Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
No kreisās: Arta darbā 2013.gadā; pa labi 2016.gadā - jau sagaidījusi savu jaunāko dēliņu. (Foto: No personīgā arhīva)

Ar leikēmiju sirgstošās LNT žurnālistes Artas Lāces skaudrais dzīvesstāsts - bez pareizības un "cakām"

Par veselību
2018. gada 12. novembrī 06:02 2018. gada 12. novembrī 06:02
Žurnāls "Kas Jauns"
Ar asins vēzi sirgstošajai žurnālistei Artai Lācei pēc divām dienām Lietuvā tiks veikta cilmes šūnu transplantācija. Šobrīd viņa saņem pamatīgu devus ķīmijas, lai apstātos pašas asinsrade. Šobrīd "iztīrītajās" asinīs vairs nav nevienas vēža šūnas, taču lielākais pārbaudījums būs periods pēc asins transfūzijas, ko veiks 15.novembrī.

Kopš pērnās nedēļas sākuma Arta Lāce atrodas klīnikā Lietuvā, kur viņai priekšā stāv donora cilmes šūnu manipulācija. Donors ir 40 gadu vecs vīrietis no Vācijas, ar kuru viņai izrādījusies ideāla saderība. Operāciju apmaksā Latvija, bet portāls Jauns.lv sadarbībā ar Artas draugiem un paziņām iepriekš sāka ziedojumu vākšanas akciju. Nauda būs nepieciešama Artai pēc tam, kad svarīgā manipulācija būs veikta. Gluži neticama ir līdzcilvēku atsaucība! Artas Lāces atveseļošanās periodam cilvēki saziedojuši jau 24 000 eiro. Pati Arta un portāls Jauns.lv saka lielu, lielu paldies katram, kurš palīdzēja!

Par to, kā Artai klājas Lietuvas klīnikā, saņemot ķīmijterapiju, var lasīt viņas pašas "Facebook" profilā vai draugu izveidotajā atbalsta grupā "Artas Lāces rūķīši". Tikmēr iepazīstinām ar Artas ārkārtīgi atklāto stāstu par savu dzīvi, savām kļūdām un sāpēm, kas par tām jāmaksā. Šī maksa, iespējams, ir pati leikēmija, uzskata viņa, taču, stāvot uz dzīvības un nāves robežas, sieviete pati sev piedevusi savulaik pieļautās kļūdas.

Cīņa uz dzīvību vai nāvi

„Man ir tā visdraņķīgākā no leikēmijas formām,” saka 40 gadu vecā telekompānijas LNT žurnāliste Arta Lāce (agrāk Ludborža). Viņai pirms trim gadiem ārsti diagnosticēja asins vēzi. Šo gadu laikā slimībai bijuši dziļi kritumi un kāpumi, un jau šonedēļ Artai Lietuvā veiks cilmes šūnu transplantāciju. Šo operāciju sauc par krievu ruleti, jo likmes ir augstas – vai nu dzīvība, vai nāve. Arta apzinās, ka notikt var visādi, tomēr par izdzīvojušo un mirušo statistiku vairs negrib domāt – tāpat nevar zināt, kuros procentos trāpīsi.

Kādā filmēšanā. Arta saka: „Būt žurnālistam nozīmē aktīvu dzīvesveidu, tagad vairs to nevarētu.” (Foto: No personīgā arhīva)

LNT skatītāji Artu Ludboržu iepazina kā smuku, blondu, žiperīgu Ziņu dienesta korespondenti. Strādājot televīzijā, Artas joma bija sociālā žanra sižeti: veselības sistēmas problēmas, cilvēkstāsti, dažādu netaisnību izgaismošana. No aktīva darba LNT Arta aizgāja 2015. gadā, kad sākās cīņa ar leikēmiju. Turpmāk viņa sevi veltīja darbam Rīgas Lutera draudzē, kā arī Bērnu Paliatīvās aprūpes biedrībā, kas nodrošina visaptverošu atbalstu neizārstējami slimiem bērniem.

Slimība atnāca kopā ar trešo bērnu zem sirds

Arta bija 7. grūtniecības mēnesī ar jaunāko dēlu. Ap to laiku parādījās dīvaini veselības traucējumi – asiņojošas smaganas, nespēks, infekcijas un svīšana naktīs, taču nelikās, ka to iemesls varētu būt cits kā gaidību laiks un netipiski karsta vasara. Diemžēl realitāte izrādījās šausminoša. Artai tika diagnosticēts vēzis – akūta mieloleikoze. Puisēns pasaulē nāca ar ķezargriezienu, un tagad mazajam Viesturam ir jau trīs gadi. Taču Viesturs ir vienīgais no Artas trim bērniem, kurš dzīvo kopā ar mammu. Abi vecākie bērni – Gregors (11) un meita Mihaela Marija (7) – ikdienā dzīvo kopā ar tēti Arni Ludboržu Somijā. Bērni tur iet prestižā skolā Helsinkos, un tēva darba gaitu dēļ pagaidām nav paredzams, ka viņi varētu atgriezties Latvijā uz palikšanu.

Galvenais, ko patiešām dzīvē nožēloju, – ka nesaglābu ģimeni

Ar abiem vecākajiem bērniem Arta ikdienā sazinās internetā, dažkārt pat daudzas stundas no vietas runājot "WhatsApp" tīklā. Meita Mihaela Marija vēl dzīvo savā bērnībā un īsti nesaprot, kas ar māmiņu notiek, taču vecākais puika Gregors visu apjēdz un ļoti pārdzīvo par mammas slimību. „Tas, ka nedzīvojam kopā, savā ziņā pasargā... Meitai nav bijis jāredz, kā sāpēs kliedzu un raudu skaļā balsī. Reizēm sāp tik briesmīgi, ka ar visu apziņu nevaru sevi kontrolēt,” saka Arta. Vienlaikus fakts, ka viņa ir šķirta no saviem pašas bērniem, ir vislielākais krusts, ar ko jāsadzīvo.

Arta atzīst, ka pašas bērnībā netrūka pārdzīvojumu, lai gan viņa augusi ar abiem vecākiem, divām māsām un brāli. Kad pašai piedzima dēls un pēc tam meita, laulība ar Arni sāka ļodzīties, līdz izšķīda pavisam. „Es biju tā, kas aizgāja no ģimenes, neredzot, kā varam sakārtot attiecības ar vīru. Toreiz biju depresijā, un man nebija ne tās saprašanas, ne iekšējo resursu, kas ir tagad. Šķiršanās nebija ne dienas, ne mēnešu lēmums. Un es runāju par to, ka jūtos slikti attiecībās. Varētu jau vainot tikai otru, bet ar šodienas prātu varu teikt, ka daudz ko nepratu un arī neiemācījos attiecībās ar pirmo vīru: nepratu pieņemt un mīlēt otru tādu, kāds viņš ir. Pati biju ļoti nenobriedusi, pilna ar neizdziedētiem ievainojumiem un traumām, riņķoju savās iekšējās drāmās, neapzinoties sevi un īsti nesaredzot otru. Tolaik man nebija ne mazākās sajēgas, ko šķiršanās nozīmē bērniem un cik tai ir tālejošas sekas. Viņiem patiesībā nav izvēles, viņi ir galvenie zaudētāji. Tagad uzskatu: ja pārim ir bērni, ir jāiemācās saprasties, lai tur vai kas,” saka Arta. 

Ludboržu pāris faktiski izšķīrās un sāka dzīvot atsevišķi, līdz laulenim nāca darba piedāvājums Somijā, un viņš pateica: bērnus ņemšu sev līdzi. Vīrs devis Artai laiku pārdomām. Viņa sākotnēji teikusi, ka nekādā gadījumā bērnus prom nelaidīs, taču vienlaikus sapratusi, ka pati kā māte ir iztukšota. „Vīrs pajautāja, ar ko es esmu labāka māte nekā viņš tēvs. Un tiešām – ar ko gan? Pēdējos kopdzīves gadus man bija vidēji smaga depresija. Es nebiju normāla māte, biju kā tukšs trauks. Čaula ir, ķermenis ir, bet manis nav!” Visu apdomājot, Arta piekrita, ka bērni kopā ar tēvu pārcelsies uz Helsinkiem. 

Bērniem ir lielisks tēvs, taču pašas nespēju saglābt ģimeni Arta sauc par būtiskāko, ko savā dzīvē nožēlo. Un pēc tam, kad sevi pieteica asins vēzis, viņai šķitis, ka notiekošais ir likumsakarīgs iznākums dvēseles sāpēm un vainas apziņai.

Arta kopā ar saviem vecākajiem bērniem – meitu Mihaelu Mariju (7) un dēlu Gregoru (11). (Foto: No personīgā arhīva)

Trešo bērniņu ierauga sapnī

Vēl būdama juridiskā laulībā ar pirmo vīru, Arta iepazinās ar savu pašreizējo dzīvesbiedru, biroja tehnikas mehāniķi Ediju Lāci. Abi satikās, laivojot pa Daugavu, un sākotnēji nekādi precību plāni netika kalti. Pēc diviem gadiem laulībā pieteicās mazulis, lai gan Arta domāja, ka bērnu viņai vairs nebūs. Iekšēji viņa joprojām dzīvoja depresijā, nespējot sev piedot, ka piekritusi abu vecāko bērnu prombraukšanai: „To es sev nevarēju piedot, nevarēju samierināties, lai gan regulāri braucu pie viņiem un viņi uz Latviju. Kad pieteicās mazulis, visas tās noraktās sāpes – ka piekritu vecāko bērnu aizbraukšanai, ka neizdarīju to – nezin ko, lai saglabātu ģimeni, – un vainas izjūta kā lavīna gāzās pār mani. Un tad man likās – tas Dievs galīgi traks? Kā tādai vēl var būt bērni?! Jutos kā briesmīgākais cilvēks pasaulē. Es gribēju mazo, bet man šķita, ka tādai kā man, kura nav spējusi un mācējusi bērniem aiztaupīt šķiršanās sāpes, nedrīkst vairs būt bērni.”

Taču tad Arta redzēja zīmīgu sapni, kurā tūdaļ atpazinusi dvēselīti, kas grib nokļūt tieši pie viņas tieši tajā dzīves periodā. Divas mazas roķeles apķērušās ap kaklu, un kāda balss teikusi: nu, neatsakies no mīlestības! „Es zināju, ka tās ir mana vēl nedzimušā bērna rokas. Tas bija tik nepārprotami! Lai gan es nebūt neesmu mistiķe,” skaidro Arta. Tagad, kad mazais Viesturs apķeras mammai ap kaklu, viņa šīs rokas atceras no sapņa – tās ir tās pašas.

Neizlikties labākai un „pareizākai”

Arta teic, ka Helsinki tomēr nav Amerika, un ar saviem vecākajiem bērniem satiekas bieži. Īpaši vasarās mazie ilgstoši dzīvojas pie mammas. Ja vien nav slimības saasinājuma un nav jāatrodas slimnīcā. Tos brīžus viņa mazajiem cenšas aiztaupīt, jo ļoti sāp bērnu sāpes. Īpaši dēla, kurš ļoti baidās, ka māmiņa varētu neuzvarēt cīņu ar vēzi. Puika ļoti turas, tomēr dažkārt pasprūk izmisuma momenti. Pati Arta sev ir piedevusi faktu, ka bērniem šobrīd dzīve rit Helsinkos. „Ja sev nepiedotu to visu, nevarētu dzīvot tālāk un cīnīties. Kamēr es esmu, varu dot visu mīlestību, kas manī ir,” atzīst viņa.

Par neplānoti pieteikušos Viesturu Arta savā depresijā nodomāja: „Kā, vai tad tādai var būt vēl bērni?!” (Foto: Ieva Salmane)

Daudzi “Facebook” lietotāji vairāku gadu garumā varēja lasīt Artas dienasgrāmatu – jo rakstot kļūst vieglāk. Tur viņa pavisam neizskaistinātā formā vēstīja par savu pašsajūtu, notikumiem, ārstēšanās procesiem, atklāsmēm un arī par sadzīviskām ikdienas detaļām. Par konfliktiem ar vīru. Par to, kā viņa demonstratīvi meta atkritumu kastē matu sprādzes, ruļļus un fēnu, jo matu jau vairs nav. Par to, cik dažkārt grūti ir tuviniekiem, kad blakus ir smagi slims cilvēks. Interneta lietotāji izteica apbrīnu par drosmi tik skaudri un bez cakām klāstīt par slimības fonu. Taču Arta tieši tagad jūtas brīva beidzot runāt par visu atklāti. Slimība viņai nācis kā ceļš, kas pašu noloba kā sīpoliņu pliku, pliku, padarot autentisku, neizskaistinātu un neizkropļotu. „Ja man kādreiz kāds būtu sacījis, ka spēšu atklāti runāt par to, ka vecākie bērni aug ar tēvu, es neticētu. Man bija kauns, man bija sāpes. Bet tagad esmu brīva būt tā sieviete, kas esmu. Un man ir, ko dot tieši tāpēc, ka nav vairs jātēlo pareizā, labā Arta, kam tik ļoti bail kļūdīties un kauns par savu nemācēšanu,” saka viņa. 

Ļoti daudz cilvēku Artai raksta vēstules internetā. Pa vidu, protams, gadās arī nosodoši teksti, kā arī šarlatānu un fanātisku kristiešu ieteikumi atteikties no ķīmijterapijas un transplantācijas un ārstēties ar ticību vien vai kliņģerīšu tinktūrām, taču lielākoties izveidojas sakarīgas sarunas ar cilvēkiem, kuri saprot, kam Arta iet cauri un kā jūtas viņas tuvinieki. „Tā ir kā tāda neredzama brālība, kurā, cits citu atbalstot, jūtamies savstarpēji saistīti ne tikai ciešanās, bet arī mīlestībā. Tā ir dalīšanās reālajā dzīvē. Tajā, kurā cilvēki nav tikai veiksmīgi un laimīgi, bet viņiem ir arī ēnas puse, viņos ir tumsa, agresija, bailes, viņi slimo, ir vāji, noguruši un pārskaitušies uz visu pasauli...”

Pēc ārstu prognozēm, Artai jau bija jābūt zem zemes

Lai arī pati Arta ļoti kautrējās lūgt palīdzību finansiālam spilvenam pēc tam, kad būs atgriezusies no Lietuvas, viņas draugi feisbukā nodibināja grupu "Artas Lāces rūķīši". Pēc publikācijas portālā Jauns.lv Artas kontā diennakts laikā tika saziedoti apmēram 12 000 eiro. Tagad jau 24 000. Ziedotāju vidū gan žurnālistu cunftes brāļi un māsas, gan paziņas, gan pavisam sveši cilvēki no tautas. Arta ir pateicīga ikvienam atbalstītājam, un dzīvesspars viņā šobrīd ir ļoti izteikts. Pirmkārt, viņa vēlas saviem trim bērniem aiztaupīt sāpes, stāvot pie mātes kapa. Otrkārt, Arta šobrīd vairāk nekā jelkad iepriekš novērtē, ka dzīve – tā ir dāvana. Treškārt, ar cilmes šūnu donoru viņai ir ideāla saderība – 10 no 10 –, un tas nudien vieš cerības uz izveseļošanos.

Šūnu transplantāciju apmaksā valsts, un ārstu konsīlijs lēmis, ka Artai tā vajadzīga. Ja donors būtu no viņas ģimenes, transplantāciju veiktu tepat Latvijā. Artai derīgs donors starp ģimenes locekļiem neatradās, taču tāds izrādījās kāds cilvēks no Vācijas – jauns vīrietis, 40 gadi, Artas vecumā. Novembra vidū klīnikā Lietuvā notiks manipulācija, kas gan pati par sevi izveseļošanos nesola, tomēr lieliska iznākuma gadījumā tā var notikt.

Arta ar leikēmiju cīnās jau trīs gadus, viņa pārcietusi neskaitāmas ķīmijterapijas. Pēc pirmās lielās terapijas ārsti jau saukuši tuviniekus atvadīties. „Asinīs vairākas dienas neviena trombocīta, neviena leikocīta – viss, ko ielej, pazūd kā nebijis. Es jau biju nemaņā, nekomunicējama, bet pie apziņas. Sapratu, ka esmu uz robežas, lai gan manā klātbūtnē neviens par to nerunāja. Bet biju mierīga, jo pēkšņi skaidri zināju – neprasiet, kā! –, ka atgriežos tur, no kurienes esmu nākusi. Visus punktus uz i saliek Dievs. Tāpēc brīnums manā dzīvē jau ir noticis un notiek katru dienu: es joprojām esmu dzīva. Viss Dieva rokās. Uz Viņu ceru un paļaujos, un zinu, ka Viņam te, uz zemes, ir daudz eņģeļu.”

LNT Ziņu dienesta vadība:

Arta ir riktīga racēja – ja kur iegadījās, tad situācijā iegrima līdz galam. Sižetu tēmās, sižetu varoņos – viņa visur iedziļinājās! Viņai piemīt pamatīgs spīts: ja ko iecerējusi, izdarīs. Pat tad, kad slimība jau lika par sevi manīt un viņa pārtrauca aktīvu darbu dienestā, vēl sekoja idejas un norādījumi, kur par ko vajadzētu painteresēties, ko izgaismot, parādīt televīzijā. Kolēģi saka, ka Artu raksturo neizsīkstošs dzīvesprieks un spēja pajokot pat situācijās, kur citi nokārtu degunu. Piemēram, īsi pēc slimības sākuma viņa pat spējusi ironiski pajokot par notiekošo. LNT kolēģi teic, ka tur īkšķus par veiksmīgu šūnu transplantācijas norisi un nešaubās, ka ar viņas spītību uzvarēt vēzi ir iespējams – Artai esot viss tam nepieciešamais īpašību komplekts. LNT Ziņu dienestā par viņu piedomā katru dienu un vēl izveseļošanos.

Gunta Līdaka, NEPLP padomes locekle, savulaik Artas darbaudzinātāja:

Gunta Līdaka. (Foto: LETA)

„Arta ir viena no maniem mīļajiem TV5 bērniem. Vienmēr bijusi pa īstam godīga, patiesa žurnāliste. Viņa ir bijusi ļoti laba – jā, kašķīga, bet ļoti laba žurnāliste. Arta ir ļoti stipra. Un tieši tāpēc, ka viņa ir tik stipra, viņai jāpalīdz. "Šitais ārprāts" [transplantācija – red.piez.] viņai ir jāiztur, un es redzu, ka viņa tam ir gatava. Esmu visu laiku blakus un gatava atbalstīt. Arta pati nelūdz un nekad nelūgs palīdzību, tieši tāpēc ir jāpalīdz, jo zem tā sava stipruma viņa pati var salūzt. Un viņa tic labajam cilvēkos. Ja mēs katrs pa bišķītim palīdzēsim, Arķiks varēs domāt par sevi un veseļošanos, nevis par ikdienas izdevumiem. Tik labai žurnālistei un lieliskam cilvēkam ir jāpalīdz, jo viņa pati ir spītīga un neko nelūgs. Taču viņa ļoti grib dzīvot sevis un savu bērnu dēļ.”

Uldis Veiss, Artas vismīļākais LNT operators:

„Ar Artu mēs daudz braucām apkārt, sižetus veidojot. Ar viņu ir viegli – ko domā, to saka. Nekad nekādu problēmu! No žurnālistēm viņa ir, manuprāt, vispatiesākā. Tiesa, viņas feisbuku man ir pārāk smagi lasīt. Būdams labs draugs, bieži tos ierakstus nelasu – tas vienkārši ir pārāk sāpīgi. Katrā ziņā vēlu viņai tādu apņēmību, kāda viņai līdz šim piemitusi! Lai viņa turas! Ļoti ceru, ka transplantācija izdosies – es turu abus savus īkšķus par to.”

Inese Supe, TV žurnāliste, Artas sena kolēģe:

„Artu pazīstu jau ilgus, ļoti ilgus gadus. Otra tāda cilvēka tik tiešām nav! Viņas sirsnība un ziedošanās cilvēkiem ir kaut kas unikāls! Lai arī pašai nav viegli, viņa ar visām četrām palīdz otram. Arta prot iebrāzties cilvēka dzīvē, uztaisīt zināmu haosu, sapurināt un, ja vajag, iesist pļauku... Neglaudīs pa spalvai, bet teiks tieši acīs, jo viņa nesavtīgi mīl cilvēkus! Par to es viņai esmu no sirds pateicīga. Ko es novēlu? Ieslēgt savu superspītu! Arta, tu biji, esi un būsi cīnītāja! Es no sirds tev novēlu dejot savu bērnu kāzās, auklēt pulciņu mazbērnu, sarakstīt triloģiju – Artas dienasgrāmatu ar nosaukumu Kā? –, kas iedvesmos miljoniem cilvēku visā pasaulē nepadoties, bet uzdrošināties dzīvot un sapņot! Visstiprāk par visu Artai vēlu būt spēcīgai, veselai un laimīgai mammai!”

Kāpēc cilmes šūnu transplantēšanu sauc par krievu ruleti

Foto: Facebook

Lai arī Artai ir ideāla savienība ar vācu donoru, tas negarantē simtprocentīgu veiksmi. Manipulācija nozīmē donora cilmes šūnu transfūziju jeb pārliešanu. Pirms tās pacients saņem niknu devu ķīmijas, un šī terapija pilnībā iznīcina cilvēka paša asinsrades sistēmu. Transplantējot donora šūnas, nav garantēts, ka tās iedzīvosies sirdzējā. Imūnsistēma tiek tiktāl novārdzināta, ka mazākais mikrobs var izrādīties liktenīgs, tāpēc jādzīvo nedabiski sterilos apstākļos. Bieži vien cilvēki paliek ratiņkrēslā. Komplikāciju risks ir milzīgs, taču veiksmes gadījumā šī operācija var dot dzīvildzi un dažkārt pat pilnībā atveseļot leikēmijas slimnieku. Artas rehabilitācijai pēc šūnu transplantēšanas var ziedot viņas personīgajā "Swedbank" kontā: LV15HABA0551014613767.

Saistītās ziņas

"Šeit ir forši, nāves bailes pārgājušas" - LNT žurnāliste Arta klīnikā tiek gatavota cilmes šūnu transplantācijai
LNT žurnāliste Arta cīnās ar asins vēzi: "Negribas, ka trim tik maziem bērniem jāstāv pie mammas kapa"
Diagnoze - asins vēzis. Tā vēl nav nolemtība 1

Citi šobrīd lasa

Bijušais "Ferrari" boss atklāj nedzirdētus faktus par Mihaēla Šūmahera personību 49
Ģirts Ķesteris prāto, ka cilvēki ir pārāk noslogoti: "Gribētu mazāk strādāt, mazāk tērēt un vairāk dzīvot" 6
VIDEO: spēlē iegrimis golferis sit bumbiņu pāri laukumā ieklīdušam aligatoram 1
Tēmas: Vēzis, LNT

Пять минут семейной жизни: молодожены погибли в ДТП, выезжая из здания суда, где регистрировали брак

Раскрыт секрет красоты и молодости Софии Ротару