Runas par pašnāvību vienmēr jāuztver nopietni. Ko teikt un ko neteikt krīzes brīdī?

Pašnāvība kā mēģinājums pārtraukt ciešanas

Katrs sestais zvanītājs, kurš meklē palīdzību pie biedrības “Skalbes” krīžu tālruņa 116123 vai 116006 konsultantiem, piemin domas par pašnāvību. Iemesli, kāpēc cilvēki apsver veikt pašnāvību, ir ļoti dažādi, bet  visbiežāk tas ir dziļš izmisums un bezpalīdzības sajūta. Cilvēkam  šķiet, ka problēmas, kas viņu piemeklējušas ir nepārvaramas un pašnāvību viņš redz kā vienīgo iespēju pārtraukt fiziskas vai emocionālas ciešanas. Kādam tās būs veselības problēmas, nevēlēšanās būt par nastu, citam finanšu grūtības vai attiecību problēmas, taču kopīgais ir tas, ka cilvēks viņa uztverē piedzīvo lielu zaudējumu.

Katrs gadījums jāuztver nopietni

Kaut arī dažkārt solījums veikt pašnāvību tiek izmantots kā manipulatīvs ierocis, mēs nekad nevaram droši zināt, kādi ir cilvēka nolūki, tāpēc runas par pašnāvību vienmēr jāuztver nopietni. Tikai pēc tam, kad esam cilvēku uzklausījuši un snieguši atbalstu, mēs varam sākt analizēt, cik nopietni bijuši pašnāvības draudi. Cilvēks, kurš ar sevis nonāvēšanu manipulē, parasti centīsies panākt sev vēlamo rezultātu, solot, ka pretējā gadījumā veiks pašnāvību. Taču cilvēks, kurš nopietni apsver aiziešanu no dzīves, neizmantos “ja – tad” taktiku un neizteiks prasības. Šajā gadījumā gan jāatceras, ka arī manipulācija var būt kā izmisuma sauciens. Tam gan nevajadzētu pakļauties, bet informēt par iespējām saņemt atbalstu, piemēram, zvanīt uz krīzes tālruni un/vai vērsties pie ģimenes ārsta, psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.

Vairums pašnāvnieku pirms pašnāvības izdarīšanas par to ir ieminējušies

Pētījumi liecina, 80 – 95% no tiem, kas izdarījuši pašnāvību, vismaz kādreiz par to ir runājuši. Atceroties notikumus pirms tuvinieka pašnāvības, parasti atmiņā ataust situācijas, kad pašnāvības tēma tieši vai netieši tikusi pieminēta vai bijušas brīdinājuma zīmes. Galvenā brīdinājuma zīme ir runāšana par pašnāvību, taču ir arī citas brīdinājuma zīmes, piemēram, personīgo mantu atdošana, testamenta veidošana, medikamentu uzkrāšana, sociālā izolēšanās u.c. izmaiņas uzvedībā, kas var liecināt par krīzi. Starp riska faktoriem var minēt psihiskas saslimšanas (jo īpaši depresiju), kā arī pastiprinātu apreibinošo vielu lietošanu. Tomēr nevienu no faktoriem nevajadzētu vispārināt, bet skatīties kontekstā. Tas, ka cilvēks sirgst ar kādu psihisku saslimšanu vai nolemj uzrakstīt testamentu, vēl automātiski nenozīmē, ka viņš domā par pašnāvību. Ir jāiedziļinās cilvēka dzīves situācijā.

Novērtēt, cik akūta ir situācija, un piedāvāt konkrētu palīdzību

Ja kāds izsaka vēlmi veikt pašnāvību, vispirms mums būtu jānovērtē, cik akūtā stāvoklī cilvēks atrodas. Ja cilvēks ir gatavs to darīt tūlīt un tagad, būtu jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Taču, ja cilvēks dalās ar mums savā izmisumā un meklē palīdzību, ir svarīgi uzklausīt šī cilvēka stāstu un pajautāt “Ko es varu darīt Tavā labā?” Tuviniekiem var būt ļoti smagi klausīties šajā stāstā bez nosodījuma vai pamācībām, taču ir jāatceras, ka cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, vissvarīgākā ir  sapratne un ļoti konkrēts atbalsts. Varbūt šajā brīdī var palīdzēt zvans uz krīzes tālruni, varbūt ir vajadzīga konsultācija pie psihologa vai kāds ļoti praktisks atbalsts, piemēram, finansiāla palīdzība. Cilvēks, kurš ir dziļā krīzes stāvoklī, var neredzēt resursus savā dzīvē, taču mēs, izprotot situāciju, paši, vai iesaistot citus, varam šos resursus piedāvāt.

Ko teikt un ko neteikt krīzes brīdī?

Emocionāli grūtā brīdī var palīdzēt tādas frāzes kā “Tu neesi viens, es esmu Tev blakus,” “Es nevaru līdz galam izprast, kā Tu šobrīd jūties, taču man patiešām rūp, kas ar Tevi notiek,” “Tu esi man svarīgs un es patiešām vēlos Tev palīdzēt”. Svarīgi, lai teiktais pauž atbalstu un rada sajūtu, ka cilvēks viņa ciešanās nav viens. Savukārt frāzes, no kurām vajadzētu izvairīties ir tādas kā “Viss būs labi,” “Varēja būt trakāk,” “Turies,” “Saņemies” utml. Tas ir ļoti cilvēcīgi, ka mēs gribam otru sapurināt un uzsist pa plecu, tomēr cilvēkam, kurš ir izmisumā, nepalīdz mudinājumi domāt pozitīvi. Viņam vajag, lai kāds ir ar viņu kopā šajā viszemākajā punktā. Un, pat, ja objektīvi varēja būt vēl trakāk, cilvēkam, kurš domā par pašnāvību, ir ļoti traki tieši šajā momentā, jo citādi viņš nebūtu aizdomājies par suicīdu.

Ko darīt, ja Tu pats esi nonācis līdz domām par pašnāvību

Krīzes brīdī svarīgākais ir nepalikt vienam. Ir jāuzdod sev jautājums – “Vai manā dzīvē ir vismaz viens cilvēks, ar kuru es varu dalīties tajā, kas mani notiek?” Ir svarīgi, lai rokasspiediena attālumā mums būtu kāds, kurš ir gatavs uzklausīt un palīdzēt, jo vientulība paspilgtina jebkuru krīzi. Ja šāda cilvēka nav, tad palīdzība ir jāmeklē kādās institūcijās vai nevalstiskajās organizācijās, piemēram, zvanot uz krīžu tālruni 116123.

Toms Pulmanis, RSU Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes prodekāns, pētījis pašnāvību jautājumus:
Mirstība no pašnāvībām Latvijā jau vairāku gadu garumā turpina samazināties. 2020.gadā pēc ilgāka samazināšanās perioda bija vērojams salīdzinoši neliels pašnāvību skaita palielinājums, taču, skatoties uz datiem līdz 2019.gadam, līkne ir lejupejoša. Arī kopējā tendence gan pasaulē, gan Eiropas reģionā ir lēns, pakāpenisks pašnāvību rādītāju samazinājums.

Dažādo un komplekso pašnāvības cēloņu dēļ zinātniski ir sarežģīti iegūt precīzu atbildi, kāpēc mirstība no pašnāvībām pakāpeniski samazinās, taču mana personīgā hipotēze ir, ka psihiskās veselības jautājumi un pašnāvību problemātika arvien biežāk tiek aktualizēta gan nacionālā, gan Eiropas, gan globālā līmenī, arvien attīstās sabiedrības veselība un veselības veicināšana, psiholoģiskās palīdzības iespējas un psihisko traucējumu ārstēšana, kā arī mazinās stigma pret vēršanos pēc specializētas palīdzības psihisku traucējumu gadījumā. Tomēr visi šie procesi varētu noritēt daudz straujāk.

Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, tad mirstība no pašnāvībām Latvijā joprojām viennozīmīgi ir uzskatāma kā augsta. Vēl nesen bijām 2. – 3. vietā Eiropas Savienībā. Pēdējos gados esam noslīdējuši nedaudz uz leju, taču joprojām esam pirmajā pieciniekā. Visaugstākie pašnāvību rādītāji ES ir Lietuvai, bet mēs atrodamies līdzās tādām valstīm kā Slovēnija, Ungārija un Horvātija. Skatoties Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona mērogos mirstības no pašnāvībām ziņā esam tuvu arī Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai un Kazahstānai. Šeit gan jāpiemin, ka starptautiskajos salīdzinājumos dati ienāk ar novēlošanos, tāpēc var gadīties, ka reālā situācija uz doto brīdi mazliet atšķiras no statistikā redzamās.

Gluži tāpat kā citviet pasaulē arī Latvijā vīrieši pašnāvības izdara 5x biežāk kā sievietes. Tas varētu būt saistīts ar faktu, ka vīrieši problēmu gadījumā retāk vēršas pēc palīdzības un viņiem raksturīga spontānāka un impulsīva rīcība.

Empātijā balstīta uzklausīšana, saruna un palīdzības iespēju piedāvāšana ir kritiski svarīgi pirmie soļi pašnāvību profilaksē, tādēļ ļoti novērtēju krīzes tālruņu sniegtās iespējas. Šāda pieeja tiek praktizēta ļoti daudzās valstīs, kā arī iegūti zinātniski pierādījumi par efektivitāti.

Uz tālruni 116123 aicināts zvanīt ikviens iedzīvotājs, kurš nonācis grūtā situācijā vai sastapies ar emocionāliem pārdzīvojumiem.
Dažkārt cilvēki mēdz domāt, ka viņu problēmas nav tik nozīmīgas, un viņi ar savu zvanu tikai traucē, taču tā nav. Jebkura problēma vai pārdzīvojums, kurš nedod mieru un negatīvi ietekmē cilvēka emocionālo stāvokli, ir pietiekams iemesls, lai vērstos pēc palīdzības.

Tās var būt arī ikdienas problēmas, piemēram, problēmas darbā vai ģimenē, par kurām gribas ar kādu izrunāties. Atgādinām, ka tālrunis 116123 ir paredzēts psihoemocionālā atbalsta sniegšanai pieaugušajiem. Ja krīzes situācijā nonācis bērns vai pusaudzis, ir jāzvana uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, savukārt, ja esat kādā noziegumā cietušais, ir pieejams īpaši šim nolūkam paredzētais tālrunis noziegumos cietušajiem 116006.