Psihiatres padomi, kā veiksmīgāk pārdzīvot Covid-19 krīzi
Dzīvē ne reizi vien gadās satricinājumi un krīzes. Patlaban, kad pandēmijas dēļ ir slēgtas robežas, aizliegta pulcēšanās un jāievēro pašizolācija savās mājās, daudzi plāni sabrukuši un šķiet, ka dzīve apmetusi kūleni.
Vieni ir šokā, citi uzskata, ka viss ir izdomāts un patiesībā nekādas problēmas nav. Ir arī tādi, kuri vaino visus, ko vien var vainot, ieskaitot "Lielo Aizkulisi" un tās ļaunos plānus, vienlaikus paužot, ka vīrusa nav un ka vīrusu ar nolūku mums kaitēt speciāli radījuši laboratorijās. Ir tādi, kas krīt depresijā. Nesteidzieties izdarīt secinājumus par jūsu draugu un paziņu garīgo veselību. Iespējams, tās ir tikai normālas psihes reakcijas uz nenormālu situāciju.
Vairākas fāzes
Ir savas likumsakarības, kā cilvēki iziet cauri krīzei. Viens ātrāk, cits – lēnāk, bet cits uz ilgāku laiku iesprūst kādā no posmiem. Psihologi šīs fāzes un likumsakarības zina. Dažkārt runā par septiņām fāzēm, dažkārt par trijām, četrām vai piecām, būtība no tā īpaši nemainās.
Sākotnēji šīs fāzes izpētīja amerikāņu psihiatre Elizabete Kūblere-Rosa (1926–2004), aprakstot stadijas, kā neārstējams slimnieks samierinās ar nāvi. Mūsdienās gan šīs sērošanas stadijas piemēro daudz plašāk – gan lai pārdzīvotu šķiršanos no dzīvesbiedra, gan mainot ko nozīmīgu dzīvē, gan pārdzīvojot krīzi, arī pandēmijas radīto, un nepieciešamību atteikties no agrāk ierastā dzīvesveida.
Šoks
Pēkšņi pārtraucot un mainot ikdienas dzīves ritmu, notiek kaut kas, kas mums ir emocionāli nozīmīgi un traumējoši. Covid-19 krīze ir pilnīgi jauna situācija mūsu paaudzei gan Latvijā, gan daudzās citās valstīs.
Pirmā reakcija ir šoks – psiholoģiskais aizsargmehānisms, kas mīkstina negaidīto satricinājumu, lai straujās pārmaiņas mums psihē neizsistu drošinātājus. Šoka stadijā cilvēki var būt apjukuši, izklaidīgi, var būt pārejoši atmiņas traucējumi.
Cilvēks var šķietami nereaģēt uz apkārtējiem, būt pilnībā mierīgs, vienlaikus pieredzot milzīgu iekšējo spriedzi kopā ar sava veida miglu, caur kuru nespēj izlauzties. Šoks var būt no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm.
Bieži ar šoku nāk sastingums, ko daži autori izdala kā atsevišķu fāzi. Cilvēks ir saspringts, bieži zūd apetīte, parādās notiekošā nerealitātes sajūta, distancēšanās no realitātes. Traumējošais notikums jau sadalījis dzīvi līdz un pēc. Cilvēks pēc inerces vēl paliek pagātnē, kur viss bija kā iepriekš, lai gan īstā realitāte jau ir cita.
Noliegums
Pēc šoka nāk noliegums, kas pamazām pārtop daļējā noliegumā. “Nē! Tā nevar būt taisnība! Tā noteikti ir kāda kļūda!” mēdz teikt pat psiholoģiski stipri cilvēki. Dažās situācijās pietiek ar minūtēm vai pat sekundēm, lai notestētu realitāti un izkļūtu no nolieguma. Tomēr atšķiras gan situācijas, gan cilvēki. Nolieguma stadijā var iestrēgt pat uz gadiem.
Bieži noliegums nāk kopā ar dusmām, pat agresiju, kad cilvēks var agresīvi sākt izpaust savas emocijas, vainot sāpīgās ziņas nesēju melos vai pat zaudējuma radīšanā. Šajā brīdī cilvēks daļēji sāk aptvert notikušo, tomēr tas ir tik sāpīgi, ka rodas iekšēja vajadzība tverties pat pie visnereālākās domas, lai tikai nepieļautu, ka izdzirdētais ir patiess.
Patlaban ārkārtīgi daudz cilvēku izdzīvo nolieguma stadiju. Ir pārliecinātie, kas uzskata, ka tāda Covid-19 vīrusa vispār nav un tas ir tikai teātris. Protams, tiek vainoti ziņas nesēji un uz viņiem izgāztas dusmas. Visi melo – gan tie, kas filmē reportāžas Itālijas un Spānijas slimnīcās, gan mediķi, slimo patiesībā neesot un mirušo vietā aprok manekenus – jā, arī tāds vēstījums izskanējis. Sociālajos tīklos tiek izplatītas sazvērestības teorijas. Maigāks nolieguma variants – nebūs tik traki, tas vīruss jau ir tikai kā gripa (arī Brazīlijas prezidents Bolsonaru to nosaucis par “gripiņu”, kamēr tautieši mirst). Nē, tas nevar mani apdraudēt – mirst tikai veci cilvēki.
Esiet iecietīgi un saprotoši pret cilvēkiem, kas cieši turas pie nolieguma. Tas ir veids, kā viņi sargā savu psihi, kas pagaidām nav spējīga uztvert skarbo patiesību. Esiet gatavi, ka uz jums dusmosies, vainos un izgāzīs visas emocijas, ja liksiet tomēr uztvert sāpīgo patiesību.
Ja paši vēl esat nolieguma stadijā, tad vienkārši izdzīvojiet tās emocijas, kas nāk. Pieņemiet, ka šajā situācijā tas ir normāli, pieņemiet, ka patlaban šādi sevi sargājat un melojat sev. Kad emociju nasta būs mazinājusies, nolieguma vietā stāsies daļējs noliegums.
Tomēr atrauties no realitātes uz pārāk ilgu laiku nav ieteicams. Psihiski nestabilākiem cilvēkiem šajā stadijā var attīstīties kaitēšanas murgi. Tiek veidotas teorijas, ka kāds tīšām ir gribējis kaitēt. Sociālajos tīklos šādi cilvēki mēdz atrast cits citu un izplatīt murgainas teorijas. Šādu tekstu lasīšana vēl vairāk pastiprina noliegumu, atraušanos no realitātes un tuvošanos psihiatriskām problēmām.
Dusmas, izmisums, vainīgā meklēšana
Nepatīkamā realitāte ir ieraudzīta. Tā ir sāpīga un raisa dusmas, varbūt pat izmisumu. Kļūst grūti kontrolēt emocijas, var būt dusmu un citu emociju izvirdumi. Šajā stadijā ir ļoti svarīgi šīs emocijas izpaust, taču drošā veidā, kas nekaitēs ne pašam, ne apkārtējiem, veidā, kas neradīs sarežģījumus nākotnē.
Neļaujot sev izpaust emocijas, tās sakrājas un var izpausties gan pilnīgi nekontrolējamā emociju sprādzienā pilnīgi nepiemērotā vietā un laikā vai arī somatizēties – pārvērsties papildu slimībā. Var paaugstināties asinsspiediens, attīstīties depresija, palielināties smadzeņu insulta vai sirds infarkta riski.
Cilvēks meklē kādu, ko vainot, kam uzvelt atbildību par notikušo. Dažkārt sākas arī aizkaitināmība, skaudība, sašutums, citu un sevis vainošana, taisnības meklēšana, atriebības domas, citkārt – atriebšanās.
Dusmas un vainīgā meklēšana ir aktīvas darbības krīzes fāzes, atšķirībā no nākamās stadijas. Šajās divās stadijās tuviniekiem nepieciešama milzīga pacietība un izpratne, lai neuztvertu dusmas un agresiju personīgi.
Tirgošanās
Šajā stadijā cilvēks var sākt tirgoties ar likteni, dzīvi, Dievu. “Ja es katru dienu lūgšu Dievu (atmetīšu smēķēšanu, sākšu vingrot un tamlīdzīgi), tad viss atgriezīsies, kā bija.” Tomēr pārmaiņas ir jau notikušas un tās par nebijušām nevar vērst. Protams, regulāri ikrīta skrējieni nāks par labu veselībai, bet tie nevar atgriezt atpakaļ pirmskrīzes situāciju.
Depresija, bezcerība, skumjas
Pēc aktīvās fāzes sākas nākamā, kam raksturīga pasivitāte – pārņem bezcerība, depresija, gribas padoties, parādās kļūdaina pārliecība, ka nekas nepalīdzēs, nav jēgas cīnīties. Tomēr ir svarīgi šajā fāzē neiestrēgt. Būtiski, ja blakus ir cilvēki, kas spēj atbalstīt. Vai tie būs krīzes procesus izprotoši tuvinieki vai draugi, varbūt psihoterapeits, to katrs var izlemt pats. Šajā stadijā svarīgi piespiest sevi ievērot dienas režīmu, celties noteiktā laikā, vingrot, ēst regulāras veselīgas maltītes.
Nākamā ir skumju fāze – nepieciešams solis, lai pieņemtu notikušo. Krīze nes līdzi zaudējumus (ir mazāk spēka, var būt zaudējumi attiecību, darba, karjeras jomā, zaudētas cerības, dažkārt nākotnes plāni un sapņi). Zaudējums ir jāizsāp, savā veidā jāapraud.
Pieņemšana
Pēc visām iepriekšējām krīzes fāzēm cilvēks ir spējīgs pa īstam pieņemt realitāti, samierināties ar to un sākt aktīvi plānot, kā dzīvot tālāk, kā piemēroties jaunajai situācijai. Protams, šajā krīzes posmā pastāv vēl viena izvēles iespēja – padoties. Ignorēt izmainījušos apstākļus, varbūt mesties kādās atkarībās un dramatiskākajā variantā pat izbeigt dzīvi pašnāvībā.
Labā ziņa – caur Covid-19 krīzi mēs ejam kopā, ne tikai visa Latvija, bet arī pasaule. Mēs varam atbalstīt cits citu. Mēs varam priecāties par katru mazo, skaisto mirkli, ko dzīve mums sniedz, un atbalstīt citus, kas varbūt lēnākā tempā iet cauri šīm stadijām.
Krīze patiesībā ir iespēja kaut ko darīt pa jaunam un labāk. Tā var sniegt svētību, ja ieraugām notiekošajā jēgu, mācību un ar pateicību spējam pieņemt krīzes atnestās dāvanas.
Šis raksts un daudz kas cits "Kas Jauns Avīzes" speciālizlaidumā:
