"Ja gribas čipsus vai padzerties kolu..." - kardiologs atklāti stāsta par sirds mazspēju

Latvijā sirds mazspēja līdz 65 gadu vecumam ir vienam procentam, bet pēc 75 gadiem – jau 7 procentiem iedzīvotāju. Sirds slimību profilaksē un ārstēšanā svarīgas gan rūpes no pacienta puses, gan no valsts puses, uzskata Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra invazīvais kardiologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Trušinskis un ierosina nākamo gadu veltīt tieši sirds mazspējai.        

Vispirms gribu jums pajautāt par pandēmijas laika ierobežojumu ietekmi uz sirds slimnieku veselību. Jau teju trešais gads, kopš mūsu dzīve ir nolikta uz pauzes, cilvēkiem ir grūtības tikt pie ārstiem, arī plānveida operācijas tiek atceltas.  

Protams, šāda pauze diemžēl izraisīs tālākus sarežģījumus sirds slimībās, un, iespējams, tas pacientam maksās dārgāk gan veselības ziņā, gan arī naudas izteiksmē, jo ielaistu slimību ārstēšana izmaksā dārgāk. 

Tajā pašā laikā gribu teikt, ka neesam pārtraukuši sniegt telefoniskas konsultācijas pacientiem un ģimenes ārstiem, esam turpinājuši veikt asinsvadu paplašināšanas operācijas pacientiem ar augsta riska sirds slimības pazīmēm un 24/7 nodrošinām steidzamo un neatliekamo palīdzību. 

Protams, ir svarīgi, lai augsta riska pacientiem arī pandēmijas laikā būtu visas nepieciešamās zāles un lai paaugstināts asinsspiediens, holesterīns, cukura līmenis tiktu kontrolēti. Lai situācijā, kad cilvēks negrib vai nevar tikt pie ārsta, viņš joprojām būtu drošajā zonā. 

Sirds veselību īpaši šajā laikā ietekmē arī cilvēka psihoemocionālais stāvoklis, piemēram, hroniska vai pēkšņa stresa dēļ viņam var rasties salauztās sirds sindroms jeb Takotsubo kardiomiopātija. Tad ir miokarda infarktam līdzīgas pazīmes, piemēram, sūdzības par sāpēm krūškurvī, izmaiņas elektrokardiogrammā, bet nav infarktam raksturīgā asinsvadu bojājuma. Patiesībā tur ir īsts sirds muskuļa stresa bojājums! 

Runājot par medikamentiem sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā – šogad Nacionālais veselības dienests kompensējamo medikamentu sarakstā iekļāvis vairāk preparātu ar to pašu aktīvo vielu. Tas nozīmē, ka viena preparāta vietā nu ir vairāki.  

Tomēr joprojām pacientam nav dota iespēja piemaksāt, lai var turpināt to pašu kompensējamo zāļu lietošanu. Kaut arī nereti starpība patiešām ir neliela. Kas ir stabila medikamentozā terapija – tāda, kad cilvēks turpina ārstēšanos ar tām pašām zālēm un turpina nemainīgi kontrolēt savus riska faktorus. Mēs tagad brīnāmies un analizējam kovidmirstību, bet līdzestība zāļu lietošanā un riska faktoru kontrole ir tieši saistīta ar to.

Piemēram, ja cilvēks lieto vecās paaudzes asins šķīdinātājus, viņam asins analīzes jāpārbauda katras divas nedēļas, bet sakiet – cik viegli to iespējams izdarīt šajos pandēmijas apstākļos?! Pretstatā tam ir mūsdienīgi preparāti, kurus lietojot pacientam nav jākontrolē asins analīzes. Uzskatu, ka ministrijai jāpievērš lielāka uzmanība jautājumam par stabilu medikamentozu ārstēšanu. Tas signāls, ko raida ārstu un pacientu biedrības, būtu nopietnāk analizējams. Problēmas risinājums ir dažu soļu attālumā.

Kādas ir biežākās sirds un asinsvadu slimības Latvijā? Un vai tas ir līdzīgi kā Eiropas Savienībā? 

Visbiežāk ir sastopama sirds un vispār artēriju ateroskleroze. Līdz ar to gan pie mums, gan arī Eiropas Savienībā kopumā biežākais nāves iemesls ir sirds asinsvadu slimības, īpašu vietu joprojām ieņem miokarda infarkts. Miokarda infarktu biežums pie mums samazinās, tomēr joprojām pret to cīnāmies. Noteikti jānosauc sirds mazspēja, kas var būt kā sekas miokarda infarktam. Es pieminētu arī paaugstinātu asinsspiedienu un aritmijas. Un kaut arī aritmiju ārstēšanā mums ir pieejami dažādi risinājumi, sākot no zālēm līdz implantējamām ierīcēm, arī piededzināšanas metode, rindas, lai saņemtu aritmologa palīdzību, ir par garu.

Ja cilvēks, kurš dzīvo uz kādas Grieķijas salas, paskaitīs savus riska faktorus, viņš padomās: hm, man tas risks ir zems. Taču Latvijā varat tos pat neskaitīt, bet gan savus labos paradumus un cik no tiem ir veselīgi. Līdz ar to mūsu cilvēkiem uzdevums ir grūtāks. 

Mums ne tikai ir jāpievērš uzmanība riska faktoriem – smēķēšanai, tortītēm, gulšņāšanai uz dīvāna –, bet arī jāiet tālāk. Jāsāk uzskaitīt visus veselīgos paradumus, piemēram, soļošanu, asinsspiediena, holesterīna kontrolēšanu, pareizu ēšanu, fiziskās aktivitātes un ķermeņa svara kontroli.   

Pēdējā laikā ES politikā daudz biežāk uzsver sirds mazspēju, kāpēc tā? Kā jūs komentētu statistikas datus, ka apmēram 15 miljoni (2 %) Eiropas iedzīvotāju sadzīvo ar sirds mazspēju un līdz 2030. gadam tās gadījumi palielināsies aptuveni par 25 procentiem?

Pētot slimību attīstību, iespējams prognozēt, kādas slimības dominēs pēc gadiem desmit divdesmit un vairāk. Un ko tad mēs zinām? To, ka būs vairāk cilvēku ar lieko svaru, cukura diabētu, aritmijām un arī ar sirds mazspēju. Jo sirds mazspēja ir sekas tām slimībām, ar ko sirgst cilvēks, un arī šeit minētajām.

Cilvēka vidējam mūžam ilgumam kļūstot garākam, ļoti svarīgs aspekts ir veselībā nodzīvotie dzīves gadi. Un pie mums tie ir tikai ap 55–56 gadiem. Piemēram, sirds mazspējas gadījumā pacientam ir elpas trūkums, sākumā nespēja pārvarēt lielākas slodzes, nogurums, vēlāk jau ir nespēja tikt galā ar mazākām slodzēm – tad nu rēķiniet paši, cik darbspējīgs ir šis cilvēks. 

Jāteic, ka sirds mazspējas prognoze salīdzinājumā ar vairākām onkoloģiskajām saslimšanām ir sliktāka, jo onkoloģijā daudzos gadījumos iespējama mērķterapija un citkārt vēzi var pat izārstēt, taču sirds mazspēju izārstēt ļoti bieži nevar. 

Protams, gan onkoloģijā, gan kardioloģijā svarīgs ir komandas darbs. Onkoloģijā to veic ķīmijterapeitu, onkoķirurgu un radiologu komanda; arī kardioloģijā sirds mazspējas ārstēšanā jāiesaistās dažādiem speciālistiem. Līdzība ir arī tajā, ka abās šajās jomās svarīgi ir reģistri un dienas stacionāri jeb kabineti, kur pacients bez šķēršļiem var nonākt uz apsekošanas vizītēm un ārstēšanu. Bet galvenais – gan onkoloģiskās slimības, gan kardiovaskulārās (sirds asinsvadu) slimības ir veselības aprūpē prioritāras jomas, kur jāsniedz valsts atbalsts finansējuma deficīta samazināšanai.

Kāpēc sirds mazspējas riska grupā nonāks cilvēks pēc pārciesta miokarda infarkta? Kas vēl, iespējams, pievienosies šai riska grupai? 

Tā notiek, jo miokarda infarkta laikā cieš sirds muskulis, kas faktiski ir asins sūknis mūsu organismā. Ja kāda muskuļa daļa iet bojā, sirds kļūst vājāka, un tas ir iemesls sirds mazspējas attīstībai, samazinātai sirds izsviedes spējai. Vesela sirds normāli izsviež 50–70 procentus asiņu no sava tilpuma; ja ir mazspēja, šis apjoms samazinās. Var būt arī situācijas, ka sirds izsviede ir saglabāta, bet ir traucēta sirds muskuļa atslābšana un dobumu uzpildīšanās ar asinīm notiek lēnāk un nepilnīgi. Arī šis ir svarīgs iemesls sirds mazspējai.

Sirds mazspējas riska grupā nonāks arī cilvēks ar hipertensiju jeb paaugstinātu asinsspiedienu, ar aterosklerozes skartām artērijām, ar sirds vārstuļu slimībām, aritmijām. Par cukura diabēta pacientiem es gribētu teikt, ka gandrīz katrs no viņiem ir sirds mazspējas riska grupā. Un, protams, aptaukošanās. Var likties, ka aptaukojusies sirds ir tāds sadzīvisks žargons, bet kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumos tiešām var redzēt, ka ap sirdi var būt vairāk taukaudu, kas izdala aterosklerozi un iekaisumu veicinošas bioloģiski aktīvas vielas. 

Tā vien gribas uzreiz pievienoties veselīga dzīvesveida piekritējiem, sakārtot savus ēšanas ieradumus un padomāt arī par pandēmijas laika sekām – liekajiem kilogramiem. Tomēr ne visi ir gatavi kaut ko mainīt, piemēram, atmest smēķēšanu, kaut arī dakteris stāstījis, ko tas sliktu nodara viņu sirds un asinsvadu veselībai. 

Diemžēl, ja pacients negrib iesaistīties savas veselības uzlabošanā un ārstēšanā, ārsts viens pats neko daudz nevar izdarīt. Ārsts nejūtas spēcīgs palīdzēt, ir jāpieliek kopējas pūles. Piemēram, otrā tipa cukura diabēta pacients ar lieko svaru – ja viņš atbrīvojas no šīs liekās nastas, arī diabēta kontroli var būtiski uzlabot. Ja ir prediabēta stadija – pat izvairīties vai attālināt diabētu. Diemžēl daļu cilvēku, kuri pagaidām vēl atrodas prediabēta stadijā, nebaida pat tas, ka vēlāk, ja viņi paši neko nemainīs, diabēta ārstēšanā jau nāksies lietot medikamentus vai pat insulīnu. 

Mēs Latvijas Kardioloģijas centrā apsekojām prediabēta pacientus. Viņu svars bieži bija ap 130–140 kilogramiem, un visiem tika izsniegtas rekomendācijas, kas viņiem būtu jādara veselības labā. Pēc diviem gadiem apsekojumu atkārtoja, un tas parādīja, ka neviens nebija neko mainījis un svars bija tāds pats kā iepriekš. 

Manā rīcībā, starp citu, ir vēl kāds arguments, kā es motivēju pacientu pozitīvu izmaiņu virzienā. Citviet pasaulē universitātes slimnīcās nemaz nav tik demokrātiska kārtība, ka pacients var izvēlēties ārstu, pie kura viņš grib nokļūt. Tur ir tā – pie kura tevi nozīmē, tas arī tevi ārstē. Stradiņos ļaujam izvēlēties. Tad, ja pie manis atnāk pacients, kurš sver kādus 160 kilogramus, turpina būt smēķētājs, un mēs jau esam nocīnījušies ar viņa artērijām, bet viņš grib turpināt ārstēšanos pie manis, saku: vai nu darām to kopā un pievēršamies jūsu veselībai kompleksi, vai apkalposim ierastajā kārtībā kopējā rindā. Parasti iedarbojas! 

Un kā jūs pats rūpējaties par savu sirds un asinsvadu veselību? Vai tam atliek laika, jo strādājat gan slimnīcā, gan apmācāt topošos mediķus, gan arī vadāt Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes biedrību?

Par sevi – neesmu veselīga dzīvesveida maniaks, un tie, kuri mani pazīst, zina, ka man patīk svinēt svētkus un patīk ballītes. Bet ikdienā ir principi, ko es ievēroju. Piemēram, ēdu diezgan pareizi, ar ļoti retiem izņēmumiem. Man gan ir paveicies, ka mani neuzrunā bulciņas vai tamlīdzīgi izstrādājumi jeb tā saucamie tukšie ēdieni. Zinu daudzas receptes, pēc kurām var ātri pagatavot veselīgu ēdienu: tvaicētus brokoļus, izcept cepeškrāsnī zivi vai gaļu, sagriezt zaļos salātus. Galvenais, lai nav jāpavada daudz laika gatavojot, bet atliek salikt visu uz cepešpannas un krāsnī iekšā. Turklāt parasti ēdu tikai tad, ja esmu izsalcis, tā ka 14–16 stundu pauze starp ēdienreizēm jau kādu laiku sanāk diezgan bieži.

Ko par uzturu mācu saviem pacientiem? Stāstu –

Nevar ikdienu nepārtraukti pārvērst par hroniskiem svētkiem. Jo nenoliedzami, ka nepareizam uzturam ir arī kaitīga ietekme uz organismu. 

Ko vēl daru? Rūpējos par savu asinsspiedienu, holesterīna līmeni, kontrolēju pulsu. Nav taču grūti, no rīta pamostoties, uzlikt trīs pirkstus uz apakšdelma un paskaitīt pulsu. Ja cilvēks ir labi gulējis, pulsam jāpulsē ritmiski un apmēram tādā ātrumā kā sekunžu rādītājs.  

Fizisko aktivitāšu ziņā katrus divus trīs gadus prasās nomainīt vidi, bet jebkurā gadījumā tā būs kardio un spēka vingrinājumu kombinācija. Un jā, kaitošana pēc diezgan daudzu gadu pacietīga darba ir kļuvusi par aizraujošu izklaidi.  

Labprāt apmeklēju kultūras pasākumus, dažreiz uz teātri sanāk aiziet pat divas reizes nedēļā. Tas ļoti palīdz atslēgt prātu arī pēc smagas un garas darbdienas, kurā varbūt pat nav gājis tik veiksmīgi, kā gribētos. Manuprāt, sirds veselībai psihoemocionālais atsvars nav mazāk svarīgs kā citi faktori, kurus šeit jau esmu uzskaitījis.   

Pastāstiet vairāk par sirds mazspēju. Kā šo hronisko slimību iedala pēc smaguma pakāpēm?  

Sirds mazspējas raksturošanā pieņemts izmantot vienkāršu Ņujorkas sirds asociācijas klasifikāciju, kur šī slimība tiek iedalīta četrās pakāpēs. Pirmā – ja mazspējai raksturīgie simptomi – elpas trūkums, nogurums, sirds pārsitieni – ir tikai pie lielām slodzēm, otrā – ja tie ir pie ikdienas slodzēm, trešā – pie mazākas nekā ikdienas slodzes, bet ceturtā – ja miera stāvoklī jau ir elpas trūkums un citi simptomi.  

Piemēram, cilvēkam, kurš katru dienu kājām iet uz garāžu un jūt elpas trūkumu, būs otrās pakāpes sirds mazspēja, trešā – ja, nokāpjot lejā pa trepēm, viņam trūkst elpas, bet par ceturto liecinās tas, ka cilvēks nakts laikā spiests kādu brīdi piecelties sēdus, jo guļus stāvoklī nevar īsti labi paelpot. 

Svarīgi zināt, ka elpas trūkums var būt arī no plaušu slimībām. Lai saprastu, ir cilvēkam sirds mazspēja vai nav, var izmantot pavisam vienkāršu testu ar gultas galvgali – vai cilvēks var gulēt ar zemu galvgali vai arī tam vajag būt augstam, vai pat vajag sēdēt. Jo pie sirds mazspējas ar šķidruma krāšanos organisma audos cilvēks nevar gulēt horizontāli, viņam gribēsies augstāku galvgali. Nu, un, protams, kā vienmēr medicīnā – sirds un plaušu slimības var kombinēties.

Iesaku cilvēkiem pašiem iemācīties pārbaudīt tūsku. To var izdarīt, pietiekami cieši uzspiežot vairākus pirkstus virs potītes un paturot 10–12 sekundes. Un pat tad, ja pēc pirkstu noņemšanas nav redzamas nekādas bedrītes, vēlams pabraukāt ar pirkstu, vai kaut ko var sataustīt. Jo manā praksē ir bijuši gadījumi, kad pacients atnāk, pārliecināts, ka viņam jau nu gan nav tūskas, bet, uzmanīgāk pārbaudot, atrodam. 

Kā vērtējat to, ka ģimenes ārsti, kuri pirmie varētu uzķert sirds mazspēju, izklausot sirdi, plaušas, vairāk paļaujas uz analīzēm, izmeklējumiem, nevis izklausīšanu. Cilvēki par to sūdzas.  

Tā nav tikai ģimenes ārstu problēma. Ārstiem tiešām ir tendence arvien mazāk pieskarties pacientiem. Kaut arī, izklausot pacientu ar stetoskopu (auskultācija), diezgan daudz ko var uzzināt. 

Man ir sava metode, kā es cīnos ar šo problēmu. Pirms veicam sirds asinsvadu zondēšanu, mēs izrunājamies ar pacientu un obligāti arī izklausām viņa sirdi, plaušas, apskatāmies asins analīzes. Sirds asinsvadu zondēšanu parasti veicam kopā ar jaunāku kolēģi un esam vienojušies, ka nedrīkstam pacientam veikt zondēšanu, ja neesam viņam klausījušies sirdi. Ir bijuši daži gadījumi, kad tūlīt sāksim operāciju, un jautāju kolēģim, vai viņš ir paklausījies pacientam sirdi. Viņš atbild: nē, nepaklausījos. Tad nākas noplēst nost viņa sterilo halātu, ko viņš jau ir uzvilcis, un sākam ar auskultāciju. 

Tas nu gan “pa skarbo”! Bet laikam tā ir mācība uz visu mūžu. 

Jā, parasti pietiek ar vienu reizi. 

Vēlos uzsvērt – lai cik labas būtu izmeklēšanas metodes, iespējas nosūtīt uz analīzēm, iespējas veikt asinsvadu vizualizāciju, pacientā ir jāieklausās un viņš ir jāizklausa, jo auskultācijas laikā var atklāt gan troksni uz sirds, gan trokšņus plaušās. No šā vienkāršā izmeklējuma iet prom nedrīkst, jo tas ir veids, kā agrāk atklāt kādas problēmas un mērķtiecīgāk nosūtīt uz izmeklējumiem. Tas pats par sapampušām potītēm – ja pacientam ir šādas sūdzības, ārstam ir jāpieskaras viņa potītēm. 

Kuri no izmeklējumiem vislabāk palīdz atklāt sirds mazspēju?

Runājot par sirds mazspējas diagnostiku – kad no pacienta esam uzzinājuši par elpas trūkumu, noguruma sajūtu un sirdsklauvēm, kad esam paklausījušies viņa sirdi un plaušas, no papildu izmeklējumiem svarīgākie ir divi. Viņam ir nepieciešama ehokardiogrāfija jeb sirds ultraskaņas izmeklējums un asins analīze, lai noteiktu kardioloģiskos marķierus jeb nātrijurētiskos peptīdus.  

Bet kā tad ar plaušu rentgenu, kas parāda, ka sirds ir palielināta, kas notiek sirds mazspējas gadījumā.  

Krūškurvja rentgens palīdz atklāt rupjas izmaiņas, piemēram, izteiktu sirds palielināšanos vai šķidruma uzkrāšanos plaušās. Tomēr reāli rentgens nebūs tas izmeklējums, ar kuru varēsim apstiprināt vai izslēgt sirds mazspēju. Tam kalpo jau iepriekš manis pieminētā ehokardiogrāfija un abu nātrijurētisko peptīdu analīze.  

Cik liela nozīme sirds mazspējas ārstēšanā ir medikamentiem? Vai zāles jālieto nepārtraukti, līdzīgi kā to darām, ja ir paaugstināts asinsspiediens, cukura līmenis asinīs? 

Medikamenti ir jālieto divu iemeslu dēļ. Pirmais – lai sirds mazspējas pacients ilgāk nodzīvotu un lai šīs sirds ilgākam laikam pietiktu; otrais ir pašsajūtas jautājums, piemēram, lai ir vieglāk elpot. 

Ar lietotajām zālēm gan ir tā, ka ne vienmēr garākam dzīves ilgumam domātās uzlabos arī pašsajūtu, drīzāk otrādi. Piemēram, pie smagas sirds mazspējas pacienta asinsspiediens labākajā gadījumā ir normāls, bet biežāk tas ir zems. Un lielākā daļa medikamentu pazemina spiedienu, lai arī cenšamies pacientam tos dot lēnām, mazā devā, mēģinot paaugstināt devu ik pa divām nedēļām. Taču jums var neveikties, jo pacients atnāk un saka, ka spiediens viņam ir par zemu, tad nākas kāpties atpakaļ – atkal samazināt devu. Sirds mazspējas pacienta ārstēšana tiešām nav viegls ceļš. Tiesa, pašlaik pieejamo medikamentu klāstā ir arī jaunas zāles, kas neietekmē asinsspiedienu. 

Attiecībā uz medikamentiem ir speciāls rādītājs, ko, manuprāt, tagad izmanto gandrīz visos sirds mazspējas pētījumos, un runa ir pacientu hospitalizācijas biežumu. Respektīvi, tiek pētīts, vai konkrētais medikaments, ko lieto sirds mazspējas ārstēšanā, samazina cilvēka vajadzību pēc slimnīcas. Vai, tās lietojot, cilvēks labi var ārstēties mājās. Bet, protams, ir vajadzīgs arī ambulatorais dienests, lai cilvēks var atnākt uz konsultāciju, nevis sagaidīt brīdi līdz tūskām, elpas trūkumam un tad braukt uz slimnīcu.  

Jūs laikam tagad runājat par sirds mazspējas kabinetiem. 

Jā, tādu pie mums pašlaik nav, bet par to izveidi tiek domāts. 
Kāpēc vēl hospitalizācijas tiek iekļautas sirds mazspējas pētījumā? Jo sirds mazspējas pacientu aprūpe stacionārā ir ļoti dārga un šīs izmaksas, ja tā var teikt, apēd lielāko daļu no kardiovaskulārajai aprūpei domātā budžeta. 
Statistiskas dati liecina, ka cilvēks, kuram diagnosticēta sirds mazspēja, slimnīcā nonāk reizi gadā vai vēl biežāk.   

Saprotu, ka pret sirds mazspēju jāizturas kā pret ļoti nopietnu veselības problēmu. 

Tā tiešām ir nopietna problēma. Piemēram, ja pie miokarda infarkta pacienta laikus izsaukta ātrā medicīniskā palīdzība, ja stacionārā viņam asinsvadu sašaurinājums laikus novērsts, mūsdienās šāda problēma var palikt pat bez sekām. Kā arī sirds artērijas bojājuma savlaicīga novēršana ļauj pacientam izvairīties no invaliditātes.

Kāpēc sirds mazspēju salīdzinu ar tik smagām slimībām? Jo gluži vienkārši mums nav daudz ieroču, ar kuriem cīnīties pret mazspēju, kad tā ir progresējusi un cilvēks bez elpas trūkuma pat savu gultu nespēj saklāt. Kad viņš jau ir spiests cīnīties pēc elpas un ir nepieciešams skābeklis, ko elpot. Jo vairāk progresē sirds mazspēja, jo sirds muskulis aizvien sliktāk spēj pumpēt asinis, un plaušās rodas asins sastrēgums. 

Normāli sirdij visas funkcijas labi darbojas – gan saraujoties, kad tā izgrūž asinis, gan atslābstot un pēc tam paņemot asinis no priekškambariem. Bet pie sirds mazspējas var būt tā, ka ir ne tikai vāja saraušanās funkcija, bet arī atslābšana un asiņu uzņemšana nenotiek tik daudz, cik vajadzētu. Un tā ir vienlīdz smaga problēma, jo abos gadījumos rodas sastrēgums plaušās, un tas ir iemesls elpas trūkumam. 

Par šādām situācijām saviem studentiem parasti stāstu šādu piemēru: iedomāsimies, ka no Stradiņa slimnīcas uz Nacionālo bibliotēku ir jāpārnes grāmatas, padodot tās cilvēku ķēdē no viena otram. Un piepeši kādā posmā nav viena cilvēka, kas paņemtu grāmatas, un tās krīt kaudzē. Un tad ir vienalga, vai nenotiek grāmatu saņemšana vai tālāk padošana, tās vienkārši krīt kaudzē. Līdzīgi ir sirdij, tās atslābšana ir grāmatas paņemšana, bet, ja sirds asinis neiesūc sevī, tad ir sastrēgums – kaudze ar nokritušajām grāmatām. Saraušanās ir grāmatas padošana tālāk. Ja tā nenotiek, tad tāpat veidojas sastrēgums. 

Ja cilvēks, kurš agrāk dzīvoja ar augstu asinsspiedienu, tagad ar zālēm to labi kontrolē – vai viņam pazudīs arī sirds mazspējas risks?   

Tas ir interesants jautājums. Paaugstinātam asinsspiedienam, var teikt, ir savs mērķa orgānu bojājums. Sirdij šādā gadījumā ir grūtāk strādāt, un, līdzīgi kā fitnesā cilājot hanteles, sirds muskuļa sieniņas sabiezinās. Ja kārtīgi ārstējam un kontrolējam asinsspiedienu, tad šī situācija ir atgriezeniska. Sākot spiediena ārstēšanu, arī sirds sabiezinājums, iespējams, kļūs mazāks. Ja problēma aizlaista jau tik tālu, ka sirds vairs nespēj labi atslābt vai viegli sarauties, slimība būs grūtāk ārstējama.  

Asinsspiedienu nepieciešams kontrolēt ļoti savlaicīgi, nepieļaujot, ka sistoliskais jeb augšējais spiediens ir 140 milimetru vai vairāk, bet diastoliskais jeb apakšējais – 90 milimetru vai vairāk dzīvsudraba stabiņa, mērot spiedienu ārsta kabinetā. Mājās veicot mērījumu, spiedienam nevajadzētu būt augstākam par 135/85 mmHg. Virs šiem skaitļiem asinsspiediens pēc Eiropas hipertensijas ārstēšanas vadlīnijām tiek uzskatīts par paaugstinātu.  

Par pulsu pieminējāt, ka tam jābūt ap 60–70 sitieniem minūtē, kas īpaši svarīgi sirds mazspējas slimniekam. Bet ko lai dara, ja ikdienā tas ir ap 80–90? 

Pulsam ir nozīme gan hipertensijas, gan sirds mazspējas gadījumā. Paātrinātais pulss signalizē par cilvēka simpātiskās nervu sistēmas izteiktu uzbudinājumu. Ko es darīšu, ja pie manis atnāks pacients, kuram miera stāvoklī asinsspiediens ir 145/90 mmHg un pulss 90? Es nemēģināšu ārstēt tikai asinsspiedienu, jo patiesībā būtu prātīgāk pievērsties pulsam, izrakstot zāles no bēta blokatoru grupas. Šādā veidā nomierināsies – pazemināsies – arī cilvēka asinsspiediens. 

Bet sirds mazspējas gadījumā jau ir cits stāsts. Tad sirds, nespējot pilnvērtīgi sarauties, sāk sisties ātrāk, lai tomēr kaut kā paveiktu savu darbu. Un to nedrīkst pieļaut, citādi, ilgstoši darbojoties paātrinātā tempā, sirds izsīkst. Paātrināta sirdsdarbība ir pieļaujama īslaicīgi, piemēram, slimošanas laikā. Pēc tam, kad cilvēks jau sāk justies labāk un atveseļojas, arī sirdsdarbība normalizējas.    

Smagas sirds mazspējas ārstē ar mūsdienīgajiem kardiostimulatoriem, piemēram, sirds resinhronizācijas iekārtu vai implantējamu sirds defibrilatoru. Vai to ievietošana nozīmē tikai pāris uzdāvinātus dzīves gadus?  

Nē, nav runa tikai par dažiem cilvēkam uzdāvinātiem dzīves gadiem. Šīs ierīces palīdz būtiski pagarināt pacienta dzīvildzi un arī uzlabot cilvēka funkcionālo stāvokli, slodzes toleranci jeb to, kā viņam iet ar fizisko slodzi. Tās pasargā no dzīvībai bīstamiem sirds ritma traucējumiem, novērš to, ka sirds daļas nesaraujas sinhroni, kā tas dažkārt notiek sirds mazspējas gadījumā.     

Un nobeigumā – pēdējo sešu gadu laikā starptautiskā mērogā sirds mazspējas problēmām pievērš īpašu uzmanību, ne tikai pašai slimībai, bet arī zināmai traucējošai politiskai inercei, lai ar šo slimību efektīvāk cīnītos. Vai Latvijā tas ir līdzīgi vai varbūt pat bēdīgāk? 

Mūsu sarunas laikā jau izskanēja, kādas problēmas ir sirds mazspējas diagnostikā, tas, ka kardioloģisko marķieru analīzes nav kompensētas, tāpat ir medikamenti, kas netiek kompensēti pie šīs diagnozes. Mēs runājām arī par ambulatoro aprūpi un to, ka pacientam, kurš reiz ar sirds mazspēju nokļuvis slimnīcā, būtu jāpalīdz, konsultējot viņu ambulatori. Runa ir nevis par vienu, bet veselu pasākumu kopumu. 

Mans ierosinājums būtu 2023. gadu pasludināt par sirds mazspējas gadu, bet vieni paši kardiologi to paveikt nevar, tāpēc ceru, ka mūs sadzirdēs Veselības ministrija un mūs sadzirdēs Nacionālais veselības dienests. Tas prasīs daudz laika, enerģijas un daudzu spēku iesaistīšanu. 

Tas būtu ļoti vērtīgi jau šogad veikt priekšdarbus tā, lai 2023. gadā sirds mazspējas jautājumu paceltu nākamajā līmenī. Lai izdarītu to, kā pietrūkst sirds mazspējas pacientu ārstēšanā Latvijā. Mums vienkārši ir jāiet līdzi laikam un tām jaunajām pārmaiņām vai iespējām, kas mūsdienās ir parādījušās sirds mazspējas pacientu aprūpē. Tas standarts, kas bija spēkā pirms četriem pieciem gadiem, vairs nav apmierinošs šodien. Vajag tikai ārstos ieklausīties.