Paracetamola sabeigtas aknas un nāve no 2,5 promilēm: reanimatologs atklāti par darba ikdienu sepses klīnikā

Kāds tad ir pacients, kas pie jums toksikoloģijā visbiežāk nonāk? Dzērājs “parastais”?

Var jau teikt, ka dzērāji ir visbiežāk, tomēr tā arī gluži nav. Gadā caur Toksikoloģijas klīniku iziet apmēram 1000 pacienti. Cilvēki, kas ir akūti saindējušies. Visbiežāk tās tiešām ir ar alkoholu saistītas problēmas, tad nāk dažādu veidu medikamenti, pārsvarā psihi ietekmējošie. Un tad viss pārējais: narkotikas, degšanas produkti un tvana gāze, ķīmisku apdegumu izraisošas vielas. Sēnes ir krietni retāk.

Toksikoloģijas un sepses klīnikā ārstējas pacienti ar sepsi, kuriem nepieciešama intensīvā terapija, un akūti toksikoloģiski pacienti. Ja akūta saindēšanās sākas pēc vielas iekļūšanas organismā no ārpuses, tad sepses gadījumā – to izraisa mikrobi mūsu organismā. Tautā to sauc par asins saindēšanos, kas gan nav pareizi, jo visām sepsēm ir kāds primārais avots, no kā tās rodas. Piemēram, tās var būt problēmas ar neārstētiem zobiem vai plaušām, vai urīnceļiem.

Ja zobs sāp – ir noteikti jāiet pie ārsta! Jo zobs sāp tikai tad, kad ir kāds nopietns un dziļš bojājums, kariess nesāp. Un, ja mēs sevī audzējam strutas, diemžēl pienāk viens brīdis, kad mūsu imūnā sistēma vairs netiek ar tām galā, un tas var beigties ļoti bēdīgi. Arī ar nāvi. Nāves, protams, ir arī toksikoloģijā, tikai tur cilvēks pats to nāves cēloni apēd, iedzer, iešpricē…

Ar ko tad cilvēkiem tagad patīk sevi “palutināt”?

Favorīts, protams, ir alkohols. Bet nebūtu pareizi domāt, ka tam jābūt zemas kvalitātes dzērienam – odekolonam vai tehniskajam spirtam, ja rocība mazāka –, saindēties var arī ar smalkāko konjaku, kam neaprēķina apjomu un pārdozē. Nomirt patiešām var arī no dārgākā šampanieša! Tās ir muļķības, ka labākas kvalitātes alkohols pasargā no saindēšanās. Mēs te, protams, mēdzam konstatēt milzīgus promiļu ciparus, bet nomirt var arī no 2,5 promilēm alkohola asinīs. Un tik var sasniegt, izdzerot puslitru degvīna – kas taču it kā nemaz nav kosmisks apjoms.

Kurš nomirs no puslitra degvīna, un kāpēc?

To ir grūti paredzēt, tas ir alkohola tolerances jautājums. Regulāri dzerot un nosacīti pierodot pie alkohola, būs orgānu sistēmas, kas vienā brīdī pēkšņi var pateikt: “Viss, es vairs ar to netieku galā!” Un iepriekš to paredzēt nevar, jo alkohols katram cilvēkam atrod viņa vājo vietu. Kādam tā ir nervu sistēma, un sākas epilepsijas lēkmes. Kādam tās ir aknas, citam – aizkuņģa dziedzeris, bet vēl citam – sirds ritma traucējumi. Tas, ka līdz šim dzērāt tikpat un nekas nenotika, nenozīmē, ka nākamajā reizē būs tāpat.

Redzot šo visu ikdienā, cik jūs pats uzdrīkstaties iedzert?

Es neesmu atturībnieks, bet man noteikti pietiek arī ar 50 gramiem konjaka, lai visa vakara garumā justos priecīgi. Mans mērķis nav apdullināties līdz tam, lai vairs neatcerētos, kā pasākums beidzās un kur palika vakars.

Un ko jūs domājat par tiem, kas regulāri savas dienas reibumā pazaudē?

Es varu smieties, jo mēdz būt kuriozas situācijas, un varu arī kārtīgi dusmoties, bet tas nemaina manu attieksmi pret pacientu – ja reiz viņš te ir nokļuvis, viņam ir vajadzīga medicīniskā palīdzība, un tā ir jānodrošina. Man te gan neviens nav jāglauda pa spalvai, runājot to, ko pacients grib dzirdēt. Es pasaku, kas nav labi darīts. Lai cilvēks padomā un izdara secinājumus. Kļūdīties mēs visi varam – un tiešām pie mums var arī nonākt cilvēks, kas ikdienā alkoholu nelieto un nav paredzējis dzeršanas sekas, bet tādi gadījumi nav bieži. Parasti jau tas tomēr ir kļuvis par ieradumu un atkārtojas, tam nav sakara ar nejaušību. Un tad viena lieta ir risināt akūtās problēmas bet otra lieta – strādāt profilaktiski, lai nākotnē šādas situācijas vairs nenotiek. Un ir reizes, kad arī balss jāpaceļ, lai ne tikai sadzirdētu, bet arī saprastu.

Narkologs te ir?

Nē, bet visus pacientus apskata psihiatrs. Vairumā gadījumu šiem pacientiem rekomendējam ambulatori vērsties pie narkologa. Bet, lai kāds varētu viņiem palīdzēt, pirmkārt jau viņiem pašiem jāsaprot, ka šī viņiem ir problēma. Kamēr viņi paši problēmu noliedz un neatzīst sevi par atkarīgiem, tikmēr arī neko savā labā nedara, un neviens cits to viņu vietā izdarīt nevar. Tieši tāpat kā ar medikamentu cienītājiem. Ir cilvēki, kas lieto medikamentus kopā ar alkoholu – ja cilvēks jau ir ar noslieci uz depresiju, šis kokteilis to tikai pastiprina, un tad reibumā dara to, ko skaidrā neizdarītu – izlemj ķerties pie tabletēm, lai izdarītu pašnāvību. Situācijas ir dažādas. Mēs te mēģinām savest kārtībā fizisko ķermeni, bet arī ar šo cilvēku psihi ir jāstrādā.

Ja būtu jūsu teikšana, jūs tādus medikamentus kā, piemēram, Xanax un Lexotanil vispār neizrakstītu?

Nē, kāpēc – šiem medikamentiem ir savs uzdevums. Un ir situācijas, kad tie jālieto. Tie ir recepšu medikamenti, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu. Tos izraksta, ja cilvēkam ir problēmas – varbūt trauksme, varbūt bezmiegs, vēl kaut kas. Bet jāsāk jau tomēr būtu nevis ar zālēm, bet ar to, kāpēc vispār ir šīs trauksmes. Mūsu dzīve ir pārāk strauja, un diemžēl mēs vairs neprotam arī atpūsties. Tā vietā uzreiz ejam pie ģimenes ārsta un sakām, ka ir problēma, lai palīdz. Bet kā ārsts savās 15 minūtēs, kas viņam ierēķinātas vienam pacientam, var palīdzēt?

Izrakstot zāles, jo izrunāties jau laika neatliek, kamēr vēl visus papīrus saraksta. Tāpēc ārsts arī palīdz, kā var, – izrakstot zāles. Iedzers un nomierināsies. Būtībā jau medikaments, pareizi izrakstīts un lietots, nav slikts. Tomēr sākt risināt problēmu dažreiz vajag no citas puses – nevis turpināt nenormālā tempā skriet, bet apstāties un pārskatīt savus ieradumus. Normalizēt miega un darba režīmu. Sakārtot savu ēšanas režīmu. Un bieži vien, to visu izdarot, izrādās, ka var gan pa nakti izgulēties, gan pa dienu justies darbīgi. Ir tikai jāsamazina ātrums. Un pārsvarā jau mēs visi to zinām. Bet vienalga ejam vienkāršāko ceļu – nevis mainām kaut ko savā uzvedībā, bet iedzeram tableti, lai tā visu atrisina, tā nonākot apburtā lokā un tos īstos problēmu cēloņus nemaz neatrodot.

Nelaime tā, ka pie šiem psihotropajiem medikamentiem ļoti ātri pierod. Pietiek ar pāris nedēļām, lai rastos psiholoģiska atkarība. Un vajag biežāk un lielākas devas. Ceļš uz purvu ir vaļā. Jo šie medikamenti jau ne tikai samazina trauksmi, tie palēnina arī mūsu reakciju, mūsu domāšanas ātrumu un dziļumu. Faktiski tas pats, ko dara apreibums. Un finālā cilvēks nespēj kvalitatīvi dzīvot. Sēžoties pie stūres, kļūst bīstams arī apkārtējiem. Medikamentu ietekmē viņš vairs nespēj pieņemt kvalitatīvus lēmumus. Kļūst neuzmanīgs. Nedomā, ko ēd un kā kustas. Tas ļoti pavelk līdzi visas dzīves jomas. Ar laiku cilvēks kļūst apātisks, mazkustīgs. Sāk kāpt asinsspiediens, uzaug liels vēders, sāk streikot sirds, sākas vielmaiņas traucējumi, parādās diabēts… Organisma normāla funkcionēšana ir izjaukta.

Un tad jūs toksikoloģijas nodaļā “dzēšat ugunsgrēku”.

Jā, mēs te tikai dzēšam ugunsgrēku diemžēl. Un mums te ir pacienti, kas atgriežas atkal un atkal. Kāds pat četrdesmito reizi. No rīta izrakstām, bet vakarā viņš atkal ir atpakaļ ar ātrajiem. Jo viņš jau zina labāk nekā tie ārsti. Un atkal ķeras pie savām vielām. Bet mēs atkal runājam, skaidrojam, cenšamies.

Ko jūs uzlabotu, lai situācija mainītos un viņi te vismaz neatgrieztos?

Kā jau mēs visi saprotam, mēs te cīnāmies ar sekām. Lai kaut kas mainītos, svarīgi pievērties cilvēka dzīvei jau no mazotnes – kādā sabiedrībā viņš aug un par ko izaug. Mums kā sabiedrībai diemžēl pietrūkst pašdisciplīnas. Te man jāatgriežas pie šā brīža aktualitātes – kovida. Ja mēs nestu cits par citu rūpi, mēs domātu ne tikai par sevi, bet arī par to, kas caur mani notiek ar apkārtējiem. Bet mēs to nedarām un nevakcinējamies. Un vēl mēs esam ļoti dusmīgi un savas dusmas aktīvi izrādām apkārtējiem, tā veicinot negatīvas emocijas sabiedrībā. Mēs varētu lieku reizi pasmaidīt un tādējādi ļoti uzlabot sev un apkārtējiem dzīvi. Un mums arī būtu jāsamazina uzņemtais ātrums, jo nupat tas jau sāk kļūt dramatisks, un mēs paši vairs nekontrolējam savu dzīvi.

Jūs jau 30 gadus strādājat šajā slimnīcā. Kas pa šiem gadiem mainījies?

Tehnoloģijas ir attīstījušās neticami. Tādi pacienti, kādi pirms 30 gadiem bija reanimācijā, tagad tur nemaz nenonāk, bet ārstējas parastās nodaļās. Pie mums tagad ārstējas tie, kas agrāk nemaz līdz slimnīcai nepaspēja nonākt vai nonāca jau miruši. Ārstu prasmes un iespējas ir ļoti augušas. Tagad varam izdarīt to, kas pirms 30 gadiem pat sapņos nerādījās. Un tajā arī ir sava nozīme ātrumam, kādā dzīvojam, nav viss tikai slikti tāpēc – ja agrāk man bija jāatrod grāmata, kurā izlasīt to, kas jāuzzina, tad tagad es to minūtes laikā noskaidroju, ierakstot google meklētājā. Tiesa, tagad jāmāk informāciju filtrēt, jo muļķību arī ir daudz.

Vai pārdozē arī kaut ko tādu, no kā neiedomātos saindēšanos gaidīt?

Pašreiz mums nodaļā guļ cilvēks, kurš uzskata, ka alus vispār nav alkohols. Viņš gan arī uzskatīja, ka ļoti labas veselībai ir sarkanās mušmires. Un uzdzēra tām savu alu. It kā jau neko ļoti traku neizdarīja, bet pie mums tomēr smagā stāvoklī nonāca un pie orgānu bojājumiem arī tika. Sarkanās mušmires tagad ir modes lieta, jo tās sniedz zināmus efektus, bet tam līdzi nāk arī blakusefekti. Un ne tie patīkamākie.

Ir cilvēki, kas pārdozē, piemēram, tādas it kā taču ļoti labas zāles kā paracetamols. Vienkārši viņiem reizē sāp galva, ir temperatūra, iesnas un arī bezmiegs. Un tad nu cilvēks aiziet uz aptieku un nopērk zāles katrai no šīm vainām, bet mājās visas iedzer. Dzer, kā norādīts instrukcijās, taču tajās nav paredzēts, ka dzers četru veidu zāles ar paracetamolu. Tā nu paracetamols sasummējas devā, kas izraisa nopietnas veselības problēmas, un cilvēks nonāk toksikoloģijas nodaļā. Pārdozēta paracetamola gadījumā attīstās praktiski neatgriezeniski aknu bojājumi.

Cik mušmires jāapēd, lai nonāktu jūsu nodaļā?

Atkal jāsaka, ka ļoti dažādi scenāriji. Ja runājam par balto vai zaļo mušmiri, nāvi var izraisīt pat puse no cepurītes. Sarkanā mušmire ir cits stāsts – tā izraisa alkohola reibumam līdzīgu stāvokli, un tur jāapēd jau pavisam citi apjomi, rezultāts atkarīgs arī no vietas, kur sēnes aug, – mainās aktīvās vielas (ibotēnskābes/muscimola) daudzums sēnē. Bet rezultātā šis “garīgais ceļojums” var beigties arī pie mums toksikoloģijā. Situācijas jau mums te ir ļoti dažādas. Cilvēki diezgan atklāti stāsta, ko darījuši. Ja komunikācija nevedas, tad ir sarežģītāk arī ārstēt – mēs redzam vienu, bet pacients stāsta ko pilnīgi citu.

Kāds ir lielākais alkohola promiļu daudzums asinīs, kādu savā praksē esat pieredzējis?

Tas bija pirms vairākiem gadiem – 8,89 promiles. Un cilvēks palika dzīvs. Domāju, tas arī varētu būt lielākais Latvijā fiksēto promiļu daudzums, vismaz es augstāku ciparu neesmu dzirdējis. Pasaulē, protams, pieredzēti arī lielāki skaitļi.

Un cilvēks bija komunikabls?

Nē, nē, dziļā bezsamaņā, mēs nopietni un ilgi strādājām, lai viņš izdzīvotu. Bet tas ir izņēmums un pat brīnums, kas notiek reti. Normāli būtu cilvēku ar tādām promilēm jau atrast beigtu.

Kādi brīnumi vēl bijuši?

Es ar brīnumiem saskaros nepārtraukti! Pavisam nesen bija paciente, kura bija zaļo mušmiri apēdusi, un mēs jau darbinājām aknu transplantācijas mehānismu, bet pēkšņi viņas stāvoklis nevis turpināja pasliktināties, bet sāka uzlaboties. Tiesa, ja viņa būtu griezusies pie mums pēc palīdzības diennakti vēlāk, neiztiktu bez aknu transplantācijas. Jā, bet šoreiz notika brīnums. Ir visi priekšnoteikumi, lai nomirtu, bet cilvēks paliek dzīvs. Burtiski kā atgrieztos no citas pasaules. Vai tie ir cilvēka iekšējie spēki vai viņa sargeņģeļi, vai Dievs, es tiešām nezinu, kā to nosaukt. Bet tādi brīnumi notiek. Un diemžēl notiek arī pavisam pretēji – it kā vienkāršs gadījums, visu kontrolējam, bet cilvēks mums izslīd… Toksikoloģijā viss notiek ļoti ātri. Vidējais laiks, ko pacients pie mums pavada, ir tikai trīs diennaktis. Nupat bija bezsamaņā un pēc brīža iet mājās. Mēs te strauji redzam sava darba rezultātu.

Bērni taču pie jums nenonāk?

Nē, bērni nonāk Bērnu slimnīcā. Bet bērni tomēr ir pasargātāki – gan tāpēc, ka vecāki pieskata, gan tāpēc, ka parasti viņi kaitīgo vielu iedzer vai apēd mazākā daudzumā. Un viņi tomēr to nedara apzināti. Kamēr pieaugušie mērķtiecīgi dara sev pāri, nodarbojas ar tīšu paškaitējumu. Ja bērns tīši sev dara pāri, tā, protams, ir liela traģēdija.

Jums tagad nodaļā ir jauns izaicinājums – kovida pacienti.

Līdz kovidam mums bija 16 intensīvās terapijas gultas un 12 toksikoloģijas gultas. Tagad līdz ar kovida pacientiem mums ir 20 intensīvās terapijas gultas un tikai četras toksikoloģiskās. Ja tagad kāda liela ģimene saēstos mušmires, viņi nonāktu citās nodaļās, kur mēs viņus ietu ārstēt. Toksikoloģijā, kā jau teicu, vidējais pacienta ārstēšanas laiks ir ļoti īss, ātra aprite. Bet kovidam tieši pretēji – šie pacienti intensīvajā terapijā pavada ilgu laiku.

Jūs esat īstais cilvēks, kam pajautāt – vai tagad kovida pacienti ir mainījušies, salīdzot ar pirmo vilni?

Ir gan mainījušies. Un arī Covid pats ir mainījies. Ja sākumā no visiem kovida pacientiem, kas nokļuva slimnīcā, līdz intensīvajai terapijai nokļuva ap 10 % un pārējos 90 % varēja aprūpēt terapijas profila nodaļā, tad tagad intensīvās terapijas pacientu īpatsvars ir jau 20 procentu. Divreiz vairāk! Un, ja vēl pavasarī šie smagie pacienti pārsvarā bija gados vecāki cilvēki, tad šobrīd mums te guļ gan 36 gadus veca sieviete, gan četrdesmitgadīgs vīrietis. Bez hroniskām blakus saslimšanām, starp citu. Ja nu vienīgi ir liekais svars, bet liekais svars, kā zināms, tagad ir ļoti lielam skaitam cilvēku. Šie cilvēki ir jaunāki nekā es, un es sevi par vecu neuzskatu. Un neviens no tiem, kas atrodas pie mums intensīvajā terapijā, nav vakcinēts. Tie visi ir cilvēki, kas uzskatīja, ka viņiem ir stipra imunitāte un vispār gan jau vēl paspēs vakcinēties. Es negribētu apgalvot, ka viņi visi ir vakcīnu noliedzēji, tomēr ar savu rīcību ir tā rīkojušies. Izlēmuši nez ko nogaidīt un uzskatījuši, ka “ar mani jau nekas slikts nenotiks”. Un nevarētu arī teikt, ka šobrīd kovida slimnieki mirst, pastiprinoties citām kaitēm. Šis vīruss pats par sevi vairumā gadījumu rada ļoti nopietnus plaušu darbības traucējumus. Mirst nevis tāpēc, ka dekompensējas sirds mazspēja vai cukura diabēts, bet no tiešiem Covid izraisītiem asins apgādes un ventilācijas traucējumiem plaušās.

Vai ir kas tāds, par ko cilvēki pat nenojauš, ka ar to var saindēties?

Tad var runāt par to pašu salmonellu jēlās olās. Vai par to, kā kāds sadomā dzert upes ūdeni, jo pēkšņi slāpes uznāk. Vai, ja atveram konservu burku un redzam, ka kaut kas nav lāgā, bet esam tik taupīgi, ka tāpat visu izēdam. Nu nevajag par katru cenu visu mēģināt apēst!

Ja mājās ir ķīmiskas vielas, nevajag tās pārliet citos tilpumos. Piemēram, tualetes mazgāšanas līdzekli no 5 litru tilpuma pārliet mazā minerālūdens pudelītē. Jo tagad mēs to atceramies, bet pēc mēneša vairs neatcerēsimies, kas tajā pudelē ir, un varam arī iedzert. Tā sākas traģēdijas, no kurām sevi varam pasargāt.