Zinātnieki vēroja, kā slimnīcā nomirst 631 cilvēks. Ko viņi atklāja?
Tuviniekam aizejot mūžībā, palicēji vienmēr cer uz brīnumu. Augšāmcelšanās ir aprakstīta senos reliģiskos tekstos, bet 19.gadsimtā ierasta prakse bija mirušā zārkā ievietot zvaniņu. Uzskats, ka aizgājušais var piepeši atmosties, valda arī mūsdienās, un tas kļuvis par vienu no iemesliem, kāpēc tuvinieki atsaka iespēju ziedot mirušā orgānus.
Nāve joprojām ir kaut kas mistisks pat medicīnas speciālistu vidū. Tādi neatrisināti un neskaidri jautājumi kā smadzeņu nāve, sirds nāve un citas lietas ir veicinājušas "mītu un dezinformācijas" izplatīšanos, saka Kanādas Austrumontārio bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Sonijs Danani.
"Mums sāka šķist, ka stāsti par mirušajiem, kas atgriežas dzīvē, iespējams, ir ietekmējuši cilvēku motivāciju piekrist, ka viņu tuvais cilvēks ir orgānu donors, un medicīnas personu motivāciju šo iespēju piedāvāt," stāsta ārsts. "Mēs vēlējāmies sniegt zinātniskus pierādījumus, kas viestu medicīnisku izpratni par nāvi."
Danani kopā ar komandu izstrādājis jaunu pētījumu, kas pagājušajā ceturtdienā tika publicēts medicīnas žurnālā "New England Journal of Medicine". Tas ir līdz šim lielākais starptautiskais pētījums, kurā apskatīta nāves ietekme uz fizioloģiju. Pētījuma rezultāti liecina, ka dzīvie savā veidā var kliedēt bažas.
Laikā no 2014. līdz 2018. gadam pētnieki novēroja 631 pacienta sirds darbību 20 pieaugušo intensīvās terapijas nodaļās Kanādā, Čehijā un Nīderlandē pēc tam, kad viņi tika atslēgti no dzīvību uzturošām iekārtām.
Zinātnieki atklāja, ka 14% gadījumu pēc nāves tika fiksēta zināma sirdsdarbība - mērot pēc sirds elektriskās aktivitātes un asinsspiediena.
Tomēr tas neliecina, ka ārsti pieņēmuši nepareizo lēmumu. "Neviens no viņiem neizdzīvoja. Visi nomira. Neviens neatgriezās starp dzīvajiem," stāsta Danani.
Ilgākais laiks, pēc kāda sirds atsāka vārgas darbības pēc pacienta nāves, bija četras minūtes un 20 sekundes. Tomēr puksti bija tik vārgi un īslaicīgi, ka nespēja ar asinīm apgādāt citus orgānus, piemēram, smadzenes.
Iegūtie dati "palīdz mums saprast, ka medicīniski nāvi var definēt drīzāk kā nepārtrauktību, nevis gaismas izslēgšanu", saka Pensilvānijas universitātes Perelmana medicīnas skolas docente un plaušu un kritiskās aprūpes ārste Džoanna Lī Hārta.
"Mūsu ķermenis ir fizioloģiski izveidots tā, lai saglabātu dzīvību. Kad ķermenis cenšas mūs uzturēt dzīvus, tas spēj izsūknēt visu dabīgo ķīmiju, lai pēc iespējas ilgāk mūs uzturētu dzīvus. Kad ķermenis sāk mirt, ir ļoti grūti to atgriezt tādā stāvoklī, lai cilvēks spētu dzīvot."
Cita starpā pētījums apstiprina, ka pareiza ir pašreizējā prakse, kad ārsti parasti nogaida 5 minūtes pēc pulsa apstāšanās, lai reģistrētu nāves iestāšanās laiku. Pēc tam ir droši sākt tādus procesus, kā orgānu izņemšana, ja mirušais ir donors.
