Neskatoties uz labajām iespējām Norvēģijā, Rūdolfs tur nepalika, bet atgriezās Latvijā
Rūdolfs Cešeiko ir viens no Latvijas jaunākajiem medicīnas zinātņu doktoriem. Viņš intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savām studijām Norvēģijā un Latvijā, kā arī dalījās pētījumu secinājumos, ka onkoloģijas pacientiem ļoti svarīgas ir fiziskās aktivitātes. Rūdolfs ir gandarīts, ka pēc maģistrantūras studijām atgriezās Latvijā, nevis palika Norvēģijā.
Iepriekš ar Rūdolfu tikos 2016.gadā, kad viņš tikko bija atgriezies no Norvēģijas, kur maģistrantūrā studēja fizisko aktivitāšu fizioloģiju.
“Tagad esmu medicīnas zinātņu doktors. Mana disertācija bija par fiziskajām aktivitātēm onkoloģijā. Mēs iegājām tēmā ļoti detalizēti. Izmantojām inovatīvākas fizisko aktivitāšu metodes, ar kurām pētījām krūts vēža pacienšu maksimālo muskuļu spēku ķīmijterapijas laikā.
Mēs viņas trenējām, un rezultāti bija tādi, ka viņu maksimālo muskuļu spēku paaugstinājām par aptuveni 20-30%, neskatoties uz to, ka viņām bija ķīmijterapija.”
Pacienšu dzīves kvalitāte uzlabojās
Ko tas mainīja pašām pacientēm? “Tas cilvēkam maina to, ka viņam ir iespējams veiksmīgāk izturēt ieplānoto ārstēšanās kursu, ir vairāk spēka un enerģijas, uzlabojas pašvērtējums. Cilvēks var turpināt darba attiecības, ja tas ir aktuāli.
Ir mazāk izteiktas ārstēšanas blaknes. Cilvēki labāk emocionāli pieņem un izjūt savu ķermeni, jo terapija un operācija tomēr atstāj sekas ķermenī. Būtiski uzlabojas dzīves kvalitāte. Tāpat mazinās izteiktais nogurums, kas saistās ar ārstēšanu un tieši ķīmijterapiju. Cilvēki ir sociāli daudz aktīvāki.
Labāk kustēties, nekā nekustīgi gulēt visu laiku
Tas viss ir, salīdzinot ar kontroles grupu, kas neveica šos spēka treniņus.” Līdz ar to vienkāršojot varētu teikt: pat tad, ja cilvēkam ir onkoloģiskas saslimšanas un veic terapiju, viņam tāpat ir jākustas un jāizvairās no fiziskās neaktivitātes.
“Viņam obligāti jāievēro fizisko aktivitāšu rekomendētās vadlīnijas. Drīzumā mēs kopā ar vadošajiem onkologiem šīs vadlīnijas prezentēsim un tās būs pieejamas onkoloģijas nodaļās. Tās būs pieejamas cilvēkiem.”
Piedalījās lielā pētījumā Norvēģijā
“Tas viss aizsākās manu studiju laikā Norvēģijā. Atbraucu no Norvēģijas, kur apguvu fizisko aktivitāšu fizioloģiju ar uzsvaru uz onkoloģiju. Man bija iespēja piedalīties arī ļoti lielā nacionālā pētījumā Norvēģijā par fiziskām aktivitātēm krūts vēža ārstēšanas laikā.
Tur radās ideja par fiziskajām aktivitātēm: ko darīt, ko nedarīt, cik daudz darīt, cik bieži darīt, kādā intensitātē. Tur visi šie jautājumi sāka veidoties. Tur sāka rasties precīzas atbildes.”
Sadraudzējās ar norvēģiem
Rūdolfs Latvijā pabeidza bakalaura studijas Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē. “Studijas Norvēģijā man bija izaicinājums. Man bija paziņas no Norvēģijas, Trondheimas, kur ir ļoti laba universitāte: Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju universitāte (NTNU).
Ļoti daudz norvēģu brauc uz Stradiņa universitāti studēt medicīnu. Es ar viņiem sapazinos studiju ietvaros kā vietējais pavadonis, kurš palīdz viņiem iekārtoties, parāda universitātes telpas, kārtību ar sabiedrisko transportu u.tt.
Ar šiem norvēģu studentiem man bija ļoti labs kontakts. Sarunās es teicu, ka man ir doma studēt tālāk maģistrantūrā. Viņi ieteica Norvēģijā šo universitāti. Es pieteicos studiju programmā “Fizisko aktivitāšu fizioloģija.” Mani uzņēma pilna laika klātienes studijās, tās bija bez maksas.”
Intuitīvi jutu un sapratu, ka tur nepalikšu
Norvēģijā Rūdolfs pavadīja divus gadus. Vai redzot to, kā dzīvo, strādā un mācās cilvēki Norvēģijā, negribējās tur arī palikt uz turpmāko dzīvi? “Sākumā, kamēr iedzīvojos un sapratu, ka atkal ir jāstudē, man studijās negāja tik labi. Tas bija pirmajā gadā.
Otrajā gadā es ļoti, ļoti veiksmīgi integrējos. Varbūt tas notika, pateicoties tam, ka labi sākās onkoloģijas projekts. Man sāka veikties pat ļoti labi.
Profesori piedāvāja palikt Norvēģijā
Pabeidzot maģistrantūru, vietējie profesori man piedāvāja palikt doktorantūrā Norvēģijā. Bet es intuitīvi jutu un sapratu, ka tur nepalikšu, jo manas mājas ir šeit. Es gribēju savu disertāciju realizēt šeit, Latvijā, jau ar mūsu onkologu iesaisti, tādā veidā visu šo jautājumu aktualizējot šeit.
Lai gan arī Norvēģijā šī tematika (fiziskās aktivitātes onkoloģijā) nebija aizgājusi diži vairāk uz priekšu, salīdzinot ar Latviju. Tagad mēs pat esam solīti priekšā. Mana galvenā doma bija tāda, ka gribēju to visu realizēt šeit kopā ar mūsu ārstiem, attīstot šo ideju tālāk. Skatoties atpakaļ, šobrīd varu teikt, ka tas vairāk vai mazāk ir izdevies, darbs turpinās.”
Bija svarīgi iekustināt tieši Latvijas onkoloģijas pacientus
Kāpēc bija svarīgi to darīt tieši Latvijā, kur Rūdolfs dzimis un audzis? “Te ir manas mājas! Te ir mani cilvēki! Es pēc pieredzes, klīnisko pētījumu rezultātiem un lasītās literatūras Norvēģijā zināju, ka fiziskās aktivitātes[onkoloģijas pacientu dzīves uzlabošanā] strādā. Tajā pat laikā es zināju, ka šeit tas praktiski nenotiek. Par to pat nerunā!
Tāpēc es gribēju mēģināt visu šeit iekustināt, parādīt un pierādīt. Pirmkārt, gribēju sākt veidot dialogu ar Latvijas vadošajiem speciālistiem onkoloģijā, bet vēl jo svarīgāk man bija iedrošināt cilvēkus, kas saskaras ar onkoloģiju, pacientus, cik kustības ir svarīgas. Kur tad citur to darīt, ja ne savās mājās?!”
Laba komanda Latvijā
Rūdolfs izvēlējās nevis Norvēģijā veikt ģeniālu pētījumu un pēc tam atbraukt uz Latviju ar sausiem rezultātiem, bet gan veikt to šeit uz vietas Latvijā. “Jā, tieši tā! Un arī tīri no praktiskā viedokļa man bija ļoti liela atsaucība.
Doktorantūru pabeidzu Stradiņa universitātē ar diviem darba vadītājiem un Norvēģijas profesora lielu iesaisti. Man bija liels atbalsts no Stradiņa universitātes, no Latvijas onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas un tās profesora Jāņa Eglīša. Līdz ar to bija profesionāla, atbalstoša komanda. Es gribēju komandu veidot tieši šeit.”
100% pareiza izvēle!
Līdz ar to var teikt, ka atgriešanās Latvijā un sava doktora darbu izstrāde tieši dzimtenē Rūdolfam bija pareizā izvēle: “Jā, 100%!”
“Manuprāt tas bija tā vērts. Nebija viegli. Bija visādi izaicinājumi, jo tā bija jauna un diezgan izaicinoša ideja. Spēka treniņu programma uzreiz bija ar lielu intensitāti. Sākums bija izaicinošs. Bija sarežģīti, bet, tiklīdz tas iekustējās, tas aizgāja citā līmenī. Bija ļoti liela atsaucība un ieinteresētība arī no ārstiem, profesoriem, kas varbūt Norvēģijā nebūtu tik ātri aizgājusi uz priekšu.”
Pacienti bija ļoti ieinteresēti sākt kustēties
Kāda bija pacienšu reakcija? Patiesībā arī pašas sievietes ar krūts vēzi bija ļoti atsaucīgas. “Lielākā problēma ir informācijas trūkums. Bet mēs izstrādājām ceļu, kā tikt līdz pacientiem. Esot slimnīcas nodaļā, pirmais viņus uzrunāja ārsts, ķirurgs. Tas pavēra dialoga ceļu. Pēc tam uzreiz es pieslēdzos, visu detalizēti izstāstīju.”
Ja vien loģistika neierobežoja pacienšu piedalīšanos projektā, speciālisti saņēma gandrīz 100% piekrišanu, Rūdolfs dalījās pieredzē un priecājās par Latvijas cilvēku, kas saskaras ar onkoloģiju, atsaucību un sasniegtajiem rezultātiem.
