No 133 kg un mokošām diētām līdz kuņģa samazināšanai. Ance Tarvida atklāti pastāsta par piedzīvoto

Kādi bija tavi “slaida ķermeņa meklējumi” līdz operācijai? Kādas diētas izmēģināji, kas deva kaut kādu rezultātu, un kas situāciju tikai pasliktināja?

Šķiet, ka biju izmēģinājusi teju visas populārākās diētas un svara zaudēšanas metodes – keto, Dikāna, Stokholmas, kāpostu zupas, kefīra, greipfrūta un olu diētas, Monacofit uztura plānu. Šīs ir tās, kas man palikušas atmiņā, bet esmu mēģinājusi arī dažādus “Nomet 5 kg 7 dienās” uztura plānu variantus, kuri, protams, rezultējās ātrā, bet nenoturīgā rezultātā. Trakākais, ko esmu mēģinājusi, ir faktisks aizsākums anoreksijai – ikdienā centos iztikt ar 200–500 kalorijām. Dzēru daudz paniņu, jo tās bija liesākas nekā kefīrs, un uzēdu rīsu galetes.

Laiku pa laikam atļāvos apēst kādu dārzeni, lielākoties tomātus. No lattes vai kafijas ar pienu pārgāju uz melnu kafiju, jo piens taču nozīmēja nenormālas kalorijas, ko negribēju pieļaut. Ja kādreiz paslīdēja kāja un nedaudz apēdu kaut ko tādu, ko biju izdomājusi, ka nedrīkst, atlikumu aplēju ar trauku mazgājamo līdzekli, lai nav kāre ēst vēl, vai noslīcināju podā. Ar šo drastisko plānu izdevās atbrīvoties aptuveni no 50 liekajiem kilogramiem, kas atnāca atpakaļ, protams, ar uzviju. Šāds uztura plāns man bija vairākus mēnešus, kuru laikā regulāri pati sev taisīju klizmas, jo nebija iespējams normāli aiziet uz tualeti, vidēji tur pavadīju divas mokošas stundas. Pastāvīgi bija ļoti slikts un uzvilkts garastāvoklis, ātri kļuvu aizkaitināma, haotiska un nespēju normāli koncentrēties darāmajiem darbiem vai sarunām.

Jāatzīst, nekad īsti diemžēl neesmu bijusi izteikta sporta fane, tomēr esmu liela staigāšanas entuziaste – daudz un bieži visur gāju kājām, ikdienā sasniedzot vai biežāk pat pārsniedzot leģendāros 10 000 soļu. Savulaik esmu 2–3 reizes nedēļā apmeklējusi privāto treneri, kas sniedza labāku pašsajūtu, bet svara ziņā nekas daudz nemainījās, jo neievēroju sabalansētu veselīgu uzturu. Kad ievēroju savu drastisko diētu, ļoti daudz braucu ikdienā ar velosipēdu (dienā 20–30 km, bieži vien arī 50 km) un teju visur gāju kājām, kas, protams, palīdzēja svara zaudēšanā, bet vienlaikus visu laiku biju nogurusi un “izbesījusies”.

Ko tad tu beigās uzzināji, kāpēc svars nesamazinājās, bet pieauga? Kāpēc viss, ko darīji, nesniedza gaidīto rezultātu?

Manis minētā drastiskā diēta sniedza rezultātu, bet mūžīgi tā turpināt nevarēju, un iesāktos uztura paradumus mainīja biežāka došanās no Jelgavas, kur tolaik dzīvoju, satikties ar draugiem Rīgā, kur apmeklēju bārus un kafejnīcas. Bija jāsāk ēst normāli, kas, protams, atrāva vaļā uzliktās klapes, un atkal nokļuvu pie normāla ēdiena. Pārējās diētas manā gadījumā nestrādāja, jo nespēju un, godīgi sakot, nevēlējos un nevēlos atteikties no absolūti lielākās daļas produktu, ko šīs diētas pieprasa. Negribu ielikt sevi konkrētā rāmī, kas jāievēro visu atlikušo mūžu. Būtisks aspekts tam, kādēļ šīs diētas nestrādāja, manuprāt, bija arī psiholoģiskie pārmetumi, ja sanāca kādreiz “nolaist pa kreisi” jeb apēst kaut ko tādu, ko uztura plāns neļauj.

Tad nācās dzīvot nenormālos pārmetumos par to, cik esmu vājš un nederīgs cilvēks, ka nevaru mēnesi no vietas ēst “no sērijas”: tikai spinātus, greipfrūtu, 2 olas un vārītu vistu bez garšvielām. Es gribēju ēst to, ko ēd visi citi. Gribēju, lai man izdodas ēst veselīgāk un sabalansētāk, bet nespēju sev to nodrošināt emocionālās jeb kompulsīvās ēšanas dēļ. Pie katriem lielākiem vai mazākiem pārdzīvojumiem mierināju sevi ar ēdienu, bieži vien aizejot absolūtās galējībās, kad šķietami nejutu mēra sajūtu. Ar laiku to izdevās nedaudz savaldīt, jo apmeklēju psihiatru un uztura speciālistu, kas man ļoti palīdzēja atrast sākuma punktu draudzībai, nevis toksiskām attiecībām ar ēdienu.

Lielāko lomu neveiksmju sērijā noteikti spēlēja arī policistisko olnīcu sindroms un insulīna rezistence, kas svara zaudēšanu padarīja ļoti sarežģītu un grūtu, tāpēc regulāri mudinu cilvēkus doties pie dakteriem un pārbaudīt veselību. It īpaši tos, kas ilgi un bez šķietamiem rezultātiem cīnās ar svara zaudēšanu. Insulīna rezistenci regulēt var arī ar medikamentiem, nav obligāti jāguļas zem skalpeļa.

Un tad tu uzzināji par kuņģa samazināšanas operāciju. Nebija bail?

Par kuņģa samazināšanas jeb bariatrijas operāciju biju dzirdējusi jau pirms vairākiem gadiem, bet to vairāk uztvēru kā lietu, ko nekad neplānotu apsvērt, jo manā galvā, kā jau lielai daļai cilvēku, tā bija ļoti drastiska metode. Biju iedomājusies, ka visu mūžu drīkstēs ēst tikai kādus piecus produktus un būs jālieto nenormāli daudz zāļu, kas, protams, nav taisnība.

Aizvadītajā vasarā, kad biju sasniegusi, ja nemaldos, 133 kg, biju nelaimīga: no mājas izgāju ļoti reti, faktiski nesatikos ar draugiem, bija zudusi vēlme rūpēties par sevi, lielākā daļa drēbju vairs nederēja, un visu laiku izvairījos no spoguļiem vai skatlogu atspulgiem. Neatceros precīzi, kā tieši tur nokļuvu, bet daudz sāku lasīt par bariatrijas operācijas pacientu pieredzi ārvalstīs, kuri ar to dalījās Reddit platformas Gastric Bypass (viens no kuņģa samazināšanas operācijas veidiem) forumā. Lasot šos stāstus, sapratu, ka operācija nemaz nav tāds bieds un tā ļoti daudziem cilvēkiem ir tiešām uzlabojusi dzīves kvalitāti. Rezultāti bija iespaidīgi, un arī lielākā daļa foruma dalībnieku apgalvoja, ka nožēlo vienīgi to, ka šo operāciju nav veikuši ātrāk. Tas, šķiet, bija būtiskākais arguments, kādēļ nosliecos par labu operācijai.

Neteiktu, ka bija dikti bail, jo biju ļoti noskaņojusies, ka šis ir viens no pareizākajiem lēmumiem, ko esmu pieņēmusi savā dzīvē.

Tā ārstiem skaitās liela un sarežģīta operācija vai pie vieglajām?

Diemžēl nevarēšu atbildēt ārstu vietā un nevēlos kļūdīties, bet pašai izpratne radusies, ka pie dikti sarežģītajām operācijām to nepieskaita, jo pēc tam nav ilgs atlabšanas periods slimnīcā, lielākoties cilvēkiem pēc operācijas nav ilgstošas sāpes vai diskomforts (protams, ir, bet, ja tā varētu teikt, tās ir normas robežās). Operācija tiek paveikta pāris stundu laikā, un kuņģa samazināšana tiek veikta laparoskopiski. Cena šai operācijai ir atkarīga no slimnīcas, kur to veic, bet standartā vajadzētu rēķināties ar 3500–5000 eiro. Zinu, ka šādas operācijas veic Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, Rīgas 1. slimnīcā, Siguldas, Jūrmalas un Liepājas slimnīcās, kā arī Aiwa clinic ķirurģiskajā klīnikā. Es pati operāciju veicu Siguldas slimnīcā pie daktera Jura Žarinova. Zinu, ka bieži vien šīm operācijām ir akcijas un var ietaupīt arī prāvu summu.

Jāpiemin, ka ir divu veidu kuņģa samazināšanas operācijas – Gastric Bypass, kas bija man, un Gastric Sleeve. Lēmumu par operācijas veidu pieņem ķirurgs konsultācijas laikā. Pirms operācijas tiek veiktas arī dažādas pārbaudes un analīzes. Man bija jāveic tā sauktā kobra, EKG, plaušu rentgens un asins analīzes.

Kādas bija tavas bažas pirms operācijas, un vai kaut kas no tā visa piepildījās?

Godīgi sakot, par pašu operāciju īsti bažu nebija, drīzāk – satraukums, jo es vēl nekad iepriekš nebiju gūlusies uz operāciju galda. Raizējos arī, ka pēc operācijas varētu būt sāpīga gāzu izvadīšana no ķermeņa, jo, ja nemaldos, operācijas laikā vēders tiek piepildīts, lai vieglāk operēt. Biju dzirdējusi no citu pieredzes, ka ir bijis sāpīgs un stīvs kakla un plecu rajons pēc operācijas, bet man nekā no tā visa nebija. Bail man bija no tā, ka brīdī, kad sistēmā ievadīs anestēziju, sarunāšu dakteriem muļķības, bet bažas nepiepildījās.

Kā jau minēju, īsti sāpes vēderā nesajutu, bija vienu divas dienas neliels diskomforts, jo, nu, man tomēr bija kuņģa operācija! Esmu lasījusi, ka citiem cilvēkiem gan ir sāpējis vēders pēc tam kādu brīdi.

Sāpīgākais laikam bija kairinājums no intubācijas caurules, ko ievieto operācijas laikā. Kādas dienas sāpēja kakls.

Kādas ir pēcoperācijas blaknes?

Viena no būtiskākajām un biežākajām operāciju blaknēm ir Dumping Sydrome jeb dempinga sindroms. Tas ir dažādu simptomu kopums kā, piemēram, caureja, slikta dūša, vemšana un reibonis vai nogurums pēc ēšanas, ko izraisa strauja kuņģa iztukšošanās. Cik esmu lasījusi par citu pieredzi un spriežu pati pēc sevis, šis sindroms lielākoties ir novērojams pirmajos pēcoperācijas mēnešos, un ar laiku tas normalizējas. Šo sajūtu varu aprakstīt kā lielas paģiras, kas ilgst aptuveni 1–1,5 stundu, – guļu gultā nekustīgi un gaidu, kad pāries. Kad tas beidzot notiek, sajūta ir faktiski kā ar roku atņemta, un varu turpināt iesāktos darbus. Šo sindromu izraisa produkti, kas jaunajam kuņģim dikti neiet pie sirds. Visbiežāk tie ir saldumi, izteikti trekni produkti, bet katram cilvēkam tas var būt individuāli. Zinu, ka ir personas, kuru kuņģim nepatika, piemēram, gaļas produkti, atsevišķi augļi vai dārzeņi, maize. Ar šo sindromu diemžēl ir jārēķinās lielākajai daļai pacientu.

Vēl viena nepatīkama blakne ir apjomīgāka matu izkrišana. Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs – pēkšņi un drastiski tiek samazināts uzņemto kaloriju daudzums, līdz ar to samazinās arī uzņemto vitamīnu daudzums. Matu izkrišana gan nav pastāvīga lieta, un ar laiku viss atgriežas ierastajās sliedēs, mati ataug, jo pieaug arī porciju lielums un līdz ar to uzņemto vitamīnu daudzums.

Kas tieši notiek pēc operācijas – samazinās apetīte, fiziski nevar ieēst vairāk par slaveno plaukstas lieluma porciju?

Noteikti samazinās apetīte, un nav iespējams apēst tādus porciju lielumus, pie kuriem pierasts pirms operācijas. Es pat teiktu, ka pirmajos divos mēnešos nebija iespējams apēst pat to plaukstas lieluma porciju, bet tas ir individuāli. Esmu lasījusi arī citu stāstus, ka var apēst vairāk. Pirmajā mēnesī, kad jādzīvo uz šķidrumiem un putrām, man tās bija tikai pāris ēdamkarotes vai malki vienā ēdienreizē. Svarīgi ir ēst lēni, ļoti, ļoti labi sakošļāt ēdienu, un nevajadzētu ieturēt maltīti, skatoties TV vai sēžot internetā, jo tad fokuss mainās uz izklaidi, nevis ēšanu. Sākumā arī nedrīkst dzert ēšanas laikā, tas jādara pusstundu pirms vai pēc maltītes. Kāpēc? Jo ir ļoti svarīgi uzņemt pārtiku, bet, ja mazais kuņģis tiek aizpildīts ar šķidrumu, nevis ēdienu, nepieciešamās kalorijas netiek nodrošinātas.

Ko pēc operācijas nedrīkst darīt, un ko noteikti nedrīkst lietot?

Pirmo mēnesi nedrīkst nodarboties ar smagām fiziskajām aktivitātēm. Staigāt, protams, drīkst, un tas ir pat ļoti ieteicams. Nedrīkst aizmirst ikdienā dzert vitamīnus, kas pēc operācijas ir jālieto obligāti, bet, būsim godīgi, vitamīnus būtu ieteicams ikdienā lietot arī tiem, kuriem šī operācija nav bijusi un nav nepieciešama. Es lietoju kalciju, dzelzi, D un B12 vitamīnus. Protams, pats svarīgākais, ievērot uztura ieteikumus un nelietot tos produktus (parasti saldumus un treknu), ko noteicis ārstējošais ārsts. Laikam manā gadījumā sāpīgākais bija tas, ka pēc operācijas nedrīkst lietot gāzētos dzērienus, jo es vienkārši dievinu gāzētu ūdeni. Bet neko darīt. Kā mana māsa saka, pie grūtībām pierod.

Daudziem pārdomas par operāciju izraisa fakts, ka aptuveni gadu (bet tas atkal ir individuāli) nedrīkstēs lietot alkoholu, līdz ar to saviesīgie pasākumi un ballītes bez vīna iemalkošanas var šķist kā neiespējamā misija. Man tas īsti problēmas nesagādā, biju pārtraukusi lietot alkoholu jau vairākus mēnešus pirms operācijas. Tagad tikai, kad tuvojas vasara, laiku pa laikam prasās kādu baltvīna glāzi, bet tā tomēr nav arī gluži mirstamā kaite.

Kas tevi pašu visā šajā stāstā pārsteidza visvairāk?

Pavisam noteikti cilvēku atsaucība finansiālajam atbalstam, lai varētu veikt šo operāciju, jo bez maniem “Twitter” sekotājiem es nebūtu varējusi sasniegt savu mērķi. Man tika saziedota aptuveni puse no nepieciešamās summas, ar atlikušo summu izlīdzēja mamma un māsa. Esmu milzīgu pateicību parādā ikvienam, kas man palīdzēja šo visu īstenot un justies tā, kā neesmu jutusies jau ļoti, ļoti ilgi. No tādām mazām būtiskām lietām laikam pārsteidza tas, cik ātri pēc operācijas biju uz strīpas. Slimnīcā iestājos piektdienā un jau svētdienas pēcpusdienā izrakstījos, pirmdien varēju doties uz darbu. Patīkams pārsteigums ir arī mazās un diezgan neievērojamās rētas, nebija šuvju.

Teici, ka nožēlo, ka neizdarīji šo operāciju agrāk.

Jā. Tagad man ir 32, bet šķiet, ka varēju šo operāciju veikt jau, piemēram, 25 gadu vecumā un pietaupīt sev kaudzi pārdzīvojumu, pārmetumu un ilgus gadus sevis nemīlēšanas. Pati esmu ievērojusi, ka liela daļa cilvēku šo operāciju veic ap 50 gadu vecumu. Kad biju slimnīcā, biju arī vienīgā tik jaunā paciente. Parunājos ar dažām slimnīcas biedrenēm, un visas kā viena pauda šo pašu nožēlu. Es domāju, ka īstais brīdis ir tad, kad cilvēks tam ir nobriedis. Tā tomēr ir nopietna operācija, kurai nepieciešams diezgan pārliecinošs lēmums, ka cilvēks ir gatavs straujām pārmaiņām ikdienā pirmajos mēnešos un, protams, ir gatavs mainīt savus ēšanas paradumus.

Vai iespējams ar samazinātu kuņģi atkal “aiziet” līdz iepriekšējiem izmēriem? Tas ir, vai var gadīties, ka operācija bijusi veltīga?

Protams. Esmu dzirdējusi šādus stāstus, ka pēc dažiem gadiem gandrīz viss liekais svars, kas zaudēts, ir atgūts atpakaļ. Vairākiem cilvēkiem, kuri ir zaudējuši, piemēram, pirmajā gadā 50 kg, atgūst 20, bet kopumā tie tomēr ir 30 zaudēti kilogrami, kas, manuprāt, ir krietni labāk, nekā nezaudēt necik. Panākumu atslēga ir sniegto rekomendāciju ievērošana, uztura paradumu un porciju lieluma maiņa, kā arī fiziskās aktivitātes. Pat ja netiek stingri ievēroti šie noteikumi, tik un tā cilvēki pēc operācijas nomet iespaidīgu daudzumu liekā svara.

Kas pēc operācijas mainījās tavā galvā un dzīvē?

Es beidzot esmu iemācījusies, ka nav obligāti viss, kas uz šķīvja atrodas, jāapēd. Sākumā bija ļoti grūti, it īpaši tad, kad pagatavots kas dikti garšīgs. Ja kādreiz apēdu vairāk, par to uzreiz dod zināt kuņģis, un kādu brīdi jāpamokās nepatīkamās sāpēs. Ar laiku tas veicina paradumu ieklausīties sevī un diktēt savus noteikumus jaunajā ēšanā. Lai gan nav sasniegts vēl šķietamais mērķis, bet ar nomestiem aptuveni 30 kilogramiem kopš decembra es jau jūtos krietni labāk. Gribas vairāk pucēties, nopirkt jaunas drēbes, jo man beidzot kaut kas arī der!

Daudz patīkamāk skatīties spogulī, daudz vairāk sev patīku.

Ko esmu mācījusies no savas iepriekšējās drastiskās diētas pieredzes, neesmu vairs apsēsta ar svariem, uz tiem kāpju reti, lai atkal neieslīgtu apsēstībā ar to, cik gramu dienā esmu zaudējusi. Man tas nav vajadzīgs!