Par spīti diagnozei Dmitrijs smaida pasaulei! Likteņa pavērsiens, kas mainīja jaunā vīrieša dzīvi jau 32 gados

Pirms 17 gadiem, kad sāka parādīties pirmie slimības simptomi, Dmitrijam bija 32 gadi. Viņš strādāja uz kravas kuģiem par koku – gatavoja apkalpei maltītes. Darbs patika, bija savi dzīves plāni, ko īstenot.

Kā sākās slimība?

Sākumā man  sāka šķiebties kreisā pēda, tad tai zuda tonuss un attīstījās kustību traucējumi – pēda sāka neklausīt un parādījās šļauganums. Slimība turpināja progresēt un nervu bojājumu dēļ arī kreisajai rokai attīstījās muskuļu spasticitāte jeb savilkums, kuras dēļ nevaru iztaisnot pirkstus.

Kad parādījās pirmie simptomi, vērsos pie ārsta, un mani nosūtīja pie neirologa. Speciālists ieteica rūpīgi izmeklēties slimnīcā. Pēc magnētiskās rezonanses izmeklējuma noteica diagnozi – izkaisītā skleroze. Tas bija 2005. gadā, un man toreiz bija 32 gadi. Biju jauns, citādā ziņā veselīgs cilvēks. Visi teica, ka multiplā skleroze ir jaunu cilvēku slimība.

Turpināju koka darbu uz kuģa līdz 2013. gadam, kad man kļuva jau pārāk grūti strādāt. Slimība sākumā progresēja lēni, tad arvien ātrāk. Traucējumi parādījās arī labajā kājā. Bija jau grūti pārvietoties pa kuģi.

Iekārtojos darbā nu vairs ne uz kuģa, bet krastā, kafejnīcā, par pavāru. Lai gan atšķirībā no kuģa grīda nešūpojās līdz ar jūras viļņiem, tomēr ātri noguru, un bija grūti visu darbadienu pavadīt uz kājām. Traucējumi turpināja attīstīties arī kreisajā rokā, un tas traucēja stingri noturēt produktus, kas bija jāgriež. Mājās, kur nav tik lielu apstrādājamās pārtikas apjomu, es spēju sagriezt ēdienam sastāvdaļas, taču kafejnīcā apjomi ir krietni lielāki un šis darbs jāpaveic krietni ātrāk.

Kam jūs mājās gatavojat ēst – jums ir ģimene?

Dzīvojam ar sievu Olgu. Kad mēs apprecējāmies, man jau bija noteikta izkaisītās sklerozes diagnoze, bet toreiz izskatījos kā vesels. Liels paldies, ka sieva mani saprot un sniedz savu palīdzību. Bērnu mums nav. Arī mājdzīvnieku nav, tiem vajag aprūpi, uzmanību. Sieva prasa, grib, bet es neesmu tam gatavs. 

Mamma joprojām domā par to, kāpēc mani piemeklējusi šī slimība un līdz galam nespēj ar to samierināties. Man ir jaunākais brālis.

Kā slimība mainīja jūsu dzīvi?

Kad slimība vairs neļāva strādāt iepriekšējā profesijā, bija jādomā par jaunu specialitāti, kurā varētu darboties savā ritmā no mājām pie datora. Pieteicos Nodarbinātības valsts aģentūras un Eiropas savienības līdzfinansētajos Pieaugušo tālākizglītības kursos, kuros apguvu AutoCAD un SketchUp lietojumprogrammas datorizētai projektēšanai, kurā iespējams rasēt gan divu, gan trīs dimensiju objektus. Pagaidām gan pielietojumu šīm zināšanām neesmu atradis.

Tad sāku mācīties Sociālās integrācijas valsts aģentūras kursos par komercdarbinieku. Diemžēl nepabeidzu, jo atkal strauji sāka progresēt slimība. Joprojām tā pamazām progresē. Septembrī iešu pie ārsta, tad redzēs, kāda ir situācija. Varbūt būs parādījušās kādas jaunas zāles vai efektīvākas ārstēšanas metodes.

Savulaik slimības sākumā man bija izrakstītas zāles un iziets injekciju kurss. Diemžēl ar zālēm saistītās cerības neattaisnojās, tās nepalīdzēja un ārstu konsilijs lēma, ka tās atceļamas.

Kā rūpējaties par veselību patlaban?

Patlaban lietoju zāles, kas mazina spasticitāti un D vitamīnu. Manas ikdienas ārstnieciskās procedūras ir staigāšana, vingrošana. Apmeklēju ergoterapeitu un fizioterapeitu. Pie fizioterapeita biju pagājušā gada jūlijā. Viņš ierādīja man vingrojumus, ko ikdienā veikt mājās. Ergoterapeits parādīja masāžu rokai,  kādu ortozi. Mājās ir turētājs, soliņš vannai.
Ir valsts piešķirts ratiņkrēsls. Tajā ir vieglāk pārvietoties, taču to nelietoju katru dienu.  Mājās pārvietojos, turoties pie sienām, bet ikdienas pastaigās treniņa nolūkos dodos ar rolatoru.

Ar sabiedrisko transportu nevaru pārvietoties, jo ir grūti iekāpt tajā. Lai veiktu tālākus gabalus, man ir pielāgota automašīna ar rokas vadību. “Stūrēju ar kreiso roku, un spastika tajā palīdz ciešāk noturēt stūri. Ar labo roku ieslēdzu gāzi vai bremzes.

Es katru dienu cenšos iziet ārā, kaut ne katru dienu gribas. Piespiežu sevi ar rolatoru noiet kaut vai 10 vai 100 soļu.

Ne vienmēr ir labi laikapstākļi, reizēm stiprs lietus vai ziemā tik aizsniguši ceļi un celiņi, ka pat jaunam un veselam cilvēkam ir gandrīz neiespējami pārvietoties, kur nu vēl jums ar savu staigulīti un kustību traucējumiem.

Jā, ziemā kad bija daudz sniega un ceļi bija netīrīti, bija dienas, kad negāju ārā. Bet kustības ir vajadzīgas – tad staigāju pa kāpnēm no pirmā uz piekto stāvu.

Jūs pats dzīvojat otrajā stāvā mājā bez lifta, kā varat pārvietoties pa kāpnēm ar savu staiguli?

Mans rolators sver 7 kilogramus, tas ir saliekams, un to varu lietot kā spieķi. Tā nu kāpju – ar vienu roku turos pie sava rolatora, ar otru pie kāpņu lentera.

Dzīvoju blakus tirdzniecības centram Akropole, un celiņi ap to ir daudz labāk notīrīti, taču tie daži desmiti metru, kas līdz turienei man jāmēro, reizēm kļūst par nepārvaramu barjeru. Arī pārējos gadalaikos, kad nav ne sniega, ne ledus, ejot līdz līdzenajiem tirdzniecības centra celiņiem, jāpārvar apmēram 20 metru garš ceļa posms, kurā ir vecas, sadrupušas betona flīzes – tur grūti pārvietoties ne tikai man, bet arī māmiņām ar ratiņiem, tāpat arī vecākiem cilvēkiem.

Reiz pie mājām strādnieki remontēja celiņu un veidoja 5 – 10 centimetru augstu apmalīti. Lūdzu strādniekiem, lai neveido šo apmalīti tik augstu, būs vieglāk pārvietoties ne tikai man, bet arī cilvēkiem riteņkrēslos, māmiņām ar ratiņiem un veciem cilvēkiem. Strādnieki atbildēja, ka nevar patvaļīgi atkāpties no projekta, lai zvanot uz Rīgas domi, kas ir šos darbus pasūtījusi. Sapratu, ka tā būs liela birokrātija, kas paņems laiku, bet apmalīte jau pa to laiku būs pabeigta.

Kā uztvērāt savu slimību?

Kad sapratu, ka nevaru strādāt jūrā, bija kādu laiciņu psiholoģiski grūti. Tās bija nopietnas izmaiņas. Līdz tam man bija sakārtota dzīve, attīstījās karjera. Sapratu, ka līdzšinējo darbu nevaru darīt, dzīve sākās no jaunas lapas. Galvenais bija iemācīties dzīvot ar to.

Ja visu laiku domātu par to, kas zudis un neatgriezīsies,  atliktu tikai gulēt un nedarīt neko.

Jūs neesat vienīgais, kas iet cauri līdzīgai pieredzei. Vai kontaktējaties ar saviem likteņa biedriem?

Mums ir asociācija (Latvijas Multiplās sklerozes asociācija). Reizi mēnesī tikšanās interneta platformā Zoom, varam uzzināt jaunu informāciju. Viens puisis nesen stāstīja, ka ārsti viņam piedāvājuši jaunu preparātu. Tad jau redzēs, kāda būs viņa pieredze.

Tepat, Ķengaragā, Aglonas ielā, atrodas invalīdu biedrība, un arī tajā esmu atradis draugus – ir tādi, kam saglabājušās sekas pēc insulta, arī tādi kā es - ar izkaisīto sklerozi.

Vēl ir labdarības organizācija Esi draugs. Ar tās atbalstu spēlējam boulingu, boči (boče – bumbu ripināšanas sporta spēle, kas pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kopš 1982. gada paraolimpiskais sporta veids), viņi iesaka invalīdiem dažādas ekskursijas. 2020. gada augustā Lucavsalā kopīgi pavadījām laiku, spēlējām boči. Esam ciemojušies pie mūsu draugiem no Tukuma, spēlējām boči.

Interesantas iespējas piedāvā arī organizācija Motus Vita. Piemēram, Vecrīgā, Svētās Ģimenes mājā, var spēlēt teātri profesionālu aktieru un režisoru Tatjanas Čerkovskas un Andreja Garkavi vadībā. Savukārt tie, kas vēlas būt psiholoģiski stiprāki, var apmeklēt drāmas terapiju. Motus Vita piedāvā vēl dažādas gan izklaidējošas, gan noderīgas aktivitātes.

Ir invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons, kas piedāvā dažādus pasākumus un atbalstu. Mūsu sabiedrībā ir daudz cilvēku ar dažādām slimībām, insulta sekām, taču ir arī daudz iespēju par spīti slimībām dzīvot savu dzīvi aizraujošāk, krāsaināk un laimīgāk. Likteņa biedru, draugu un atbalstītāju kopā būšana ir ļoti vērtīga.

Ja vien cilvēks pats meklē, kā būt savā situācijā laimīgākam, var atrast daudz iespēju. Ne visi ar traucējumiem to grib.

Es zinu, ka uz kādu no invalīdu biedrībām regulāri zvana darba devēji, kuriem ir iespēja un vēlēšanās dot darbu cilvēkam ratiņkrēslā, taču ne visi invalīdi grib strādāt.
Manā gadījumā būtu grūti izbraukāt uz ofisu, bet varu strādāt attālināti. Mans ikdienas darbs ir  zvanu centrā Sonido, projektā Parunāsim?.

Esmu ļoti pateicīgs mūsu priekšniecei, Sonido valdes loceklei un Parunāsim? izveidotājai Ingai Muižniecei. Viņa ir realizējusi ieceri, ka projekta komandas kodolu veido cilvēki ar īpašām vajadzībām, kas ne vien prot, bet arī vēlas uzklausīt citus, saklausot un pieņemot sacīto, kā arī izprotot katra sarunu biedra izjūtas.

Viņa labi saprot, ka vientulība spēj skart pat šķietami laimīgāko cilvēku, un šāds brīdis var piemeklēt pēkšņi un negaidīti. Vientulība ir kā akmens uz sirds, kas ar laiku kļūst arvien smagāks un pamazām nospiež visu, kas reiz radījis prieku. Kad akmens nastu izturēt vairs nevar, atbalstu var sniegt otrs cilvēks – sarunu biedrs.

Uz telefonu 26564564  zvana vientuļi cilvēki. Pārsvarā pensionāri, zvana arī pusaudži. Ir  savi pastāvīgie klienti.
Vajag ne tikai pašiem ar sevi un ar saviem kaķiem parunāt, bet arī dzirdēt dzīva cilvēka balsi, izbaudīt sarunu.

Es tāpat sēžu pie datora, varu kādu laiku pavadīt ar labumu sabiedrībai. Zvana gan latviski un krieviski – pārvaldu abas valodas.

Vai ir kādi sapņi, ko gribētos piepildīt?

Man šobrīd nav grandiozu plānu. Sapņoju par dzīvokļa remontu. Ja es varētu, sen būtu to paveicis. Kaut kādus nelielus darbus spēju izdarīt, bet ne visu, ko gribētos. Man nepatīk prasīt citiem. Ar nelielu sīkumu sākas darbu ķēdīte, kur viens velk otru. Piemēram, izlemsi nomainīt durvis, tad vajadzēs remontēt arī sienu un tā tālāk. Sapratu, ka jāremontē viss dzīvoklis, bet patlaban neesmu gatavs to izdarīt.

Kā uzturat možu garastāvokli?

Palīdz draugi, saule, laika apstākļi. Ziemā ir grūtāk, bet nesūdzos. Man pamazām slimība progresē, tas nav patīkami, bet galvenais ir kustēties, nesēdēt vienā vietā.

No rīta man ir enerģija staigāt, bet dienā tā samazinās. Līdz divām stundām pavadu laiku ārā. Man no visām mājām ir savi draugi. Tāpat parunājas, apjautājamies otram, kā klājas. Kā darbā.

Garastāvokli uzlabo arī humoristiski seriāli, anekdotes. Kā bijušais pavārs ar prieku pagatavoju kādu ēdienu, sakopju dzīvokli, ir mājas darbi, ko varu pats izdarīt. Kādu naglu iedzīt, salikt skapi, nokrāsot balkona margas. Nelielus darbiņus, ko pamazām varu veikt, – tas sniedz gandarījumu.

Materiāls tapis sadarbībā ar "Tautas Veselības Avīzi". Izdevumu

iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.