Galvas ādā krevelītes – kas tas ir?

Stāsts iz dzīves: satiekas divas draudzenes. Viena, taustot galvu, saka: “Man laikam sākas psoriāze – aug kaut kādas kreveles…” Otra saka: “Ja tu runā par matiem, tur ir cits nosaukums, tikai neatceros, kāds.” Tā ir seboreja – nebūt ne reta galvas ādas slimība (tāda kā “blaugznu māsīca”), kas no malas nav redzama, nav īpaši traucējoša, taču kaitinoša un, iespējams, paliekoša uz mūžu.

Diezgan saprotams, kāpēc seboreja nav kļuvusi tik “populāra” kā blaugznas – nav jāuztraucas, ka krevelītes nobirs uz pleciem, un tās visi redzēs. Taču, taustot galvas ādu, sajūta ir nepatīkama. Tautā seboreju mēdz dēvēt par netīro matu slimību.

Ar netīrību tai nav nekāda sakara. Seboreja nav tikai galvas ādas slimība – tādus pašus ādas bojājumus kā matos novēro arī citās ķermeņa daļās, kur ir vairāk tauku dziedzerīšu. Skalpa ādā vieglas formas bojājumus dēvējam par blaugznām, bet smagu formu par seborejas dermatītu.

Pats vārds “seboreja” (seborrhoea) ir cēlies no latīņu valodas sebum – tauki un rrhea – izdale, tecēšana, ko varētu tulkot kā pastiprinātu tauku izdali no tauku dziedzerīšiem.

Mums katru dienu no visas ādas virsmas nolobās vecās šūnas – tās ir sīkas un ar aci neredzamas. Arī ar mataino galvas daļu notiek tas pats. Taču, ja tauku dziedzeri strādā pārāk aktīvi un šie tauki sāk “tecēt”, vecās šūnas saķep, no kā veidojas ādas plēksnītes, kuras jau ir pietiekami lielas, lai mēs varētu sataustīt un saskatīt. Tāds tauku dziedzerītis ir pie katras matu saknītes. Turklāt, ja ārpus seborejas pastāv vēl kādi papildu apstākļi, piemēram, kāda ādas infekcija (klasiski seborejas dermatīta attīstībā vaino Malassezia furfur sēnīti, sauktu arī par Pityrosporum ovale) vai tendence uz atopisko dermatītu, vai matu tauku dziedzeru paaugstināta jutība uz androgēno jeb vīrišķo hormonu ietekmi, tas viss veicina un pastiprina seborejas izpausmi.

Vai no tā var secināt, ka uz seboreju vairāk tendēti cilvēki ar taukainu sejas ādu un matiem, kas ātri taukojas?

Vairumā gadījumu tā var teikt, tomēr svarīga nozīme ir arī cilvēka imūnsistēmas atbildei uz Malassezia furfur sēnītes klātbūtni uz ādas. Tas ir svarīgs faktors, jo Malassezia furfur ir izplatītākā seborejas “kompanjone”, to atrodam gandrīz katram otrajam pacientam. Šīs sēnītes ietekmē iekaisusi āda kopā ar pastiprinātu tauku izdali, kas veicina ādas lobīšanos, padara seborejas pakāpi smagāku – var sākties ādas nieze, sarkani plankumi un zvīņošanās ne tikai galvā, bet arī citviet uz ķermeņa. Klasiskās seborejas dermatīta vietas ir tur, kur vairāk izvietoti tauku dziedzeri – galvas matainā daļa, piere, sejas centrālā daļa, kur, piemēram, aug ūsiņas vai matiņi pie deguna, deguna krokas, ap muti, auss ārējā eja, aiz ausīm, vīriešiem arīdzan muguras augšējā daļa un pa vidu krūtīm.

Vai sēnīte jāārstē?

Ne vienmēr, jo Malassezia furfur ir saprofīts – tas nozīmē, ka ļoti bieži sastopama normāli uz cilvēka ādas, un, kā iepriekš teicu, liela nozīme ir tam, kā imūnsistēma uz šādu klātbūtni reaģē. Taču gadījumos, ja seboreja ir smaga un grūti kontrolējama, ārsts nozīmēs pretsēnīšu līdzekļus.

Ir dzirdēts, ka daudziem seboreja uzradās vai atkārtoti uzliesmoja pēc kovida izslimošanas. Arī pēc lieliem pārdzīvojumiem. Vai ir saistība ar imunitāti vai stresu?

Ar imūnsistēmas aktivitātēm – pilnīgi noteikti! Piemēram, ja cilvēks nēsā šo iepriekšminēto sēnīti, kovida ietekmē imūnsistēma aktivizējās ap kovidu un cīņai ar sēnīti tai vairs nepietika spēka. Tas ļāva sēnītei savairoties un aktivizēt seborejas dermatītu. Šis ir viens no pašiem klasiskākajiem seborejas dermatīta saasinājuma iemesliem. Arī stress līdzīgi ietekmē imūnsistēmu.

Cilvēki ir sūdzējušies, ka kopā ar seboreju sākuši pastiprināti izkrist mati…

Būtībā šie abi procesi – ādas plēksnīšu veidošanās un matu izkrišana – var iet paralēli viens otram, un iemesls ir paaugstināta jutība pret androgēno hormonu. Tas, ka šis hormons liek tauku dziedzeriem “izmest” vairāk tauku, ietekmē arī pašus matus, jo katra mata galā ir tauku dziedzerītis. Tādējādi paralēli seborejai var sākties mata stiebra izsīkšana un pakāpeniska matu pārvēršanās par pūciņām.

Tas gan ir nepatīkami. Kā ārstēt seboreju? Kosmētiko līdzekļu veikalos var nopirkt šampūnus ar akmeņogļu darvu, aptiekās ir dažādi līdzekļi pret seboreju.

Mēs ļoti atšķiramies pēc reakcijas uz galvas mazgāšanas līdzekļiem, un man pret darvas šampūniem nav iebildumu – dažkārt darva ļoti labi palīdz. Ir cilvēki, kas spēj lieliski kontrolēt seboreju ar vienkāršiem ārstnieciskiem šampūniem, bet citiem nepieciešama īpašāka kopšana. Mans ieteikums būtu šāds: ja ir izmēģināts šampūns pret seboreju un galvas āda ir tīra, neniez, arī mati ātri netaukojas, to der iegaumēt uz priekšdienām, ja problēma atkārtosies. Taču, ja seboreja pāriet smagākā formā, ir vajadzīga jau cita kopšana. Ja cilvēks pats nevar atrast sev piemērotu līdzekli, vērts aiziet pie ārsta un pamēģināt citas metodes, kā kontrolēt seborejas gaitu.

Saviem pacientiem iesaku izmēģināt Lipiol emulsiju. Tā satur salicilskābi un pienskābi, kas ļoti labi attīra krevelītes, un aktīvās vielas, kas pārklāj ādu un samazina iespēju attīstīties iekaisumam. Tā jālieto kā maska vienreiz vai divreiz nedēļā – vakarā matus ik pēc diviem centimetriem izšķirt celiņos un ieklāj emulsiju, no rīta galvu izmazgā. Ar to bieži vien pietiek, lai telpās, kur ir sauss gaiss, uz ādas nesāktu veidoties blaugznas un kreveles. Būtībā seborejas gadalaiks ir ziema jeb apkures sezona, kad galvai un matiem trūkst mitruma. Un nevajadzētu matus “glābt no sausuma” ar eļļām – tā tos var pamatīgi sabojāt. Savukārt izteikta un ieilguša dermatīta gadījumā jālieto pretiekaisuma līdzekļi, ko nozīmē ārsts.

Jūs vairākkārt minējāt frāzi “kontrolēt seboreju”. Vai tas nozīmē, ka seboreju līdz galam izārstēt nevar?

Patiesībā izārstēt seborejas epizodi (kad sāk veidoties kreveles) un normalizēt ādas stāvokli ir ļoti viegli, taču, ņemot vērā faktu, ka seboreja ir cilvēka ādas reakcija uz paša organisma tauku pārmērīgu izdali vai uz ādas mūžīgi esošo sēnīti, kā arī dažādiem kairinātājiem, tā tomēr ir hroniska ādas slimība, kas noteiktos apstākļos var atkārtoties visas dzīves garumā. Un vienīgais veids, kā tai neļaut izlauzties vai saasināties, ir zināt līdzekļus, ar kuriem to kontrolēt. Tāpēc saviem pacientiem es bieži vien pēc saasinājuma izārstēšanas dodu līdzi shēmu, ko darīt un kā kopt galvas ādu, kad viss ir kārtībā, ko sākt darīt viegla saasinājuma gadījumā un kad nākt uz vizīti, ja paši netiek galā. Ja pacients izprot problēmas būtību, cīņa ar slimību ir viegla, un es vienmēr uzsveru, ka no seborejas principā cilvēki nemirst.