Nespēlē ruleti ar HIV

Biedrība AGIHAS ir atbalsta grupa inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem, kā arī viņu draugiem un ģimenes locekļiem. Māra Veselova tajā darbojas no 2018.gada. Ar HIV inficētajiem viņa tiekas arī Infektoloģijas centra Līdzestības kabinetā. Tāds Latvijā ir tikai viens. Sākotnēji tas bija biedrības AGIHAS projekts, vēlāk to pārņēma valsts.

Māra atzīst, ka, studējot Stradiņa universitātē par sabiedrības veselības speciālistu, viņu vadījuši ideāli, kā izdosies mainīt pasauli, uzlabot veselību visiem Latvijas iedzīvotājiem, un cik ļoti cilvēki būs viņai pateicīgi. Taču ikdienai ir daudz skarbāki vaibsti. Ar HIV cilvēks inficējas uz mūžu, tas biedē, ar šo saslimšanu joprojām saistās daudz stereotipu, cilvēki jūtas izgrūsti no sabiedrības, daudzi ir narkotiku atkarīgie, ar sarežģītiem likteņiem.

Dziļi emocionālu iespaidu uz Māru atstājusi nesena tikšanās ar kādu 60 gadus vecu sievieti, kurai atklāts HIV. Ar vīru laulībā viņa nodzīvojusi 40 gadus, izaudzinājuši piecus bērnus, pirms dažiem gadiem dzīvesbiedrs miris, un nu viņai ir atklāts HIV. Padzīvojusī sieviete, protams, ir šokā. Māra stāsta, ka atslēgas apstāklis visdrīzāk esot tas, ka vīrs bijis jūrnieks, un starp šīs profesijas pārstāvjiem HIV inficēšanās, kas iegūta ārlaulības sakaros, neesot retums. Tādu nelāgu mantojumu viņš atstājis arī sievai. Ja vīrietis būtu bijis atbildīgs un pārbaudījies, tad, iespējams, savu ilggadīgo dzīvesbiedri nebūtu inficējis. Simptomi, kas varētu dot zīmi, ka vajadzētu veikt padziļinātas analīzes, sievietei parādījušies jau pirms gada – herpes noklājušas visu seju. Ciemata ģimenes ārste labi pazinusi “kārtīgo atraitni” un nav pieļāvusi domu, ka tas varētu liecināt par inficēšanos ar HIV. Taču infektologiem šīs pazīmes ir labi pazīstamas, tās sauc par oportūnistiskajām saslimšanām – herpes, sēnītes, arī pneimonijas, kas regulāri atkārtojas. Tāpat visiem ar tuberkulozi saslimušajiem Latvijā tiek veikts skrīnings uz HIV. Diemžēl ne pietiekami zinoši un atbildīgi esot arī ģimenes ārsti, tāpēc nepiedāvā asins ainā iekļaut arī pārbaudi uz HIV. Ja cilvēkam radušās aizdomas, viņš, dzīvodams provincē, izvairās lūgt šīs pārbaudes, jo diemžēl bieži vien baumas aizplūst arī no mediķa kabineta. Taču tai vajadzētu būt rutīnai – reizi gadā pārbaudīties, nododot asins analīzes. Ja negribas lūgt savam ģimenes ārstam, to var veikt jebkurā no lielajām laboratorijām.
Viena no bīstamākajām lietām – ka saslimušie par to neinformē savus partnerus. Māra Veselova viņus aicina ārstēšanās sākumstadijā no nedrošiem dzimumsakariem (kuri nav veikti ar prezervatīvu) atturēties mēnešus divus, trīs. Ja šajā laikā tiek lietotas zāles, tad HIV no asinīm ir pilnībā pazudis, un saslimušais partneri vairs nevar inficēt.

Lai izvairītos no konfliktiem, saslimušie bieži ķeras pie meliem. Māra atceras kādu ļoti agresīvu vīrieti, kurš sievai bija iestāstījis, ka ar HIV viņš ticis inficēts slimnīcā operācijas laikā. Taču tas nav iespējams – apgalvo speciāliste – tāpat kā mīts esot tas, ka var inficēties pie zobārsta vai manikīra. Kaut neilgu brīdi esot saskarē ar gaisu un gaismu, vīruss iet bojā. Narkotiku lietotāji inficē viens otru tādēļ, ka vienu šļirci dod no rokas rokā, un adatā tiek ievilktas asinis, tur ir tumšs, nav gaisa, un vīruss neilgu laiku ir dzīvotspējīgs. Tāpat slima māte grūtniecības laikā un dzemdībās var inficēt savu dzimstošo bērnu, kā arī to zīdot. Biedrība AGIHAS ir realizējusi arī Mazulīša piena projektu – tā kā HIV pozitīvās mammas nevar barot ar krūti, viņām līdz bērna gada vecumam piena maisījumi tika izsniegti par velti. Arī šo projektu tagad ir pārņēmusi valsts.

Māra stāsta par kādu sievieti, inficētu ar HIV, kura, atnākusi pie viņas uz Līdzestības kabinetu, lepni rādot sonogrammu – viņa esot astotajā grūtniecības nedēļā. Māra sākusi domāt praktiski – tātad sievietei vēl ir iespēja strādāt un nopelnīt māmiņalgu, bet viņa pieprasījusi – kur esot kāda rehabilitācijas iestāde, kur viņa varētu uzturēties, jo viņai taču esot bērns! Strādāt nevarot, jo pirms dažiem gadiem esot izkritusi no trešā stāva un kājas esot “lupatās”. Neradusi cerēto atbalstu, sieviete Līdzestības kabinetā vairs neesot rādījusies. Māra par viņu izdzirdējusi pēc laika, kad viņa Dzemdību namā atstājusi savu mazuli, kurš jau piedzimis ar “lomkām”, jo māte bijusi atkarīga no narkotikām. Smagi, ka šādam jaundzimušam bērniņam ir jāiziet rehabilitācijas kurss, jo uzreiz noņemt viņu no vielām, pie kurām viņš pieradis, deviņus mēnešus esot mātes ķermenī, nedrīkst – stāsta Māra. Savukārt dažas sievietes tieši grūtniecības laikā kļūstot ļoti atbildīgas. Lai gan viņām zāles būtu jālieto nepārtraukti, viņas to dara tikai bērnu gaidīšanas laikā – lai viņi nebūtu inficēti. Māra stāsta par sievieti, kurai HIV esot jau astoto gadu, un visu trīs grūtniecību laikā viņa dzērusi zāles, bet citā laikā – nē. Māra aicinājusi padomāt arī par savu veselību, no kuras atkarīga būs arī viņas bērnu labklājība. Daži inficētie zāles atsakās lietot, lai varētu iegūt invaliditātes grupu un pabalstu. Agri vai vēlu – pēc gadiem desmit vai divdesmit – viņi pie mums atnāk – puspuvušām kājām un pneimonijās izģindušiem ķermeņiem – tā ir nopietna saslimšana, tāpēc bez zāļu palīdzības organisms lēnām sagrūst – stāsta Māra. Savukārt, ja zāles tiek lietotas, cilvēka dzīvildze un kvalitāte neatšķiras no citiem. Turklāt – tās nav jāpērk pašiem, tās kompensē valsts. Esot bijuši arī pozitīvi piemēri – diviem pāriem, kuri pirms stāšanās dzimumsakaros bija atnākuši pārbaudīties, vienam no partneriem tika atklāts HIV. Viņi bija tik atbildīgi, ka inficēšanās riskam nepakļāva sev tuvākos.  

Māra uzskata, ka sabiedrības izglītotībā daudz varētu dot veselības mācības stundas. Jauniešus viņa brīdina – ja vēlaties nodarboties ar seksu neizsargājoties, jums jāapzinās divas lietas – ko darīsiet ar grūtniecību un ko tad, ja saslimsiet. Viņa atgādina, ka HIV profilakses punktos, kādi tagad ir 24 vietās Latvijā, prezervatīvus var dabūt par velti. Viņa atceras, kā ilgi un gari runājusi ar kādu jaunu meiteni par seksuālo uzvedību, viņa izbrīnā raudzījusies… Un tad es sapratu - tik daudz partneru, kā viņai ir bijis, man pat sapņos nav rādījies. Kāda sava ķermeņa cienīšana, kāda mīļotā cilvēka atrašana… viņa ir jauna, skaista un lieto savu ķermeni. Gribas jaunas drēbes, telefonu, ja kāds pieprasīs seksu bez prezervatīva, viņa arī ļaus. Viņa ir pieradusi, ka ķermenis ir viņas valūta, resurss. Īpaši tas raksturīgs jauniešiem no bērnu namiem, auklītes un audzinātājas viņi neklausa, taisa jaunus bērnus, tos nodod valsts aprūpē, bez atbildības, empātijas. Var vainot sociālo sistēmu, bet var teikt, ka seksuālā ziņā mēs kā sabiedrība esam bērna autiņos – nelietojam prezervatīvus, mainām partnerus, liekamies gultā, nedomājot par sevi, gluži kā krievu ruletē paļaujoties uz veiksmi – domā speciāliste.

Par seksuālām orģijām Māra dzirdējusi arī no ļoti situētiem ļaudīm, biznesa cilvēkiem – tiek rīkotas it kā darba ballītes, reizēm tiek aicinātas meitenes, citreiz vīrieši “atpūšas” savā lokā, pēc tam atgriežas ģimenēs - ja nav izsargājušies, infekcija izplatās. Diemžēl pietiek ar vienu reizi. Māra stāsta par puisi, kurš aizbraucis komandējumā uz Briseli – kāja paslīdējusi tikai vienreiz, un viņš saslimis. Negribot stāstīt sievai, jo kamdēļ lietot prezervatīvu, ja viņa izsargājas ar kontracepcijas tabletēm – kā lai paskaidro…? Māra puisim ieteikusi vismaz divus mēnešus lietot citus seksa veidus, nopirkt kādu erotisko rotaļlietu… “Bīstamās” profesijas esot arī seksuālo pakalpojumu sniedzēji, tālbraucēji šoferi un tie, kuri brauc uz ārzemēm celtniecības darbos.

Latvija joprojām ir ļoti augstajā otrajā vietā jauno HIV gadījumu atklāšanas ziņā Eiropā. Divtūkstošo gadu sākumā nelabvēlīgo līkni uz augšu parāva narkotiku lietotāji. Igaunijā viņiem tiek piedāvāti divi veidi – rehabilitācija vai cietums, un parasti izvēlas pirmo. Pie mums tas tiek traktēts kā noziegums, ne slimība, tāpēc arī narkotiku lietotāji ne vienmēr izmanto šļirču apmaiņas punktus – lai netiktu pieķerti. Atkarības centrus Olaines cietumā, gan vīriešu, gan sieviešu nodaļā, apmeklējusi arī Māra (AGIHAS un ziedot.lv projekta ietvaros) un stāsta, ka narkotiku lietotāji, viņasprāt, kļuvuši apzinīgāki. Viņi pat dezinficē adatas – lai netiktu inficēti un arī ieslodzījumā tās asina novīlējot - daži špricējoties ar pavisam īsām. Taču šļirču apmaiņas punktu ieslodzījuma vietās joprojām neesot, jo oficiāli tiek uzskatīts, ka narkotiku Latvijas cietumos nav. Lai gan lielākā daļa ieslodzīto sodu izciešot tieši “par narkotikām”.

Infektologus uztrauc, ka, neregulāri lietojot zāles, inficētajiem varētu veidoties rezistence – tās varētu vairs neiedarboties, kā ir ar antibiotikām. Diemžēl daļa Māras klientu ir alkohola atkarīgi - kad viņi uzkāpj uz “plosta”, jūra ir līdz ceļiem, tad par zāļu dzeršanu un ārsta apmeklējumu aizmirst. Kad atjēdzas, jāsāk viss no gala. Ir dažādas mentoru programmas, arī Infektoloģijas centra māsiņas zvana un atgādina... Pie manis kabinetā nonāk nelīdzestīgā, atkarīgā daļa saslimušo – stāsta Māra – viņi bieži vien nezina, kura nedēļas diena, svarīga ir tikai jauna deva. Labi, ja painteresējas, uz kuru pusi ir aptieka, kā tikt pie ģimenes ārsta, lietot datoru vai CV uzrakstīt. Daļa pacientu ir tādi, kas netic HIV, gluži tāpat kā Covid – neesot tāda vīrusa un viss.

Darbs ar inficētajiem, protams, ir smags. Bet man viņi patīk – saka Māra - pirmais, ko ievēroju, ir viņu acis. Ķermenis var būt novalkāts, acis glāžainas, bet caur tām veidojas kontakts. Tajās es redzu cilvēka dvēseli. Uzskatu, ka man ir paveicies, ka varēju strādāt nepilnu slodzi, tādēļ arī nebija iespējas izdegt. Jo šos cilvēkus ir jāturpina mīlēt, tikai tā varu palīdzēt. Protams, uzzināt diagnozi vienmēr ir smagi, cilvēks izraudas, izdusmojas, kā jebkurā krīzē... Ja sāk dzert zāles, tad laimīgs un vesels var dzīvot līdz mūža galam – dzemdēt bērnus, kontaktēties ar draugiem. Galvenais – būt atbildīgam un šo infekciju neizplatīt tālāk. Organizācijām, kuras strādā ar HIV problēmām, ir mērķis – 90-90-90 – 90 % inficēto zina diagnozi, 90 % no tiem dzer zāles, un 90 % no tiem, kuri dzer zāles, ir nenosakāmā vīrusa slodze – tas nozīmē, ka viņi nevar inficēt. Ja tā būtu, šo slimību varētu kontrolēt. Diemžēl līdz tam mums vēl tāls ceļš ejams.

Ja Tu meklē atbalstu, padomu un sapratni… NEKLUSĒ! PIEZVANI vai UZRAKSTI

Tālr: +371 202 07 737, epasts: agihas.lv@inbox.lv; agihas_women@inbox.lv
http://agihas.lv/

Publicitātes materiāls tapis sadarbībā ar AGIHAS – atbalsta biedrība cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV un GlaxoSmithKline atbalstu