nekādus sajūtamus simptomus.

Pirmie simptomi parādās jau tad, kad ir metastāzes, kad ir patoloģiski lūzumi kaulos. Tāpēc ir jāiet regulāri pārbaudīties, turklāt pārbaudīšanās ir asins analīze! Tā nav nekāda pirksta bāšana dibenā vai kāds pazemojošs izmeklējums, bet gan parasta asins analīze no vēnas, kuru var uztaisīt reizi gadā. Ja 50 gadu vecumā tā būs laba, tad urologs vēlēsies redzēt tikai reizi piecos gados, bet tad, kad ir 45-50 gadi, pie urologa vienreiz ir jāatnāk un jāuztaisa šī PSA (prostatas specifiskā antigēna) asins analīze, kura pašam cilvēkam nemaksā neko, jo tā ir iekļauta valsts apmaksājamo analīžu klāstā. Tātad sūdzības var nenozīmēt, ka ir vēzis, un otrādi - kad nav sūdzību, tas nenozīmē, ka vēzis nevarētu attīstīties.

Otrs mīts, ar ko sastopas pacienti un veselības aprūpes speciālisti, ir uzskats, ka prostatas vēzis ir vecu cilvēku slimība. Realitātē par prostatas vēzi ir jāuztraucas tad, kad vīrietim ir no 45 līdz 70-75 gadiem. Pēc 70 gadiem baigi uztraukties par prostatas vēzi vairs nevajag, jo tad parasti tas noris ļoti lēni, salīdzinoši labdabīgi, neizraisot simptomus un neapdraudot kopējo mūža ilgumu. Galvenā kļūda ir tā, ka vīrieši vēl darba vecumā neiedomājas sākt pārbaudīt prostatas specifisko antigēnu jeb PSA.

Gadās, kad ģimenē opītim, kuram ir 90 gadi, simts un viena cita slimība, uztaisa PSA analīzes, konstatē, ka tas ir paaugstināts, un tad visi uztraucas paši, satrauc opīti, skrien uz slimnīcu (ļoti bieži arī zaļā koridora ietvaros mēs sastopam šādus cilvēkus), bet tad, kad tas sešdesmitgadīgais dēls viņu ir atvedis, es pajautāju, kāds viņam pašam ir PSA… Viņš apjūk un saka, ka neesot nekādu sūdzību, lai gan patiesībā nevis deviņdesmitgadīgajam kungam ir jāuztraucas par savu PSA, bet tieši viņa dēlam un varbūt jau mazdēlam.

Trešais mīts slēpjas bailēs no urologa, ka urologs tevi pataisīs par impotentu, nevarīgu, tev būs jāstaigā ar stomu un maisiņu. Jo savlaicīgāk atnāksiet pie urologa, jo labāk mēs sakopsim jūsu veselību. Piemēram, mēs diagnosticēsim prostatas vēzi vēl tikai sākuma stadijā, un varbūt tas ir zema riska vēzis, iespējams, to var novērot, un nemaz nav jāoperē.

Tāpat, ja mēs laikus konstatēsim, piemēram, agresīvu audzēju, vēl ļoti mazu, kamēr tas vēl nav izaudzis līdz urīna saturēšanas muskuļiem, kamēr nav izaudzis līdz nerviem, kas nodrošina, lai dzimumloceklis veic erekciju, mēs varam laikus ārstēt, kas tieši saglabās gan potenci, gan urīna saturēšanu, gan vispārējo dzīves kvalitāti. Jo ielaistāka slimība būs, jo drīzāk šis pacients nokļūs līdz erekcijas traucējumiem vai urīna nesaturēšanu. Pareizi būtu savlaicīgi atnākt pārbaudīties un varbūt noskaidrot, ka viss ir kārtībā un nākamos piecus gadus dzīvot neuztraucoties par prostatu.

Kādi jums ir novērojumi un secinājumi par to, kā vīrieši vispār attiecas pret savu veselību?

- Noteikti ir jāmaina stereotipiskā mačo domāšana, ka būtu pazemojoši vai nepareizi rūpēties par savu izskatu, savu veselību, ka tā būtu kāda vājuma pazīme… Racionāli "īsta vīra" tēls ir vesela vīra tēls. Tikai tas, kurš ir vesels un kurš arī rūpējas par savējo veselību, spēj parūpēties par savu ģimeni. Maldīgs būs uzskats, ka īsts vecis būs, kamēr viņš nekrīt savā darbavietā un viņu neatved uz slimnīcu. Šai ziņā, manuprāt, sievietes ir daudz apzinīgākas, atbildīgākas.

Vīriešiem noderētu ieviest pret sevi tādu attieksmi, kā tu mīli savu mašīnu. Tu savu mašīnu tak vismaz reizi gadā pārbaudi, uztaisi apkopi, nomaini eļļu, tāpat reizi gadā vai, pēc jaunajām vadlīnijām, ja viss ir labi, tad reizi piecos gados tev jāaiziet pie ārsta un jāpārbaudās. Kopš es sāku darboties Urologu asociācijā, gadus 15-20 atpakaļ, diemžēl statistika nav īpaši mainījusies. Ja samazinātu ielaistas slimības pacientu apjomu, tad pacientiem būtu iespējas izārstēties, pagarināt dzīvildzi, saglabāt dzīves kvalitāti.

Uzlūkojot šo problēmu valstiski atbildīgi, Latvijā mums katrs darbaspējīgs pilsonis ir zelta vērtē. Savlaicīgi efektīvi ārstējot, mēs saglabājam cilvēku arī valstij, un vislētāk ir izoperēt pirmās stadijas audzēju. Izoperēt ar laparoskopijas metodi un pēc divām nedēļām laist viņu atpakaļ darbā, nevis ārstēt ielaistu un izplatījušos audzēju ar dārgiem medikamentiem. Uz to mums būtu jātiecas.

Un kāds vispār ir uroloģijas līmenis Latvijā kaut vai uz Eiropas fona?

- Ja runājam par vispārējo uroloģiju, līmenis ir ļoti labs, un dažās lietās mēs esam Eiropas līmenī, ja ne augstāk, īpaši runājot par vispārpieņemtajām ķirurģiskajām manipulācijām, enodoskopisku nierakmeņu ārstēšanu, prostatas vēža ārstēšanu utt. Pie mums klīnikā strādā ārsti, kas ir stažējušies un bijuši rezidentūrā, piemēram, Vācijā un Šveicē.

Runājot par medikamentu pieejamību, protams, mūsu tā saucamā aptveres paka ir tuvu 70%-80% no vispār pasaulē pieejamā. Protams ir atsevišķas lietas, kur mēs netiekam līdzi citām lielām valstīm ar daudzprofilu centriem, bet tāda ir mazo valstu problēma visā pasaulē. Tā tas ir, piemēram, ar aknu transplantāciju, ar reto slimību ārstēšanu uroloģijā, bet šajā jautājumā tiek strādāts. Mūsu nosacītā "sāpe", kuru tiecamies atrisināt, ir - robots… Patlaban notiek intensīvs darbs, lai arī Latvijā beidzot ienāktu robota asistētā ķirurģija un, protams, mākslīgā intelekta iesaistīšana ārstēšanas procesos.