Ko mūzika austiņās nodara dzirdei? Riska zonā miljardiem jauniešu

Mūzikas relaksējošais, uzmundrinošais, iedvesmojošais un ārstnieciskais efekts ir vispārzināms un nenoliedzams. Taču beidzamo simts gadu laikā mūsu planēta kļuvusi īpaši skaļa: mūzika aizvien vairāk attālinājusies no harmoniskā klasikas žanra, kļuvusi skaļāka, intensīvāka, masveida, un tagad mūsu dzīvē ir visuresoša. Populāri kļuvuši arī jauni klausīšanās paradumi, kas papildinājuši koncertus vai mājas muzicēšanu. Mūslaiku cilvēki staigā ar “aizbāztām” ausīm – lai nedzirdētu apkārtējos un klausītos savu mūziku. Bez fiziskiem negadījumiem, piemēram, pakļūšanas zem automašīnas, šis izplatītais ieradums draud vēl arī ar invaliditāti – dzirdes pasliktināšanos un pat zudumu.

Riska ēnā vairāk nekā miljards jauniešu

Pārnēsājamos CD atskaņotājus, kas parādījās 80. gadu otrajā pusē, nomainīja mp3 atskaņotāji, bet tagad lielākā daļa melomānu izvēlas klausīties mūziku no saviem mobilajiem tālruņiem. Taču būtība slēpjas apstāklī, ka šīs personiskās ierīces ar austiņām radījušas jaunu mūzikas klausīšanās paradumu, ko droši var saukt par fenomenu tā milzīgās ietekmes dēļ uz sabiedrību un it īpaši – uz tās jaunāko daļu.

Jaunos cilvēkus ar “aizbāztajām” ausīm var novērot visur, varbūt tāpēc zinātniekiem šā fakta izplatība pat nav šķitusi īpašas pētīšanas vērta. 2014. gadā Irānas zinātnieki šajā sakarībā šķērsgriezuma pētījumā aptaujāja nejauši atlasītus 250 studentus (apmēram vienādā skaitā sievietes un vīriešus) no Hamedānas Medicīnas zinātņu universitātes (Hamedan University of Medical Sciences). Viņi atklāja, ka austiņas izmantoja kopumā 91,2 % studentu un no tiem 22,4 % to darīja katru dienu. Tikai 54,1% studentu klausījās mūziku mazāk par stundu dienā, pārējie – no stundas līdz divām, bet daļa pat līdz četrām stundām. Vairāk nekā puse – 57 % – jauniešu klausījās mūziku ļoti lielā skaļumā vai skaļi (vairāk par trim ceturtdaļām no iespējamā skaļuma). Visizplatītākais mūzikas atskaņotājs šo studentu vidū bija mobilais tālrunis, kā arī ausīs ievietojamo austiņu tips. Turklāt 34,4 % no personiskā mūzikas atskaņotāja lietotājiem atzina, ka viņi izjūt džinkstēšanu ausīs (tinītu). Zinātnieki secināja: “Kopumā personisko mūzikas atskaņotāju izmantošana irāņu studentu vidū ir ļoti augsta, un vairums no šiem studentiem praktizē riskantu uzvedību, neraugoties uz to, kāda tipa personisko mūzikas atskaņotāju lieto.” 

Līdzīgus datus beidzamajos gados pētnieki ieguvuši arī citās zemēs, kas 2015. gadā mudināja Pasaules Veselības organizāciju (PVO) publicēt oficiālu brīdinājumu par smagajiem draudiem, ko izraisa pakļautība “atpūtas trokšņiem”, kā PVO nodēvēja šo mūzikas klausīšanos. “Dati no pētījumiem vidēju un augstu ienākumu zemēs, ko PVO ir analizējusi, liecina, ka 12–35 gadus vecu pusaudžu un jauniešu vidū gandrīz 50 % ir pakļauti skaņas līmenim, kas nav drošs, lietojot personiskās atskaņošanas ierīces, kā arī apmēram 40 % ir pakļauti potenciāli bīstamam skaņas līmenim izklaides vietās, piemēram, naktsklubos, bāros, sporta pasākumos u. c.” 2 Riskam pakļauto cilvēku kopējo skaitu PVO lēsa uz 1,1 miljardu. Kā veselībai kaitīgu pakļautību skaņai organizācija nosauca, piemēram, 85 decibelu (dB) troksni astoņu stundu garumā vai 100 dB ilgāk par 15 minūtēm.

Vislielākās briesmas – sensoneirāla vājdzirdība

Mūzikas klausīšanās drošums ir atkarīgs no skaņas intensitātes vai skaļuma, klausīšanās ilguma un biežuma. Skaļu skaņu klausīšanās var izraisīt īslaicīgu dzirdes zudumu vai tinītu, bet, ja šī pakļautība ir sevišķi skaļam troksnim bieži vai ilgstoši, tas draud ar auss maņu šūnu paliekošiem bojājumiem, un tāpēc var rasties neatgriezenisks dzirdes zudums, ko ārsti dēvē par sensoneirālu vājdzirdību. Tas ir pastāvīga trokšņa izraisīts neatgriezenisks dzirdes zudums, kura smaguma pakāpe atkarīga no trokšņa līmeņa, ekspozīcijas laika un individuālajiem faktoriem. Pēc dažādu speciālistu atzinuma patlaban sensoneirāla vājdzirdība rada vislielākās briesmas jauniem cilvēkiem, kas ir pakļauti skaļai mūzikai un citiem ar atpūtu un brīvā laika pavadīšanu saistītiem trokšņiem. Uzskata, ka viens no pieciem pusaudžiem nākotnē cietīs no kādas dzirdes problēmas – tas ir par 30 % augstāks rādītājs nekā pirms divdesmit gadiem. Lielā mērā tajā vaino austiņu izplatību, kas ļauj klausīties mūziku pārāk skaļi.

2011./2012. gada mijā arī Latvijā tika veikts pētījums par sensoneirālas vājdzirdības iegūšanas risku. Pētījumā tika salīdzinātas 20 Rīgas Stradiņa universitātes studentu (vecums – 25,2 ± 11 gadi) un 20 Rīgas naktsklubu darbinieku (ar vismaz viena darba gada stāžu, vecums – 25,8 ± 11 gadi) audiogrammas, anketu un interviju dati, kā arī trokšņu līmeņa mērījumu rādītāji nejauši izvēlētos Rīgas naktsklubos. Medicīnas studentiem nenovēroja sensoneirālu dzirdes traucējumu pazīmes, toties 12 naktsklubu darbiniekiem bija paaugstināts dzirdes slieksnis virs 20 dB. Savukārt no pētījumā iekļautajiem naktsklubiem daļā vidējais trokšņu līmenis atbilda, bet četrās iestādēs tika pārsniegtas valsts noteiktās normas. Pētnieki secināja, ka skaņas līmenis šajās iestādēs atbilst rūpnīcas trokšņa līmenim, un audiogrammā konstatētās dzirdes izmaiņas dalībniekiem radušās šā trokšņa dēļ. 

Dzirdes zudums, kas rodas no pārāk skaļas mūzikas klausīšanās austiņās, parasti piezogas pakāpeniski un bez acīmredzamām, satraucošām brīdinājuma pazīmēm. Tipiskas pazīmes tam, ka pastāvīgs troksnis izraisījis iekšējās auss bojājumu, ir tinīts un klusināta dzirdes sajūta (it kā ausis būtu aizbāztas), vājākas spējas atšķirt runu, it īpaši fona troksnī. Ja stāvoklis pasliktinās līdz vājdzirdībai vai dzirdes zudumam, var būt par vēlu ārstēties, jo šajā gadījumā nav efektīvas terapijas. Vienīgā iespēja kompensēt deficītu ir dzirdes aparāts. Tāpēc ļoti svarīgi profilaktiski izvairīties no iespējamā iekšējās auss bojājuma.

Mīts par radošuma veicināšanu?

Daudzi, kam ir paradums austiņās klausīties mūziku, kamēr viņi mācās vai strādā radošu darbu, mēdz aizbildināties, ka šis iemīļotais fons palīdz radoši domāt. Taču šā gada sākumā angļu psihologi no Lankasteras Universitātes publicēja savu pētījumu, kurā bija pārbaudījuši šo populāro uzskatu un, daudziem par nožēlu, pierādīja fona mūzikas pretējo efektu.

Psihologi veica trīs eksperimentus, kurā pārbaudīja fona mūzikas ietekmi uz dalībnieku spējām veikt noteiktus verbālus uzdevumus, kas parasti, kā uzskata zinātnieki, atraisa radošumu. Piemēram, pētījuma dalībniekam parādīja trīs vārdus – pulkstenis, puķe, brilles – un lūdza atrast vienu vienīgu vārdu, kas ir saistīts ar šiem trim, veidojot jaunu vārdu vai frāzi (šajā gadījumā “saule” – saules pulkstenis, saulespuķe, saulesbrilles). Eksperimenti tika veikti vai nu klusā vidē, vai skanot fona mūzikai – dziesmai ar vārdiem svešvalodā, instrumentālai mūzikai bez vārdiem vai dziesmai ar vārdiem dzimtajā valodā.

Visos eksperimentos ar mūziku dalībnieku spēja veikt uzdevumu bija būtiski sliktāka, salīdzinot ar klusa fona apstākļiem. Vēl vairāk – trešajā eksperimentā, kad fonā skanēja dziesma dzimtajā valodā, dalībniekiem tas nozīmīgi traucēja veikt uzdevumus, neraugoties uz to, vai šī mūzika viņiem uzlaboja garastāvokli vai tā viņiem patika, vai viņi parasti mācījās mūzikas fonā. “Šie atklājumi apstrīd populāro uzskatu, ka mūzika veicina radošumu, parādot, ka mūzika neatkarīgi no semantiskā satura klātbūtnes (bez vārdiem, ar dzimtās valodas vai svešvalodas vārdiem) konsekventi graujoši ietekmē radoša uzdevuma izpildi, kad tiek risinātas izpratnes problēmas,” secināja pētījuma autori.

Skaidrojot, kāpēc fona mūzika traucē veikt vārdiskus uzdevumus, psihologi pieļāva domu, ka tas ir saistīts ar verbālās darba atmiņas procesiem un to nozīmi izpratnes problēmu risināšanā. Faktiski fona mūzika varētu sagraut verbālo darba atmiņu. Zinātnieki uzskata, ka jēgpilna fona runa dalībnieka dzimtajā valodā salīdzinājumā ar bezjēdzīgu fona runu (ārzemju dziesmu vārdi) semantiskās iejaukšanās dēļ varētu radīt vēl papildu traucējumus uzdevumu veikšanā. Tādējādi rodas konflikts starp skaņas semantisko apstrādi un tiešā uzdevuma semantisko apstrādi.

Interesanti, ka pētījuma autori atklāja arī šādu niansi – verbālo uzdevumu veikšanā nebija lielas atšķirības, vai tie tika risināti klusumā vai bibliotēkas trokšņa vidē. Šo aspektu pētnieki skaidroja ar bibliotēkas trokšņa raksturu – pētnieki to pielīdzināja “miera stāvokļa” videi, kas nav traucējoša vai graujoša.

Pašizvēlēta mūzika veicina auto negadījumus

Jau ir daudz lasīts par to, ka mūzikas klausīšanās austiņās, ejot vai braucot pa ielu ar velosipēdu, var izraisīt nopietnus satiksmes negadījumus, jo klausītāja dzirde ir izolēta, aizņemta un viņa uzmanība ir novērsta. Taču nesen zinātnieki atklājuši vēl kādu šokējošu aspektu – par autovadītājiem, kuri klausās iemīļoto mūziku austiņās.

Izraēlas zinātnieku pētījumā 85 jauni autovadītāji (17–18 gadu veci, ar vidēji 7 mēnešus ilgu autovadīšanas pieredzi, nedaudz vairāk nekā puse no tiem vīrieši) zinātnieka un braukšanas instruktora pavadībā veica sešus 40 minūšu ilgus pārbaudes izbraucienus. Braucienu laikā tika atklāti viņu trūkumi (nepareizs distances aprēķins, neprecizitāte, agresivitāte, pārkāpumi), kā arī samazināta spēja vadīt transportlīdzekli. Divi no braucieniem notika pašu autovadītāju izvēlētas mūzikas fonā, vēl divos braucienos skanēja fona mūzika, kas domāta, lai uzlabotu drošu braukšanu (viegls, instrumentāls roks vai džezs), un vēl divi norisēja vispār bez mūzikas atskaņošanas.

Apkopotā informācija rādīja, ka jaunieši klausījās mūziku no saviem atskaņošanas sarakstiem daudz skaļāk nekā to, kas bija atlasīta drošai braukšanai. Arī savu garastāvokli viņi novērtēja kā būtiski labāku, kad klausījās pašu izvēlētās dziesmas, nevis abos pārējos braukšanas apstākļos. Taču, klausoties savu iemīļoto mūziku, viņi arī pieļāva daudz vairāk braukšanas kļūdu, ieskaitot bīstamas uzvedības demonstrēšanu kā ātruma pārsniegšana, agresivitāte, strauji zigzagi, distances neievērošana, stūrēšana ar vienu roku u. c. Praktiski visi (98 %) jaunieši, klausoties savu mūziku, vismaz vienā no braucieniem pieļāva vidēji trīs rupjas kļūdas. Apmēram trešdaļai (32 %) no viņiem instruktoram nācās izteikt asu brīdinājumu vai komandu, bet 20 % pat vajadzēja palīdzēt, pagriežot stūri vai nospiežot rezerves bremzes, lai izvairītos no nenovēršama negadījuma.

Vadot automašīnu klusumā, kļūdījās 92 % jauniešu. Taču, klausoties alternatīvo mūziku, ko bija izvēlējušies pētījuma autori, jauno autovadītāju braukšanas uzvedības trūkumi samazinājās par 20 procentiem.

Līdz šim bija plaši zināmi gadījumi par satiksmes negadījumiem saistībā ar mūzikas atskaņotājiem: radio programmu meklēšana, kasešu vai CD mainīšana, mp3 failu meklēšana sarakstā – tie visi ir autovadītāja uzmanības novēršanas veidi, kas draud ar sadursmi. Taču reti kurš bija aizdomājies, cik droša ir pati mūzika. Patiesībā joprojām nav skaidras atbildes, vai un cik lielā mērā mūzikas klausīšanās automašīnā ir uzmanības novēršanu veicinošs faktors. Kā liecina šis pētījums, mūzikai tomēr ir ļoti liela ietekme uz autovadītāja maņām un spējām, it sevišķi, ja šoferis ir jauns un viņam ir tieksme izvēlēties atskaņot ļoti enerģisku, ātru, ritmisku mūziku lielā skaļumā – vidēji 120 līdz 130 decibelos, kā to liecina pētījumi. “Autovadītāji parasti neapzinās, ka, tiklīdz viņus aizrauj dziesma, tie pārceļas no ļoti personiskas jomas, kas saistīta ar braukšanas uzdevumu izpildi, uz vēl personiskāku jomu – aktīvu mūzikas klausīšanos,” 5 secināja autori.

Izraēlas zinātnieku darbs bija pirmais klīniskais pētījums par mūzikas ietekmi uz autovadītāju uzvedību.

Līdzīgu pētījumu veica Nīderlandes zinātnieki, tikai par vecākiem autovadītājiem, divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem. Četrdesmit septiņiem vadītājiem autovadīšanas simulatorā piedāvāja braukt gan bez mūzikas, gan fonā skanot pašu atlasītai mūzikai. Šie dalībnieki vienādi labi veica savu uzdevumu abos gadījumos. Interesanti, ka viņi labāk sekoja aiz otra transportlīdzekļa, kad klausījās mūziku, nevis brauca klusumā. Sirdsdarbības monitori uzrādīja, ka skaļas mūzikas klausīšanās palielināja dalībnieku satraukuma līmeni braukšanas laikā. “Tas ir pilnīgi loģiski – cilvēkiem vajadzīgs “satraukums” zināmā pakāpē, lai negarlaikotos. Monotonas satiksmes situācijās mūzika labi kalpo uzmanības piesaistīšanai, palīdzot domām pievērsties ceļam,” 6 rezumēja zinātnieki.

Kaut arī mūzikas klausīšanās austiņās jau gandrīz 20 gadus lielai sabiedrības daļai ir ikdienas paradums, zinātne palikusi iepakaļ, izvērtējot, cik tā ir droša veselībai. Nav pamata bažām, ja ievēro elementārus noteikumus un neaiziet līdz galējai robežai, kas gan var nest diemžēl neatgriezenisku kaitējumu.