Covid pandēmija ir devusi milzīgu grūdienu arī vēža un HIV vakcīnas izstrādē

Šobrīd dzirdam no slimnīcām, ka pieaug neatliekamo pacientu plūsma, kuru vidū ir arī hroniskie pacienti. SIFFA ir veikusi aptauju par šo jautājumu, apzinot ārsta vizīšu pārcelšanas apmērus kompensējamo zāļu lietotāju vidū. Kāda šobrīd ir situācija šajā jomā?

Mēs aptaujājām aptuveni 700 Latvijas pacientus, kas lieto kompensējamos medikamentus. Pandēmijas periodā gandrīz pusei no viņiem ir nācies veselības nozares noslodzes un medicīnas pakalpojumu pieejamības dēļ atcelt vai pārcelt plānoto regulāro vizīti pie ārsta, tostarp plānveida operācijas, izmeklējumus. Tas tiešā veidā ietekmē pacientu veselības stāvokli. Šie dati ir satraucoši, jo tie parāda mūsu veselības aprūpes sistēmas patieso realitāti.

Kādi ir biežākie iemesli?

Aptaujas mērķis bija noskaidrot kopējo situāciju, par konkrētiem iemesliem nejautājām. Taču aptaujas dalībnieki varēja izteikt savus komentārus, un viens no iemesliem, kāpēc apmeklējums pie ārsta nav noticis, ir pašas veselības sistēmas noslodze, nespēja pandēmijas apstākļos uzņemt pacientus ar citām slimībām. Veselības aprūpes sistēma nebija pandēmijai gatava, absolūti nebija gatava šādam izaicinājumam. Eiropā tikai reti kura valsts bija gatava šāda liela apjoma pandēmijai, viena no šīm valstīm bija Vācija. Kā vēl viens faktors minēts bailes no saslimšanas ar Covid-19, taču šis iemesls nav absolūtais vairākums, bet viens no.

Lielākoties veselības stāvokļa būtiska pasliktināšanās līdz ar ierobežotu pakalpojumu pieejamību saistās ar hroniskajiem pacientiem. Varbūt jūs varētu ieskicēt, kas ir tas tipiskais pacients, kad runājam par ielaistiem gadījumiem?

Tā ir onkoloģija un sirds un asinsvadu slimības, kas arī ir divi galvenie nāves cēloņi Latvijā. Onkoloģija Eiropā šobrīd jau tiek uztverta un ārstēta kā hroniska slimība ar garu attiecīgu dzīvildzes pagarināšanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu. Latvijā, ja šādi pacienti tiek ierindoti pie hroniskiem pacientiem, tad tie ir vismaz 12 000 jaunu onkoloģisko pacientu gadā. Šobrīd uzskaitē mums ir aptuveni 80 000 pacientu, tie ir lieli skaitļi.

Ko jūs kā privātā sektora pārstāvis varētu ieteikt darīt, lai mazinātu ielaisto gadījumu skaita pieaugumu?

Šobrīd, varētu pat teikt pēcpandēmijas periodā, kad redzams, ka Covid-19 saslimstības un mirstības līkne ir lejupejoša, saprotams, ka pacienti, kas iepriekš atlika vai pārcēla vizītes pie ārstiem, radīs papildu noslodzi veselības aprūpes sistēmai. To jau ir pateikuši virkne atzītu speciālistu tepat Latvijā. Es sagaidu, ka tādēļ šī gada rudens un nākamais gads, būs visai noslogots veselības aprūpes sistēmā Latvijā un būs nepieciešams papildu finansējuma injekcijas.

Latvijā ir arī visai augsti pacientu līdzmaksājumi ne tikai zālēm, bet arī medicīnas pakalpojumiem. Kādas izrietošās problēmas un riskus pacientiem saskatāt šajā ziņā?

Pacientu līdzmaksājumu apjoms Latvijā ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā (ES) gan pakalpojumiem, gan medikamentiem. Šī informācija katru gadu tiek apzināta un aktualizēta, vienlaikus nav nekādas citas burvju nūjiņas kā finansējums, tas arī viss - finansējuma nepietiekamība.

Kā Latvija šajā ziņā izskatās uz Baltijas valstu fona?

Skaidrs ir tas, ka medikamentu pieejamības ziņā mēs Baltijas valstu vidū esam pēdējā vietā. Ja mēs runājam par kombinētajām terapijām, tad šajā jomā Latvijā situācija ir nedaudz labāka, lielā mērā pateicoties sirds un asinsvadu slimību jomā prominentiem ārstiem un viņu aktivitātēm, ka viņi gadu gadiem ir spējuši savai nozarei izcīnīt vairāk nekā citi. Liels paldies viņiem par to. Katrā ziņā Baltijā mēs šajā jomā esam pirmrindnieki, ko nevarētu teikt par onkoloģiju.

Bet atbildot uz jautājumu par pieejamību kopumā, tad maija beigās Eiropas Zāļu ražotāju asociācija publiskoja pētījumu par jaunākās paaudzes medikamentu pieejamību pacientiem Eiropā. ES mēs esam pēdējā vietā, savukārt kontinentālajā Eiropā zemāk par mums ir tikai trīs valstis. Ar to es gribu teikt, ka no 2016. līdz 2019. gadam tika reģistrēti 152 jauni medikamenti, no kuriem Latvijā ir pieejami 23 jeb tikai 15%, Vācijā, piemēram, ir pieejami 133 medikamenti, Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 40 un 47. Tas parāda to, ka jaunākie zinātnes sasniegumi farmācijas jomā Latvijas pacientus faktiski nesasniedz vai sasniedz novēloti un ļoti mazā apjomā. Daļa pacientu tā arī medikamentus diemžēl nesagaida. Šajā jomā tiešām lēmuma pieņēmējiem ir jāpadomā - Latvijai kā ES dalībvalstij faktiski ir unikāla iespēja saņemt jaunākos pasaules zinātnieku izgudrojumus. Pandēmija to parādīja, ka mums kaimiņos daudzās valstīs nav pieejamības šiem jaunākajiem zinātnieku izgudrojumiem, fiziski nav iespējams saņemt produktus. Mums šāda iespēja ir, vienīgi ir jāatrisina gribas un finansējuma jautājums, lai mūsu pacientiem būtu pieejami jaunākie zinātnieku izgudrojumi.

Šajā jomā Latvijā mums ir hroniski gadiem nepietiekams finansējums. Šā gada martā veicām aprēķinu, kur secinājām, ka, lai Latvija sasniegtu Baltijas valstu vidējo matemātisko līmeni kompensējamo zāļu tēriņos uz vienu iedzīvotāju, 1.martā papildus bija jāiegulda kompensējamo zāļu budžetā 80 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka tajā dienā mēs atpalikām par 80 miljoniem eiro no Igaunijas un Lietuvas. Vidējais rādītājs gan neparāda reālās pacientu vajadzības, tās noteikti ir krietni virs 100 miljoniem eiro.

Kā jau minēju, lai mēs sasniegtu vismaz pārējo Baltijas valstu vidējo līmenī, ir nepieciešami 80 miljoni eiro, taču, ja mēs gribam kaut nedaudz apsteigt Lietuvu vai Igauniju, kompensējamo medikamentu sistēmā ir nepieciešams ieguldīt aptuveni 140, 150 miljonus eiro. Gluži elementāri - Latvijas pacientiem nav pieejami tie medikamenti, kas ir pieejami Lietuvā vai Igaunijā, un Latvijas pacienti nevar ārstēt savu diagnozi tāpat, kā to varētu darīt kaimiņos. Tāpēc pacienti pat apsver iespēju kļūt par rezidentiem kaimiņvalstīs vai jau šim procesam ir izgājuši cauri, lai medikamentus saņemtu. Tā, manā skatījumā, ir ļoti satraucoša situācija.

Kas pie tā ir vainīgs? Kādam citam veselības aprūpē vienmēr vajadzības ir lielākas?

Jā, onkoloģija un onkoloģijas pacienti nav bijusi Latvijai prioritāte. Es ceru, ka tas mainīsies tuvāko gadu laikā. Pēdējā laikā ir diezgan aktīvas diskusijas par onkoloģiju, tostarp politiskajā līmenī, taču diemžēl finansējums nav sekojis un šodien nekas nav izmainījies finansējuma piešķiršanas apjomā. Veselības ministrs nesen prezentēja jauno Onkoloģijas attīstības plānu - nākamajam gadam tiek prasīts finansējums 101 miljona eiro apmērā. Es stipri šaubos, ka valdība rudenī spēs vienoties un piešķirt 101 miljonu eiro onkoloģijas pacientu vajadzībām. Domāju, ka finansējums būs krietni mazāks. Vienlaikus ir skaidrs, ka vislielākais bloks, kur mēs atpaliekam onkoloģijas pacientiem, ir medikamenti, kam seko diagnostika, ķirurģija, hematoloģija, rehabilitācija, paliatīvā aprūpe un slimnīcu tarifi - tas ir komplekss jautājums. Protams, onkoloģijas pacienti nav vienīgie, kuri gaida finansējuma palielinājumu un piekļuvi medikamentiem.

Kādas jaunas tendences medikamentu un vakcīnu ražošanā iezīmējušās Covid-19 pandēmijas laikā?

Jā, mRNs tipa tehnoloģija šādā apjomā pasaulē tiek pielietota pirmoreiz - Covid-19 vakcīnas produktā. Šajā gadījumā ir runa par sintētisko ģenētisko kodu, kas instruē mūsu šūnas, lai atpazītu koronavīrusu un aktivizētu imūno sistēmu pret vīrusu.

Pati mRNs tipa tehnoloģija nav jauna, zinātniski tā tika reģistrēta 1962.gadā. Šobrīd klīniskajā izpētē, kas tiek veikta par vakcīnām un medikamentiem un izmanto šo tehnoloģiju kā bāzi, ir virknei diagnožu, tostarp HIV, AIDS. Tāpat ir sākti pētījumi par esošās vakcīnas tehnoloģijas izmantošanu vēža ārstēšanai, pirmajā un otrajā klīniskās izpētes stadijā šobrīd ir 49 produkti. Finansējuma un cilvēku talanta apjoms, kas šobrīd pandēmijas laikā tiek virzīts farmācijai un zinātnei, noteikti ir vēsturiski lielākais. Es domāju, ka vēža un HIV jomā mēs varētu sagaidīt jau tuvākajos gados vērā ņemamus rezultātus.

Tās varētu būt vakcīnas pret vēzi?

Jā. Pašreiz klīniski tiek pārbaudītas mRNs bāzes vakcīnas pret dažādiem vēža veidiem, arī pret HIV, lai iemācītu mūsu organismu atpazīt konkrētās slimības un izglītot šūnas, lai ar tām cīnītos. Šī pandēmija būs diezgan liels grūdiens pašā zinātnē un farmācijā par jaunu produktu izstrādēm un jaunu tehnoloģiju izmantošanu.

Šūnu gēnu terapijas medikamentu ražošana virzās arī straujiem soļiem uz priekšu, un ir vairāki jauni produkti, kas jau tuvākajā laikā tiks reģistrēti. Šūnu gēnu terapija zinātniski varbūt nav jauna, jo bija zināma jau vismaz 30 gadus, bet līdz šim vienmēr ir pietrūcis zinātnieku ambīcijām tam sekojoša finansējuma. Šī gada februārī ir reģistrēti 365 000 klīnisko izpēšu pasaulē, ja salīdzina ar 2009.gadu, tad bija 82 000. Šobrīd klīnisko izpēšu skaits ir palielinājies vairāk nekā četras reizes. Tas ir milzīgs apjoms enerģijas, finansējuma un resursu, kas šobrīd tiek ieguldīts klīniskajās izpētēs. Es sagaidu, ka šis gadsimts noteikti cilvēcei radīs jaunus produktus un evolūciju veselības nozarei.

Kopš jaunās valsts kompensējamo medikamentu izrakstīšanas kārtības, kas paredz no 2020.gada 1.aprīļa farmaceitiem un ārstiem uzlikt par pienākumu izrakstīt lētākās kompensējamās zāles ar tādu pašu aktīvo vielu kā oriģinālajā medikamentā, pagājis vairāk nekā gads. Kā vērtējat šo kārtību un vai saskatāt kādus plusus vai mīnusus pacientiem un nozarei?

Esmu jau vairākkārtīgi uzsvēris, ka šī reforma būs jāuzlabo un sistēma ir iezīmējusi nepilnības. Pieeja, ka pacientam izsniedz tikai lētāko medikamentu, liedzot izvēles iespēju minimālā apmērā segt līdzmaksājumu, šo sistēmu kropļo.

Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Princips, ka izraksta lētāko medikamentu un tas pieejams visiem, veicina cenas samazināšanos, bet līdz zināmam līmenim, līdz tā sasniedz tādu, ka tirgū kompānijām vairs nav interesanti atrasties, un tās pamet tirgu. Tā ir bēdīga situācija, ka pasaulē plaši zināmi produkti aiziet no Latvijas tirgus un paliek tikai tie produkti, kas spēj izturēt lētākās cenas kritērijus. Arī Lietuvā, kura bija pirmā no Baltijas valstīm, kas ieviesa šo sistēmu, tagad iet prom no šādas pieejas, jo ir atzinusi, ka tā nav pareiza un pacientiem labvēlīga. Lietuvā ir vēl nedaudz stingrāka pieeja, respektīvi, iepirkuma procedūras sistēma, ka uz trim mēnešiem lētākā cena iegūst visu un tas atkārtojas. Tad iedomājieties, kā tas ietekmē tirgu. Pirmkārt, no kompānijas perspektīvas, ka jums šobrīd, teiksim, tuvākos mēnešus ir produkts, ko var pacientam dot, pēc pāris mēnešiem jūs atkal neesat lētākais, nav nekāda plānveidīguma un plānošanas, nevarat pasūtīt produktus pusgadu uz priekšu, nemaz nerunājot par gadu vai diviem gadiem. Tā ir ražošana, kur plānošana ir kritiski svarīga.

Otrkārt, ir pacients, kas faktiski nonāk neapskaužamā situācijā, ja viņam regulāri, vairākas reizes gadā, tiek mainīts medikaments, turklāt tas tiek mainīts no valsts puses, viņam liedzot saņemt iepriekšējos medikamentus, kas tagad nav lētākie, bet, piemēram, par pieciem centiem dārgāki. Tas ir pacienta intereses aizskaroši.

Es domāju, ka Veselības ministrijai ir jāveic grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr.899 un tie jāpapildina ar normu, ka pacientam ir iespēja veikt līdzmaksājumu minimālā apjomā, teiksim, līdz vienam eiro, un palikt pie tā medikamenta, ko viņam iepriekš ārsts ir izrakstījis un ieteicis par labu esam. Tādā veidā, pirmkārt, mēs pašam pacientam nodrošināsim terapijas nemainīgu, otrkārt, tas arī stabilizēs tirgu.

SIFFA arī veikusi pētījumus par kompensējamo medikamentu pieejamību. Kāda ir situācija šajā jautājumā, un kurām pacientu grupām kompensējamo medikamentu trūkst visvairāk?

Onkoloģijā ir absolūta prioritāte numur viens, šajā jomā mums ir vismazāk medikamentu. Tepat Eiropā, mūsu kaimiņvalstīs ir pieejami medikamenti, kas var paildzināt pacientu dzīvi par pieciem septiņiem gadiem, krietni uzlabot dzīves kvalitātes rādītājus, bet šie medikamenti nav pieejami mūsu pacientiem. Es pat nezinu, kā lai pieklājīgāk noraksturo situāciju, ka ir produkts, bet tas nav pieejams Latvijā tikai tāpēc, ka tam nav pieejams finansējums. Arī pārējās Baltijas valstis absolūti nav nekādas līderes Eiropā, un mēs nerunājam par Latvijas pielīdzināšanu Vācijas, Dānijas vai Austrijas sasniegumiem. Mēs vēlamies, lai Latvija medikamentu pieejamības ziņā sasniedz ES vidējos radītājus. Tas būtu pašmērķis, uz kuru Latvijai jātiecas. Igaunijas rādītāji ir tuvu tam, bet Latvijai vēl tāls ceļš ejams.

Eiropā no 2016. līdz 2019.gadam tika reģistrēts 41 jauns onkoloģijas produkts, no kuriem Latvijā ir pieejami četri. Eiropā vidēji ir pieejami 24 produkti, Igaunijā - 14, kas ir 3,5 reizes vairāk nekā Latvijā. Latvijā šie dati onkoloģijas jomā ir gaužām skumji. Medikamenti ir, tikai tie nav pieejami Latvijas pacientiem.

Kas, jūsuprāt, jādara, lai sekmētu ātrāku jauno medikamentu pieejamību mūsu valstī?

Manā skatījumā onkoloģijai jākļūst par valdības un sabiedrības sociālo vienošanos. Skaidrs, ka pie tiem rādītājiem, kas ir Latvijā onkoloģisko slimnieku un mirstības jomā, mēs katrs pazīstam vai pazīsim kādu onkoloģijas pacientu. Es domāju, ka neieguldīt šajā jomā ir netaisnīgi pret šodienas pacientiem un tā ir īstermiņa domāšana pašiem par savām vecumdienām.

Uzskatu, ka Latvijai ir jāseko Eiropas labajai praksei un ieguldījumi veselības aprūpē ir būtiski jākāpina, onkoloģijai jākļūst par prioritāti ne tikai politiķu vārdos, bet tam jāseko arī reālam finansējumam. Kā jau minēju, Veselības ministrija nākamgad onkoloģijai prasīs nedaudz virs simts miljoniem eiro, te nav iekļautas ārstu algas vai kādas citas veselības aprūpes nepieciešamības. Tad ir jautājums, vai simts miljoni eiro ir daudz vai maz, lai nosegtu esošās vajadzības.

Onkoloģijas nozarē Latvijā bez medikamentu pieejamības gan mediķi, gan arī Veselības ministrija ir iezīmējusi virkni citu uzlabojumu. Vai arī jūs piekrītat, ka problēmas onkoloģijā neaprobežojas tikai ar medikamentu pieejamību? Kādi citi aspekti šeit, jūsuprāt, ir uzsverami?

Jā, protams, tā ir ķirurģija, rehabilitācija un paliatīvā aprūpe, tarifu pārskatīšana slimnīcām, hematoloģija, retā onkoloģija un virkne citu nepieciešamību. Bet, protams, lielākais un finansiāli iespaidīgākais bloks ir medikamenti, kuru mums vienkārši trūkst. Apjoms, kas ir šobrīd nepieciešams, lai izrautos no pēdējās vietas ES, ir proporcionāls deficītam. Inovatīvo medikamentu trūkumā es saskatu tikai un vienīgi finansējuma jautājumu, nekā citādāk to izskaidrot nevar. No regulācijas un birokrātijas puses, ja Eiropas Zāļu aģentūra šodien reģistrē jaunu medikamentu, ja tam ir pretī finansējums un griba Latvijā to saņemt, tad tuvākajos mēnešos medikaments jau ir pieejams. Bet šobrīd realitāte, cik ilgi pacienti gaida, lai medikamentu saņemtu, onkoloģijā ir 930 dienas. Tie ir nepilni trīs gadi, un tas ir ļoti daudz, turklāt netiek saņemts tas apjoms, kas tiek reģistrēts Eiropā vai zinātnieku izgudrots, tiek saņemti tikai pāris medikamenti vairāku gadu garumā.

Skaidrs ir tas, ka finansējuma apjoms veselības aprūpē ir nepietiekams un šis jautājums būs Latvijas dienaskārtībā, jo gribētu sagaidīt mūsu pacientiem tādas pašas iespējas kā citās ES valstīs un tepat, kaimiņvalstīs. Saprotu, ka tas nav paveicams ne vienā dienā, ne vienā gadā, bet domāju, ka prioritāri ir jābūt pozitīvai tendencei, lai katru gadu šajā jomā būtu ieguldījumi un izvirzīts mērķis, uz kuru mēs kopīgi ejam. Piemēram, tagad aktualitāte ir Veselības ministrijas izstrādātais Onkoloģijas plāns, ko pēc sabiedriskās apspriedes jau koriģētu virzīs uz Ministru kabinetu apstiprināšanai. Pie plāna izstrādes mēnešiem ir strādājusi virkne speciālistu, ārstu, farmācijas nozares ekspertu, Latvijā zināmu profesoru un nozares līderu. Cilvēki ir ieguldījuši savu enerģiju un labāko izpratni par to, kā būtu jāatbalsta šī joma. Ja plānam nesekos un to nepildīs, tad tas ir ļoti absurdi un neraida pozitīvus uzticības signālus iesaistītajiem. Manā skatījumā, jebkura plāna galvenais princips ir mērķis un izpilde, ir pieņemami neizdarīt uz visiem 100%, no tā nav nedz jākaunas, nedz jāvairās, galvenais ir pozitīva virzība uz mērķi un būt tuvu tam, ko esi plānojis.