Vērtīgās pīlādžogas: pret slimībām un stresu
Pīlādžu augļu ražu novāc no augusta beigām līdz pat septembra beigām – vislabāk sausās un saulainās dienās. Lai gan pīlādžus pieņemt saukt par ogām, no botānikas viedokļa, tie ir mazi ābolīši.
Novācot ogas, tās uzmanīgi jānoplūc ar visu čemuru. Pīlādžogās ir vislielākā vērtīgo vielu koncentrācija, ja tās pagūst ievākt līdz salnām, taču, ja tās ievāc pēc pirmajām salnām, tad tik ļoti nav jūtams ogu sīvums un tās ir piemērotākas kulināriem mērķiem.
Tās saldē, spiež no tām sulu, vāra ievārījumu vai marmelādi, gatavo uzlējumus, sukādes. Ražas vākšanu nedrīkst nokavēt, citādi mitrā laikā ogas saplaisā un pūst. Ogas var kaltēt un, ja vēlas, var tās pēc tam samalt.
Ziedus vāc ziedēšanas laikā. Lapas var izmantot visu vasaru. Pēc vienas versijas, tās visvērtīgākās ir augusta beigās, bet pēc citas – ziemai vācamas pirms Jāņiem. Mizu no viengadīgiem jauniem dzinumiem vāc pavasarī, sulu tecēšanas laikā, nogriežot šos zarus un nomaucot mizu. Var ievākt jaunos zariņus ar pumpuriem. Tos sagriež vienu centimetru garos gabaliņos un žāvē.
Kaltētas ogas var uzglabāt divus gadus, lapas un ziedus – vienu gadu.
Saturs un iedarbība
Satur cukurus (līdz 5%), cukuru sorbozi, saldo spirtu sorbītu, organiskās skābes – sorbīnskābi, kas savu nosaukumu ieguvusi no pīlādžiem un kurai ir konservanta īpašības, ābolskābi, vīnskābi un dzintarskābi. Hlorogēnskābes (kafijskābes esteri) nodrošina augiem aizsardzību no patogēnajām sēnēm un vīrusiem. Bagātīgi satur karotinoīdus (tostarp beta karotīnu), flavonoīdus, B2, C, E vitamīnus, pektīnvielas, rūgtvielas un miecvielas (0,5%), ēterisko eļļu, mizās – glikozīdus.
Pīlādžu ziedus, lapas un augļus tradicionāli izmanto urīndzenošām, antidiabētiskām, pretiekaisuma kaitēm, tie ir asinsvadus aizsargājoši līdzekļi. Šī aktivitātes parasti ir saistītas ar polifenoliem un īpaši ar flavonoīdiem (kvercetīnu, kaempferolu un seksangularetinglikozīdiem), kā arī antocianīniem proantocianidīniem un hlorogēnskābēm.
Pīlādžu aktīvās vielas darbojas kā metālu helatori – padara metālus un, kas būtiski, smagos metālus, transportējamus asinīs un izvada no organisma.
Pīlādžos ir daudz antioksidantu un vitamīnu, tāpēc tie palīdz pret avitaminozēm, saaukstēšanās slimībām un gripu, arī pret oksidatīvo stresu un iekaisumiem.
Lapām ir žultsdzenošas, urīndzenošas un tūsku mazinošas īpašības.
Kofeilohinīnskābe (hlorogēnskābe) var ne tikai mazināt oksidatīvo stresu, bet tai piemīt arī neiroprotektīva (nervus aizsargājoša), kardioprotektīva (sirdi aizsargājoša), hepatoprotektīvā (aknas aizsargājoša), antihiperlipidēmiska (taukvielu līmeni asinīs normalizējoša), pretiekaisuma, pretvīrusu un pretsēnīšu iedarbība.
Sibīrijas valsts medicīnas universitātē Tomskā veikts pētījums par pīlādžu augļu ekstrakta ietekmi uz plaušu vēža un melanomas attīstību. Rezultāti liecina, ka tas pastiprināja citostatiskā līdzekļa antimetastātisko aktivitāti.
Izmantošana
No pīlādžu ogām var gatavot sulas, ievārījumus, želejas, džemus, tējas, uzlējumus, liķierus un vīnus. Pīlādžu ogas ēd svaigas, žāvētas, tās var marinēt un svaigas pievienot salātiem. No pīlādžiem gatavo želejas, ievārījumus, sīrupus un sukādes.
Pīlādžu mizu izmanto, lai krāsotu vilnu sarkanos un brūnos toņos.
Pīlādžus izmanto pirtsslotām – to iedarbība ir arī līdzīga ābelei. Pīlādzis pirtsslotās spēj pamodināt sievietē snaudošo seksualitāti, ļaut viņai realizēt dzīvē apslēptākos sapņus. atgādina par dzimtas turpināšanu. Pirtī izmanto ne tikai parastās pīlādžu slotas, bet arī masāžas slotas. Tās var gatavot arī tad, kad ogas sāk sārtoties. Strauji žāvējot, ogas nenobirst un perot patīkami masē ķermeni.
Dziedātājiem un runātājiem padara balss saites elastīgas un palīdz pret aizsmakumu.
Kaltētas un miltos samaltas pīlādžogas ir dabīgs konservants. Lai ilgāk saglabātu svaigu rupjmaizi, zviedri un somi malumam pievieno maltas pīlādžogas (apmēram 2 – 5% no miltiem) – maizei tās piešķir arī specifisku garšu.
