Vājdzirdība nav šķērslis: Akselam atslēgas vārds ir darīt!
Dzīve ir pārpilna negaidītiem pavērsieniem, un nekad nevar zināt, kas būs aiz nākamā stūra. Arī runājot par mūsu veselību. Aizputē mītošajai Rogu ģimenei dzīve uzlikusi pārbaudījumu – dēls Aksels ir vājdzirdīgs. Sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” mamma Anita atklāj ne tikai dēla veselības problēmas un to pārvarēšanu, bet arī savus novērojumus mūsu ikdienā.
“Aizputē es esmu ienācēja no Alūksnes, kur esmu dzimusi un augusi, bet mīlestība mani atveda uz Kurzemes mazpilsētu. Te esmu jau četrpadsmit gadus, tikpat ilgi, cik Akselam gadu. Ar vīru Ritvaru iepazināmies darba komandējumā Horvātijā. Viņš nācis no pašas leišmales – Rucavas, bet es esmu Igaunijas pierobežas cilvēks. Šeit esam tāpēc, ka vīrs strādāja piena pārstrādes uzņēmumā, es esmu Alūksnes slimnīcas galvenā grāmatvede ar 14 gadu darba pieredzi attālināti,” stāsta Anita.
Pamanīja divu gadu vecumā
Ģimenē nezina, vai dēls jau piedzima vājdzirdīgs. “Gaidīšanas laikā pilnīgi nekādu problēmu nebija, bet dzemdības nebija vieglas. Kā daktere man teica, ķeizargriezienu ir par vēlu taisīt un nav laika gaidīt anesteziologu. Bērna attīstība bija normāla. Es kādreiz mācījos ainavu arhitektūras kursos dārza dizainu, un mēs devāmies ekskursijā uz stādaudzētavu. Atceros, Aksels toreiz bija pavisam mazs, ļoti skaļi uzvedās. Maziņš būdams, lallināja, ūjināja, nebija nekādas atšķirības no pilnīgi veseliem bērniem. Tikai tad, kad bija divi gadi, sapratām, ka bez acu kontakta viņš vispār nereaģē. Bija pat tāds gudrinieks, ka bija iemācījies perfekti lasīt no lūpām,” pasmaida mamma.
“Aksels apmeklēja Aizputē privāto bērnu pieskatīšanas grupiņu, un auklītes man ieteica: aizvediet uz pārbaudi! To es izdarīju, kad viņš bija pusotru gadu vecs, bet neko neatklāja. Taču vēlreiz uz pārbaudi devāmies, kad dēlam bija divarpus gadi.”
Iemesli nav zināmi
Pārbaudi veica ar narkozes palīdzību, bērnu iemidzinot, un tad pārbaudīja, kā reaģē dzirdes nervi. Tad arī atklāja vājdzirdību. “Toreiz bija šoks, jo arī vecākajam dēlam Dāvim no manas pirmās laulības ir dzirdes problēmas. Tur bija vēl interesantāka situācija – uzreiz vispār neko neatklāja. Puisis mācījās pirmajā klasē, arī mūzikas skolā, nekādu problēmu. Bija moments – zvana mana mamma, Dāvis arī vēlas runāt. Iedodu dēlam klausuli, viņš nedzird, pieliku klausuli pie otrās auss – dzirdēja,” turpina Anita.
Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe atzina, ka mēdz būt gadījumi, kad viena auss ir ideāla, bet ar otru pilnīgi neko nedzird. “Nav gan iespējams noteikt, kāpēc radušās dzirdes problēmas. Ģenētiskās analīzes neesam veikuši, tur arī garas rindas. Bet ko tas dos?” vaicā Anita.
Dāvis jau ir izaudzis, mīt Alūksnes pusē, pēc profesijas ir agronoms. Abi ar sievu Edīti, arī agronomi, darbojas savā zemnieku saimniecībā. “Dāvim viena, veselā, auss pilnīgi kompensē otru, nekādu problēmu,” teic māte.
Vājdzirdīgs nav atpalicis
Akselam ir trešās/ceturtās pakāpes vājdzirdība, aiz abām ausīm ir dzirdes aparāti. Implanti gan nav vajadzīgi. Dāvim galvā ir Baha implants, tajā pusē, ar kuru viņš nedzird.
Aksels Aizputes vidusskolā mācījās četrus gadus, bet nu jau trešo gadu dodas uz Kuldīgas kristīgo pamatskolu, kas ir privāta mācību iestāde.
“Ar viņu ir tāpat kā ar jebkuru bērnu – ir jāstrādā. Vājdzirdīgs nav garīgi atpalicis, viņš vienkārši nedzird. Skolā galvenais – ir vajadzīgs acu kontakts un pārliecināties, vai viņš saprot jautājumu. Savā klasē Aksels ir vienīgais vājdzirdīgais. Aizputes skolā sākumā grūtāk bija skolotājiem, jaunajā skolā – pašam Akselam. Bērni viņu īsti nepieņēma, un Aksels brīžiem nezināja, ko vispār darīt, turējās pie audzinātājas,” atzīst mamma.
Vieni skolotāji grib strādāt ar šādiem bērniem, citi nevēlas, jo tas ir apgrūtinoši. Piemēram, iekavētās angļu valodas prasmes jaunajā skolā Aksels apguva individuālā apmācībā un neilgā laikā zināšanās panāca klasesbiedrus. Viņam mazajās klasēs nevarēja dot tik apjomīgu materiālu kā pārējiem bērniem, viņš nespēj uztvert tik daudz no izlasītā.
Ne ātrums, bet sapratne
“Katra valoda, arī dzimtā, viņa gadījumā ir kā svešvaloda,” skaidro Anita. Viņa uzskata, ka ar likumu jāaizliedz bērniem likt lasīt uz laiku, galvenais ir saprast, kas no izlasītā ir svarīgākais. “Dēls tiešām ir iemācījies lasīt ātri, jo skolā vajadzēja. Tad es uztvēru, ka viņš nesaprot to, ko izlasījis. Izlasīja grāmatu, bet nespēja man pateikt, par ko ir teksts. Tad es liku lasīt pa lapiņai un man atstāstīt. Ja iemācīsies lasīt, bet nesapratīs neko, ko tas dos?”
Bērnu dzirdes centrā Anitai iedeva brošūru, kur izklāstīts par vājdzirdīgu bērnu, uzrakstīts it kā no viņa skatu punkta. Anita šo izdevumu atnesa uz skolu, lai iepazīstas arī Aksela klasesbiedri. Audzinātāja pat atzinusi, ka daži bērni pēc tam raudājuši un attieksme krasi mainījusies.
Pietrūkst mašīnīšu
“Aizputē Aksels ir iedzīvojies, atradis draugus, uz viņa dzimšanas dienu ciemos bija atbraukuši arī puiši no Kuldīgas. Pateicoties tieši Akselam, mani Aizputē pazīst ļoti daudzi, viņš bija salīdzinoši skaļāks par citiem bērniem.”
Kad divarpus gadu vecumā atklāja diagnozi, uzreiz sācies intensīvs darbs. Valsts piešķīra dzirdes aparātus, bet tos sākumā vajadzēja apsiet ar cepurīti, lai puisēns nenorautu nost. Pēc neilga laika ģimene nopirka ļoti labus digitālos aparātus, tos Aksels nerāva ārā, sajūta laba, dzird, nesīc.
“Tad kad dēls no bērnudārza pārgāja uz Aizputes vidusskolu, paši nopirkām jaunus digitālos aparātus, bija arī valsts piešķirtie, bet stress darīja savu. Tehnika ļoti lūza, man pat bija kauns atkal doties uz Bērnu dzirdes centru. Dzīvoklī dzirdes aparātu žāvētājā man no rīta stāvēja četri komplekti, neviens nedarbojās. No astoņiem – neviens. Es apzinos, ka dēlam bez šīs ierīces skolā nav ko darīt.”
Tagad valsts piešķirtie tiešām ir kvalitatīvi, tie pienākas ik pēc pieciem gadiem. Tomēr ģimene cenšas iegādāties arī privātos, citreiz par ziedojumiem.
“Darbojamies arī programmā “Kurzeme visiem”, kur piešķirtas logopēda, mūzikas terapijas, fizikālās terapijas nodarbības. Akselam visvairāk patīk mūzika, viņš pat Aizputes mūzikas skolā ir gājis, spēlējis bungas un ksilofonu. Tas, kas skolā patīk, ļoti atkarīgs no skolotājiem,” vērtē Anita.
Viņa saka sirsnīgu paldies logopēdei Zanei Tumševicai Liepājā, jo viņa piekrita strādāt ar grūto, vājdzirdīgo bērnu, un piecus gadus risinājās intensīvs darbs. “Ar Akselu bija vienošanās – pēc katras logopēda nodarbības veikalā nopirku mazu mašīnīti. Un pienāca brīdis, kad “Rimi” lielveikalā vairs nebija mašīnīšu, kādu mums nav mājās,” smej mamma.
Velk uz zemes darbiem
Akselam mājās atslēgas vārds ir darīt, jo ģimenei netālu no Aizputes, aiz Boju pils, pieder lauku īpašums. “Viņš jau no mazām dienām ir pieradis pie zemes darbiem. Jau no piecu gadu vecuma brauc ar traktoru, un viņu nebaida nekāds darbs. Patīk arī mocītis, sākumā bija elektriskais kvadricikls, tagad tieši mocis, lai brauktu ātrāk un skanētu,” dēla intereses atklāj mamma.
“Manam brālim pieder zemnieku saimniecība Alūksnes pusē, viņš nodarbojas ar piena lopkopību. Apciemoju brāli, Aksels bija līdzi. Atbraucām mājās, dēls laukos pagalmā no ķieģeļiem salika kūtiņu – es atvedīšu teliņu, būs viņam māja! Mamma, kāpēc mums ir tik maz zemes? Viņš darbosies ar zemi, būs lauku cilvēks. Jau tagad izprot zemes un mājas darbus,” priecājas mamma.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
