Ikdienas stress var novest līdz nopietnām slimībām - pat vēzim. Geštaltterapeite skaidro, kā ar to cīnīties
Stress mūsdienu vidē ir neizbēgams, sākot ar kaimiņiem un sastrēgumiem, beidzot ar problēmām darbā un attiecībās. Diemžēl stress ir arī viens no dažādas slimības veicinošiem faktoriem. Geštaltterapeite Elīna Zelčāne skaidro, ko darīt, lai neļautu tam bojāt mūsu dzīvi un veselību.
Kādēļ stress ir kaitīgs?
Stress ietekmē imūnsistēmu, bet imūnsistēma, savukārt, ir saistīta ne vien ar onkoloģiskām, bet arī daudzām citām saslimšanām. Ja ir nosliece uz kādu slimību, un mēs ēdam neveselīgi, nekustamies un stresojam, iespēja tikt pie šīs slimības ir daudz lielāka. Primāri stress nav slikts – ja ir bīstama situācija, tas cilvēka organismu uz brīdi mobilizē, lai tiktu galā ar situāciju. Tomēr ilgstošā, hroniskā stresā veģetatīvā nervu sistēma nepārtraukti darbojas saspringtā krīzes režīmā. Stresa ietekmē saasinās dažādas hroniskas kaites – migrēna, ādas slimības, gremošanas trakta slimības. Ja runājam par emocionālo pusi, tad stress ietekmē arī attiecības – stresā varam sarunāt lietas, ko varbūt nevajadzētu, un nespējam reaģēt tā, kā vēlētos. Visbiežāk to izjūt mūsu vistuvākie cilvēki. Tas ietekmē arī kognitīvās spējas – ja uz īsu brīdi stress palīdz koncentrēties, tad hroniska stresa situācija atņem cilvēkiem spēju radoši domāt. Tas noved pie izdegšanas, un izdegšanas sekas ir apātija, libido krišanās, intereses zudums par jebko. Faktiski izdegšana ir organisma reakcija uz stresu, kurš bijis pārāk ilgs.
Kas ir pirmās stresa pazīmes organismā?
Tās ir dažādas. Piemēram, ir cilvēki, kas stresa situācijās nevar ieēst un ātri nokrītas svarā. Biežāk gan stresa ietekmē rodas liekā svara problēmas – emocionālā ēšana paredz to, ka nemitīgi kaut kas jāgrauž. Liekais svars, savukārt, atkal ir viens no onkoloģisko slimību riska faktoriem. Stresā mēs sasprindzinām arī muskuļus – žokli, plecus un citus muskuļus visā ķermenī. Ja visu dienu esam bijuši saspringuši, nereti dienas beigās jūtam sāpes. Arī bezmiegs var būt stresa sekas – reizēm cilvēks ieiet gultā laicīgi, tomēr nevar apstādināt domas. Miega trūkums arī ietekmē imūnsistēmas darbību. Galu galā, daudzi no mums zina arī tādus stresa pārņemtus cilvēkus, kuri brīvdienās lieto apreibinošas vielas. Šis ir neveselīgākais, taču vieglākais veids, kā ar stresu sadzīvot, ja cilvēks neprot sevi atslābināt ar fiziskām aktivitātēm, meditāciju vai citiem paņēmieniem.
Vai mūsdienās vispār ir cilvēki, kuri nestreso?
Domāju, ka nē. Drīzāk jautājums ir par to, vai cilvēks spēj ar stresu tikt galā, vai arī ieiet tā saucamajā izsīkuma fāzē, kurā stress kļūst hronisks. Citādi stress ir normāla reakcija uz fizisku vai emocionālu kairinājumu – piemēram, braucot pa slidenu ceļu, stress palīdz “savākt” auto. Tomēr nevajadzētu šādā stresā atrasties visu laiku. Jo ātrāk mēs spējam stresu pamanīt un tikt ar to galā, jo mierīgāk dzīvojam. Mūsdienu straujā dzīve bez stresa droši vien nemaz nav iedomājama.
Kas būtu veiksmīgākie ātrie un ilgtermiņa mehānismi, ar kuru palīdzību stresu iespējams kontrolēt?
Pats svarīgākais, ko vajadzētu darīt, ja vien cilvēks tobrīd neatrodas dzīvības briesmās – paņemt pauzi, iziet no situācijas, mierīgi paelpot, aizskaitīt līdz 10. Brīdī, kad elpojam, svarīgi veikt pēc iespējas garāku izelpu, jo tādā veidā mēs sevi nomierinām. Tālāk – padomāt par uzturu, lai vakarā nesanāktu apēst daudz cukura un kofeīna. Iespējams, ir vērts iziet vitamīnu kursu nervu veselībai. Ļoti svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes – zinātniski pierādīts, ka to laikā stresa hormona kortizola līmenis asinīs samazinās. Tai nav noteikti jābūt skriešanai vai sporta zālei, var arī nūjot vai vienkārši iet pastaigās.
Visbeidzot, nepieciešams arī tas, ko es saucu par emocionālo higiēnu – pie terapeita, atbalsta grupā vai kopā ar draugiem parunāt ar sevi pašu un saprast savas prioritātes, vērtības, sev svarīgās lietas. Dzīves revīzija palīdz lietas salikt pa plauktiņiem un saprast, uz ko, iespējams, ir vērts pievērt acis. Tas palīdz tik ļoti nesaspringt par to, ka kaut kas iziet ārpus kontroles, jo kontrolēt visu dzīvē nav iespējams.
Nepieciešams atrast laiku pārdomām, kaut vai rakstot dienasgrāmatu vai ejot uz baznīcu, ja cilvēks ir ticīgs. Vēl visiem iesaku izsvērt, vai neesam dzīvē uzņēmušies par daudz un nemēģinām apvienot pārāk daudzas lomas. Ļoti bieži paši sev radām stresu ar to, ka esam uzņēmušies pār mēru daudz pienākumu, un nonākam trauksmē par to, ka perfekti pa minūtēm saplānotajā dzīvē rodas nobīde. Vērtīgi ir atstāt sev kādu nesaplānotu vakaru, jo neparedzētas lietas mēdz gadīties ikvienam.
Tas nozīmē – atbrīvoties no perfekcionisma?
Jā! Nemēģināt visu izdarīt ideāli. Te jāsaprot, kuras ir tās pāris lietas dzīvē, kuras vēlamies izdarīt ļoti labi, un pārējām ieteicams pieiet vieglāk, darot tā, kā tobrīd sanāk. Arī manās mājās reizēm ir perfektas vakariņas, bet citreiz ir pelmeņi – un, izrādās, nekas slikts nenotiek, ja reizi nedēļā apēd pelmeņus. Pievēršot pārlieku lielu uzmanību detaļām, mēs nereti pazaudējam tā saukto “lielo bildi”, un vispār neizbaudām neko no patīkamajām lietām, ko dzīve spēj sniegt.
Un vēl, manuprāt, ir jāmeklē domubiedri – dzirdot, ka citus piemeklē līdzīgas problēmas, mēs vairāk spējam pieņemt to, ka pašu dzīvē viss nenorit gludi. Par kļūdām nepieciešams uzņemties atbildību un darīt visu, lai tās maksimāli novērstu, taču nevajag sevi iedzīt pašpārmetumos. Dzīve ir nepilnīga, tajā vienmēr kaut kas atgadās. Tādos brīžos es iedomājos, kā jūtas pasaules vadošie politiķi, kuriem jātiek galā ar tik daudzām lietām – ja jau viņi spēj tikt galā ar stresu, noteikti varam arī mēs.
