“Gandrīz 30 gadus jau varēju būt zem zemes!” - Liepājas skolotājs Jānis par dzīvi pēc smaga trieciena, kas atstāja bez kājas
“Es nepratu ar motociklu braukt. Lauku puikas to prata. Es domāju, ka es uzkāpšu [uz motocikla] un aizbraukšu. Tā nebija. Gandrīz 30 gadus es jau varēju būt zem zemes,” atceras Jānis Rudzītis.
Jānis Rudzītis ir Liepājas 8. vidusskolas skolotājs. Pusaudža gados pēc kritiena ar motociklu viņš zaudēja kāju, kam sekoja neskaitāmas operācijas un vēl onkoloģiska saslimšana. Uz gultas tika pavadīti vairāki gadi, bet Jānis sevī atrada spēku nepadoties un piecelties, vēsta LTV raidījums “Province”.
“Pēc šķietami nebūtiskas traumas es nonācu līdz onkoloģijai un cīnījos par dzīvību,” atceras Jānis. Nu viņš pārvietojas ar spieķi jau 28 gadus, saukdams to par savu identitāti.
Viņaprāt, būt skolotājam – tā ir vislielākā atbildība, jo vecāki viņam uztic pašu dārgāko, kas viņiem ir – savus bērnus.
Jautāts, kāpēc izdomājis kļūt par pedagogu, nevis vienkārši samierināties ar likteni, sēžot mājās un saņemot invaliditātes pensiju, Jānis atzīst, ka viņš varējis tā dzīvot, bet sapratis, ka viņam ir kliba kāja, nevis klibi uzskati: “Man ir veselīga domāšana! Bija ļoti grūti atgriezties ikdienā, bet es to darīju,” stāsta Jānis.
Liepājas 8. vidusskola neskaitoties nekāda elitārā skola, stāsta Jānis, bet viņš nekad nav pat apsvēris izskanējušos aicinājumus mainīt darba vietu: "Šī ir mana skola, te ir mani pedagogi, es te strādāju jau apaļus 20 gadus, un man te joprojām ļoti patīk."
Izrādās, skolēni viņu bieži uzrunājot par Rudzīti, jo Jāņu jau joprojām ir gana daudz. Un ir bijis, ka pēc deviņu gadu kopīga darba un mācīšanās kāds devītklasnieks apjautājas – skolotāj, ja drīkst vaicāt – kā tevi vispār sauc? Uz atbildi, ka Jānis, sekojis pārsteigums – tik vienkārši?! Viņš pat nenojauta, ka Rudzītis ir Jānis.
"Es neesmu bailīgs, bet es baidos, lai pasaulē neiestājas tumsa, es uzskatu, ka tomēr labajam ir jāuzvar. Un, pat ja kādam tas šķiet garlaicīgi, tomēr 2 reiz 2 IR 4, un tā lai arī paliek,” teic Jānis.
