Olgas Dreģes dzīvesprieka recepte: "Dzīvoju pretēji tam, ko reklamē par veselību"

Viņa atzīst, ka dzīvē pārciesta ne viena vien operācija, un zāles dzertas saujām. Piedzīvota gan tuberkuloze, gan audzējs.” Savulaik, kad slimoju ar tuberkulozi, katru dienu dzēru 9 tabletes trīs reizes dienā. Tā sabojāju kuņģi,” atminas aktrise.

Tagad viņa zāles nelieto un varējusi atteikties arī no asinsspiedienu pazeminošiem medikamentiem. Veikusi attīrošu un dziedniecisku kūri pēc ķīniešu medicīnas principiem, un asinsspiediens normalizējies. Nu Dreģe priecājas, ka par zālēm vairs nav jātērējas un var atlicināt naudiņu, lai iepriecinātu mazdēlu. „Dzīvam, jūtīgam cilvēkam asinsspiediens mēdz būt mainīgs – pirms izrādes – viens cipars, pēc – pavisam cits,” bet aktrise vairs par to neuztraucas. Uztraukšanās par to neko labu nedotu, tad jau labāk veikt vingrojumus, kas pazemina spiedienu.

„Ikdienā nemēru ne temperatūru, ne holesterīnu, ne spiedienu, un jūtos labi,” atzīstas aktrise. Arī nekādi ēšanas ierobežojumi nav vajadzīgi – ēd visu, ko kārojas. Toties katru dienu daudz staigā ar kājām un vingro.

Dienas paiet vienā skrējienā – darba netrūkst ne teātrī, ne seriālā UgunsGrēks un koncertos. „Dzīvoju, paļaujoties uz Augstāko, veselīgāk, mierīgāk, skaidru galvu. Es visu mūžu esmu skrējusi, un laikam arī skrējienā kādreiz kritīšu,” līdz mūža beigām dzīves tempu negrasās palēnināt skatuves māksliniece.

Pat trolejbusā viņa stāv kājās. Aktrises noslēpums ir trenēt sevi, lietot sevi, palīdzēt citiem, domāt labas domas un priecāties par katru nodzīvoto dienu. „Kamēr dzīvoju, tikmēr jāpriecājas,” smaida aktrise.

„Man ir 77 gadi, un tādi paši izmēri kā jaunībā,” atzīst Dreģe. Bez vingrošanas gan nevar iztikt ne dienu. „No rītiem izmasēju sevi, izglaudu, izvingrojos, vakarā saeļļoju un izplikšķinu sevi. Daudz vingroju. Mans viduklis aizvien vēl ir vietā,” atklāj aktrise.

Viņa priecājas par Ziemasvētku dāvanu - trenažieri, kuru izmanto katru dienu. „Man vēl ir Ērikas Ferdas (aktrises un teātra pedagoģes – red.) skola; viņa vienmēr atkārtoja; „Aktierim rumpis ir jātur, rumpi nedrīkst nolaist!”. Kustība ir labs līdzeklis. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk jākustas, jāeļļo sevi,” savus labas formas noslēpumus atklāj skatuves māksliniece.

Viņa iesaka veciem cilvēkiem pārāk neaizrauties ar zālēm. Pavingrot, padzert alveju vai kalanhoji, daudz staigāt kājām. Katrs darbs ar sevi ir svētīgs. Ja pamet sevi novārtā, slimības būs klāt.

Ar ceļtekām un rudzu miltiem

Aktrises iemīļots istabas augs ir kalanhoja, ko uzskata par mājas dakteri. Puķi, kurai uz lapām aug bērniņi, Dreģe lieto ikdienā – no rīta tukšā dūšā apēd kādu lapiņu vai lapas malās saugušos „bērniņus”. Ja ir kāda brūce, arī tai uzliek pārgrieztas kalanhojas lapas.

„Latvijā ir tik daudz vērtīgu ārstniecības augu. Tās pašas ceļmallapas. Kad pirms pāris gadiem, kāpjot pāri žogam dārzā pēc zemenēm, uzdūru kāju uz zedeņa un mani Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā glāba ķirurgs, dakteris Jānis Ābols, ar nepacietību gaidīju, kad varēs noņemt pārsējus un sākt likt savas ceļmallapas un kāpostu lapas,” atceras māksliniece. Lielā brūce, kurai sākotnēji vajadzējis uzlikt 37 šuves, sadzijusi neticami labi, un tagad par bijušo traumu liecina vien balta švīka. „Dreģes kundze, jūs Dievs mīl,” par dakterēšanās labo rezultātu priecājies ārsts. Vai nu ceļmallapas, vai ārsta bezgala skaistās zilās acis un dziedējošais personiskais šarms, ko augstu novērtēja aktrise, bija noteicošais, bet rezultāts bijis izcils.

Ceļmallapu un kāpostlapu kompreses noderot arī tad, ja sāp ceļi. Pēc senām tautas medicīnas receptēm var dziedēties arī ar rudziem.

Aktrise rupju rudzu miltu kompreses liek pie pēdām. Miltus viņa sajauc ar ūdeni, iegūto putriņu klāj uz linu drāniņas, ko uz nakti pietin pēdām. „Pa virsu uzvelku zeķītes, lai gulta nesasmērējas – rudzi izvelk visus nelabumus, bet pēdiņas ir tik baltas un maigas, ka nekādu pedikīru nevajag. Rudzu mīkla gan no rīta ir pilnīgi sakaltusi,” atzīst Dreģe.

Tāpat rudzu miltu kompreses uz nakti var tīt ap ceļiem – tad locītavas nesāp. Kad filmas „Džimlai Rūdi rallallā!” uzņemšanas laukumā bijis jāskrien, to varējusi bez mazākajām problēmām. Ja ir laiks, rudzu masku var likt uz sejas. „Mums, aktieriem, gan nav laika ar to nodarboties,” viņa nosmej.

Nevajag par katru sīkumu skriet pie ārsta – uzskata Dreģe un atzīst, ka netic tām daudzajām reklamētajām zālēm, uztura bagātinātājiem. Aptiekās viņa iegādājas zālu tējas un paļaujas, ka tās būs vāktas tīrā vietā pēc visiem noteikumiem.

„Bērnībā, kara un pēckara gados augām badā, bez maizes. Mana māte palika ar astoņiem bērniem, viss nodega. Paši malām dzirnaviņās graudus, ēdām pašu audzētus kartupeļus, kāpostus. Kas gan var būt labāks par pašu audzētu pārtiku?! Latvijā var salasīt uz vietas augušas ogas, ziemai var saglabāt ābolus.” Lielveikalā Dreģe kādreiz nopērk pa citronam, bet ārzemju noglancētos un ar ķimikālijām sašpricētos ābolus viņa gan neizvēlas.

Dreģe priecājas, ka dzīvo skaistā vietā Pārdaugavā, netālu no Botāniskā dārza. No rītiem skatās pa savu devītā stāva logu un priecājas, ka atkal klāt pavasaris ar savu dzīvību un putni dzied. „Daba nāk ar savu kārtību. Ja cilvēki to saprastu, pieņemtu to ar pietāti, tad mēs būtu harmoniskāki, gaišāki.”

„Daudz kustos, strādāju. Pirms 20 gadiem, kad aizgāju pensijā, man to aprēķināja 57 latus lielu. Visus šos gadus esmu strādājusi un godīgi maksājusi nodokļus no katra santīma, un nu mana pensija ir 360 eiro. Man ir daudz darba, un es nopelnu pensiju ne tikai sev, bet maksāju no nodokļiem vēl kādam. Valsts Kultūrkapitāla fonds piešķīris arī mūža stipendiju par ieguldījumu skatuves mākslā – 100 latu mēnesī. Tā ka es mācēšu izdzīvot, arī tad, ja nestrādāšu,” ir pārliecināta aktrise. Tā nabadzības pieredze, kurai pēckara laikos gāja cauri Dreģes ģimene, liek uz daudz ko skatīties optimistiskāk. „Tēvam toreiz par vienu darbadienu kolhozā maksāja divas kapeikas, labi, ka kaut ko paši varējām izaudzēt,” atceras Dreģe un atzīst, ka latviešiem ir spēcīgs gars un mēs esam dižena tauta. „Jaunībā ķirurgs, kas man operēja nieres, stāstīja, kā karā licis cilvēkus kopā no gabaliem. Nelaimes mūs rūda un daudz iemāca,” uzskata aktrise.

Darbība ir dzīves eliksīrs, sevis realizācija jebkurā veidā darbos, līdzjūtībā.

Lai tevi nemanipulētu un būtu pats, ar savu morāli, pārliecību, kā cilvēks, kā sieviete.

Tur ir mūsu tautas stiprums un morāle. Mēs esam maza, bet diža tauta, tik ilgi visādos karos un juku laikos ne tikai izdzīvojusi, bet arī pasaulei devusi diženus talantus gan mākslā, gan zinātnē.

„Kas ir sapratis dzīves jēgu, tam ir skaidrs, ka miesas dzīve ir tik ļoti īsa. Priecājos, ka to garu, ko no bērnības un senčiem esmu saņēmusi, gaišumu un dzīves gudrību varu nodot tālāk nākamajām paaudzēm,” saka aktrise.

„Lūdzos par sevi, par saviem tuvajiem un to ārprātu, kas pasaulē notiek. Es esmu saudzēta, Dieviņš man palīdz.”