Kurzemē atrod veidu, kā iekļaut sabiedrībā cilvēkus ar invaliditāti. "Sudrabos" nekad nav garlaicīgi

Lejasstāvā atrodas kopējā virtuve, ir veļas istaba, paši var mazgāt, ja kāds neprot ieslēgt veļas mašīnu, palīdz aprūpētāja, ir arī veļas žāvētājs, bet pagaidām vēl var žaut ārā. Iemītnieki šeit nokļūst ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības Sociālās nodaļas palīdzību, viņi visi ir otrās grupas invalīdi, pašiem jāmaksā tikai 85 centi par dzīvokļa kvadrātmetru, pārējo sedz no Eiropas Savienības piešķirtajiem līdzekļiem.

Strādā gaterī, ravē, lasa ogas

Visi iemītnieki šeit ir no Dienvidkurzemes novada. “Jānis, jauns puisis, strādā pastāvīgā darbā gaterī. Aiga ravē upenes Rucavā un Dunikā, tepat netālu. Uldis ravē dzērvenes, rudenī tās lasa, piepelnījās arī, lasot mellenes, Miķelis mazāk darbojas, viņam vēl jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, aizbrauc pie mammas un palīdz saimniecības darbos. Tad atkal brauc šurp, jo jāaklimatizējas. Katram ir individuāls process, kā viņš pierod pie cilvēkiem un apstākļiem,” par savējiem "Kas Jauns Avīzei" stāsta Sudrabu vadītāja Kristīne Kirilova. Nesen Rucava svinēja 770. gadadienu, un sudrabieši piedalījās kopīgajā gājienā, pirms tam tapuši plakāti, pēc tam piedalījušies dažādās aktivitātēs.

Vientuļi šeit nejūtas

“Otrajā stāvā dzīvojošajiem ir vieglākas slimības, pirmajā stāvā būs cilvēki no aprūpes namiem. Otrā stāva iemītnieki paši pērk produktus un gatavo, citreiz kopā ar aprūpētāju cep pankūkas vai citu gardumu. Pie reizes risinās arī savstarpējas sarunas un darbošanās. Nav tā, ka cilvēks jūtas vientuļš, ja nav ģimenes, pie kuras aizbraukt,” uzsver Kristīne.

Skaista "Sudrabu" tradīcija ir dzimšanas dienu svinēšana.  Katrs jubilārs pats izdomā, ko likt svētku galdā, bet kūkas vienmēr cep un dāvina pati Kristīne, jo pašai ļoti patīkot šī nodarbe. 

Pagaidām šeit nekādu pulciņu, kur darboties, vēl nav. “Bija gan iecerēts Ķāķišķē, pavisam netālu, dienas centrs, bet būvnieki atzina, ka nepaspēšot līdz gada beigām darbus pabeigt. Šobrīd mūsējie  dodas uz Liepājas Neredzīgo biedrību, uz dažādiem pulciņiem,” atklāj Kristīne.

Nesen bijuši Rīgā uz organizācijas "Rūpju bērns" sporta spēlēm, brauciens uz galvaspilsētu bija liels notikums, jo savā dzīvē daudz nav redzējuši, bija arī ekskursija. “Braucām kopā ar Priekules dienas centra darbiniekiem un iemītniekiem, ar kuru mums izveidojusies sadarbība, izveidojām vienu komandu. Viņi jau gaida, kad nākamgad atkal varēs braukt, visi bija ļoti priecīgi un apmierināti,” priecājas vadītāja.

Sociālais darbs kā izaicinājums

Kristīne Rucavā ir ieprecējusies: “Man šī vieta ir jau zināma deviņpadsmit gadus. Pati esmu dzimusi liepājniece. Man ļoti patīk šis darbs, esmu iejutusies, esam kā viena ģimene. Man tas ir kā izaicinājums, iepriekš nekad tādu nebiju strādājusi. Gadās, protams, visādi. Esmu pieradusi pie cilvēkiem, pie ikdienas jautājumu risināšanas. Mana profesija ir uzņēmējdarbības vadīšana, esmu beigusi bakalaurus.”

Sadarbība ar Dienvidkurzemes pašvaldību ir ļoti laba, ko vajag, to labprāt sarūpē. "Sudrabos" ir pieci darbinieki, vadītāja un četri aprūpētāji, kuri strādā pa 12 stundām. Divdesmit četras stundas diennaktī telpās ir kāds atbildīgais.

Uz dziesmu svētku skatuves

Uldis Sprūde ir dzimis  rucavnieks: “Šeit ir brīnišķīgi, pasakaini, viss tīrs un skaists, visi esam draudzīgi, sirsnīgi, tās ir tās pašas mājas. Ir arī kur ciemiņus uzņemt.” Uldis ir aktīvs, jau četrus gadus dzied Rucavas etnogrāfiskajā ansamblī, kādreiz, skolas laikā, dziedājis zēnu korī.

“Šovasar pirmoreiz mūžā kopā ar šo kolektīvu piedalījos dziesmu un deju svētkos, pirmoreiz gāju krāšņajā gājienā. Bija liels satraukums, jo dziedāju nevis kaut kur tepat savās mājās, bet galvaspilsētā. Apkārt daudz svešu cilvēku, bija bail, ka neizgāžos dziesmās, tas nebūtu patīkami,” pasmaida Uldis.

Lai piepelnītos, viņš purvā lasa dzērvenes, tās arī ravē, vasarās mellenes, šogad arī sēnes, jo liepājnieki prasījuši un tas ir viens no vīrieša hobijiem.

Brīvā laika tikpat kā nav

Uldis iesaistījies Liepājas Neredzīgo biedrības aktivitātēs un parāda savu pirmo darbiņu – no klūgām pīto groziņu. Tapis arī lielāks pinums, kuru atdāvinājis. Patīkot arī filcēšana, skaistas glezniņas jau tapušas.

“Protams, izejmateriāli maksā dārgi, bet daudzviet tos var dabūt arī lētāk. Brīvā laika man tikpat kā nav – visur dodos, dziedu, strādāju rokdarbus, braucu ekskursijās kopā ar Rucavas ļaudīm, esmu, piemēram, bijis skaistajās Cēsīs uz divām dienām. Lielākoties braucam pa Latviju, ārpus esmu bijis tikai Lietuvā. Daugavpilī biju kopā ar etnogrāfisko kolektīvu un pirmoreiz mūžā viesnīcā nakšņoju. Man patika, pirmoreiz redzēju zviedru galdu – kāds tas vispār izskatās. Man ļoti patīk kaut kur aizbraukt, kaut ko labu redzēt,” priecājas Uldis. “Es esmu lepns par sevi. Nav tā, ka sēžu tikai četrās sienās, visu laiku ir ko darīt, ir daudzi plāni. Eju palīdzēt arī citiem – malku krāmēt, veciem cilvēkiem nolasīt ogas, esmu gājis ābolus lasīt.”

Dzimšanas dienas galdu uzklāj pats

Uldim patīk rosīties arī virtuvē. Ar Diakonijas centra atbalstu iznākušas divas ļoti noderīgas grāmatiņas "Garšīgi, lēti, veselīgi", kurās vieglā valodā izklāstīts par ēdiena gatavošanu. “No pārtikas pakām, kuras mēs saņemam un kurās ir makaroni, griķi un citi pārtikas produkti, pēc grāmatiņās izklāstītajām receptēm varam lēti, veselīgi un garšīgi pagatavot ēdienu,” teic Uldis.

Viņš saka paldies saviem Rucavas draugiem, kuri daudz ko iemācījuši, piemēram, kā pagatavot dažādus salātus. 9. septembrī Uldim apritēja 44 gadi: “Klāju svētku galdu un cienastam pagatavoju Ķīnas salātus, rasolu un tomātus ar siļķi – interesants salikums. Ēdienu gatavošanu mācos arī no interneta, man galvenais ir salāti, kartupeļi, zupas. Vienīgi jāiemācās pagatavot tā, lai man vienam pietiek, lai atlikums nav jāizmet atkritumos.”

Skolā apgūtas praktiskās iemaņas

Viņam ir arī dārziņš, kur aug bietes, gurķi, sīpoli un vēl šis tas galdā liekams, bet pārsvarā Uldis audzē puķes. “Tieši rudens ziedus, kas man visvairāk patīk, asteres, gladiolas.” Ulda mīļākās puķes gan ir rozes,  iestādījis, bet īsti negrib augt. “Vēlos laukumu pie "Sudrabu" ēkas aizpildīt, jo mums pašiem ir atļauts darboties un te ir daudz ko darīt. Piedāvāja, ka te taps arī sava siltumnīca, lai būtu kur darboties.”

Ziemā Uldim patīk lasīt grāmatas, īpaši romantiskās. “Man ir planšete, daudz izmantoju telefonu. Daudzi draugi man zvana, pat divas trīs stundas norunājam. Mēnesī par dzīvokli maksāju apmēram 40 eiro, maksāju arī par internetu un telefonu. Man ir asistents, kurš par mani samaksā, ja kaut ko nesaprotu, viņš man paskaidro. Dzīvokli es pats iztīru, mācījos bijušā Liepājas novada Purmsātu speciālajā skolā, kur apguvu visus pamatus, praktiskos darbus, kā izdzīvot, kā tīrīt telpas, gatavot ēst.”

Zīmē dabu un gatavo soļanku

Ulda kaimiņienei Aigai Glužģei ir 35 gadi, viņa ir no netālās Dunikas. “Man šeit ļoti patīk. Visvairāk – cilvēki, un arī veikals atrodas tuvu. Šad tad aizbraucu uz Liepāju. Es daudz zīmēju, man ļoti patīk to darīt. Dzīvniekus – zirgus, govis, dabu un daudz ko citu, kas vien ienāk prātā. Man ir dārziņš, kurā aug tomāti, gurķi, bietes, sīpoli un vēl šis tas galdam. Daudz istabas puķu – lai nav tukšums. Pati gatavoju ēdienu, un man patīk to darīt. Cik man vispār vienai vajag? Visvairāk garšo soļanka, bieži to gatavoju.  Man nav garlaicīgi, vienmēr ir ko darīt. Nesen man bija jubileja, uzdāvināja velosipēdu. Nu sākšu ar to arī braukt,” priecājas Aiga.

"Sudrabi" tapuši projekta "Kurzeme visiem" ietvaros, kopējās izmaksas ir 338 457,93 eiro, no kuriem Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējums ir 279 407,26 eiro, pārējo veido pašvaldības līdzekļi un valsts dotācija. 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība Rīgas Viļņi".