Garākā diena, skaistākā nakts: kā Jāņi ietekmē mūsu psiholoģiju

Jāņi parasti ir izdevušies svētki. Kā jebkuru saviesīgu pasākumu tos ietekmē virkne faktoru – sākot ar svētku norises vietu un laikapstākļiem, beidzot ar cilvēkiem, kas tos apmeklē, un viņu individuālo attieksmi. Saraksts ir garš, tomēr katros Jāņos ir vairāki neiztrūkstoši aspekti, kas nodrošina to unikālo būtību un to vienreizīgo piedzīvojuma pieredzi, kas dara mūs laimīgus. Daba, ugunskurs, nakts, zvaigznes, dziesmas, dejas un citi elementi apvienojas veselumā, radot Jāņu nakts maģisko burvību. To izskaidrot nav iespējams. Tomēr, izdabājot mūsu zinātkārajam prātam, zinātne piedāvā dažus skaidrojumus, un tie ļauj nojaust, cik milzīga vieta un ietekme šim rituālam ir mūsu dzīvē.

Starp citu, folkloras pētnieki aicina atgriezties pie šo latviešu svētku īstā nosaukuma – Jāņiem, kurus līgojam un par kuriem vēsta tautasdziesmas. Pēdējā gadsimtā ieviesies Līgodienas un Līgovakara nosaukums – visticamāk, pēc jāņudziesmu piedziedājuma līgo. Ziemassvētkos dziedam kaladū, taču tāpēc tos nedēvējam par Kaladū svētkiem, vai ne?

Garākā diena un saulstāvji – vislaimīgākais laiks

Visiem zināms, ka vasaras saulgriežu laikā ir visgarākā diena un visīsākā nakts. Saulgriežus sauc arī par saulstāvjiem, jo pirms un pēc saulgriežiem saule vairākas dienas gandrīz nemaina savu maksimālo augstumu virs horizonta. Ko tas nozīmē mums? Ir atklāta saikne starp mūsu laimes līmeni un saules gaismas daudzumu dienā. Daudzi to būs paši ievērojuši – vasarā kļūstam dzīvespriecīgāki un apmierinātāki. Ir veikti arī eksperimenti un pētījumi, kas apliecina, ka cilvēki izjūt lielāku depresiju, kad dienasgaisma samazinās. Tas ir, ja pārvieto cilvēku vairāk uz ziemeļu platuma grādiem, kur dienas ir salīdzinoši īsākas, – viņam, visticamāk, palielinās trauksmes simptomi. Pārvietojot viņu uz dienvidu platuma grādiem, notiek pretēji.

Tomēr sistemātiskāka pieeja šim jautājumam atrasta salīdzinoši nesen, apkopojot datus sociālajos tīklos. Zinātnieku grupa uzņēmās apkopot un analizēt 2,4 miljonu tvitera lietotāju tvītus laikā no 2008. gada februāra līdz 2010. gada janvārim. Pēc nejaušas izvēles viņi atlasīja 400 ierakstu katram pētījuma dalībniekam, lai noskaidrotu, vai emocionālais saturs mainās atkarībā no diennakts laika, nedēļas dienas un faktiskā dienas gaismas daudzuma (tātad gadalaika).

Un interesanti – zinātnieki atklāja, ka vissvarīgākais, runājot par gadalaiku, bija nevis absolūtais dienas gaismas daudzums, bet gan relatīvās izmaiņas tajā, tas ir, vai šī diena nosacīti bija garāka vai īsāka par iepriekšējo dienu. Kad dienasgaismas izmaiņas bija pozitīvas (tuvojoties vasaras saulgriežiem), bija novērojama ievērojami lielāka pozitīvā ietekme uz cilvēkiem nekā tad, kad šīs izmaiņas bija negatīvas (tuvojoties ziemas saulgriežiem).

Līdz Jāņiem mēs jau pusgadu esam pavadījuši aizvien pieaugošā laimes izjūtā – pozitīvā noskaņojumā, ja vien tāds vispār ir bijis. Nav brīnums, ka vēlme līgot mūs aizrauj. Un vēl lielāks svinēšanas iemesls – no šī brīža mūsu pozitīvisms pamazām saruks vismaz nākamos sešus mēnešus. Ne velti daudzi saka: “Tūlīt jau Jāņi – un cik ātri tie pienāca! Un tad jau arī vasara ies uz galu…” Tieši tāpēc saule ir Jāņu galvenā varone.

Visi putni priecājās

Neiztrūkstoša Jāņu maģijas daļa ir daba visā savā saulgriežu plaukumā un jāņuzāļu bagātībā. Par jāņuzālēm un papardes ziedu mēs esam labi informēti, bet ir vēl kādi svarīgi Jāņu laimīgā noskaņojuma gādātāji. Tie ir putni – viņu dziesmas, treļļi, vīterošana, kas parasti tiek uztverta pašsaprotami, bet nav pietiekami novērtēta. Atšķirībā no senčiem, kas to bija pamanījuši:

Visi putni priecājāsi,

Jāņu dienu gaidīdami;

Kad atnāca Jāņa diena,

Visi spārnus plivināja.

Kad esam dabā un dzirdam putnu dziedāšanu, mēs jūtam prieku un laimi. Tās, protams, ir lakstīgalas, kas aprīļa beigās pārrodas no Āfrikas. To skaļās, izteiksmīgās dziesmas parasti dzirdamas laikā no krēslas līdz rītausmai. Starp citu, novērots, ka pilsētās dzīvojošās lakstīgalas dzied pat skaļāk nekā lauku vidē mītošās, jo tām ir jāpārbļauj pilsētas kopējais trokšņu fons. Pie mums sastopamā meža strazdu suga arī dzied pastāvīgi un skaļi, visvairāk agros rītos un pievakarē, bet mājas strazdi vispār ir vieni no meistarīgākajiem dziedoņiem. Visur vītero arī žubītes – ap šo laiku Latvijā to ir trīs reizes vairāk nekā cilvēku. Sila cīruļa dziesma parasti dzirdama naktīs un agros rītos, un pavisam noteikti tā ir viena no skaistākajām Latvijas putnu dziesmām. Laimīgs tas, kurš spēj šīs balsis atšķirt!

Atklāts, ka no visām pētītajām dabiskajām skaņām putnu dziesmas un saucieni tiek visbiežāk minēti, atbildot uz jautājumu, kas palīdz atgūties no stresa, atjaunot mieru un pārorientēt uzmanību. Kādā pētījumā secināts, ka īsu – tikai sešas minūtes ilgu – putnu dziesmu audioklipu klausīšanās dalībniekiem varēja jūtami mazināt trauksmes, depresijas un paranojas sajūtu.

Putnu dziesma ir relaksējoša un vienlaikus palīdz cilvēkiem koncentrēties, stimulējot smadzenes, bet nenovēršot uzmanību. Šī maigā stimulācija palīdz mazināt nogurumu, kas pasliktina koncentrēšanās spējas. Tā tas ir izveidojies evolūcijas procesā, jo simtiem tūkstošu gadu laikā cilvēki ir iemācījušies vienkāršu patiesību – viņi ir drošībā, kad putni dzied, bet ir jāuztraucas, kad putni apklust.

Putnu dziesmas ir arī dabas modinātājs, rītausmas koris signalizē par dienas sākumu, tāpēc tas mūs kognitīvi stimulē. Jaunākie pētījumi liecina, ka dziedot putni arī paši jūtas laimīgi. Un kā gan mēs to varētu nesaprast? Viens no iemesliem, kāpēc mēs dziedam, – tā gūstam baudu. Un tas ir nozīmīgs iemesls! Mēs to darām biežāk, ja laimes hormonu līmenis ir augsts, un retāk, ja tas ir zems. Izrādās, dziedātājputnu tēviņiem dziedot palielinās laimes hormona dopamīna līmenis, un tas ir īpaši augsts, ja viņš dzied mātītei. Tātad putni droši vien dzied arī tāpēc, ka tas rada labsajūtu – kā jau visu bioloģisko dziņu apmierināšana. Protams, būtiskais – evolucionārais – iemesls ir pēcnācēju radīšana, jo daudzām sugām galvenais dziedātājs ir tēviņš. Tas ar dziesmu cenšas pievērst daiļās dāmas uzmanību, kā arī paziņo citiem sāncenšiem, ka teritorija ir aizņemta. Tiesa, ja dziesma kalpo tikai tam, lai pievērstu mātītes uzmanību, tā parasti ir mazāk atraktīva, daudz vienkāršāka nekā putniem, kas dziesmu lieto arī kā savu vizītkarti, piemēram, lakstīgala.

Priekpilnais putnu koncerts ir būtisks Jāņu noskaņojuma elements, lai gan mēs pat varam nepamanīt, kā šīs cilvēka ausij tīkamās skaņas mūs pavedina uz dažādām lustēm.

Svētki jāsvin pulkā

Līgojam divi vien,

Neiet šurpu, neiet turpu;

Kad sanāca liela pulka,

Tad jel jauki atskanēja.

 Zinātniski sakot, svētki parasti iepriecina cilvēkus, jo sniedz iespēju socializēties, sapazīties un radīt neaizmirstamus piedzīvojumus kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Laimīgu notikumu svinēšana ļauj cilvēkiem sanākt kopā un dalīties priekā, smieklos un pozitīvās emocijās. Pētījumi apliecina, ka pozitīvu dzīves notikumu, sasniegumu un svētku svinēšana, pulcējoties kopā, lai ēstu, dzertu un saviesīgi pavadītu laiku, var ievērojami palielināt sociālā atbalsta izjūtu.

Svinot mēs dzīves stresus pabīdām malā un pavadām laiku, darot lietas, ko mums patīk darīt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam. Lielos svētkos ir kaut kas tāds, kas atgādina par mūsu dzīves mērķi un mūsu tuvāko attiecību spēku. Patiesībā jebkuri svētki, lieli vai mazi, ir paredzēti, lai mēs pamanītu labās lietas savā dzīvē. Tas var būt arī atgādinājums par mūsu talantiem un spējām, prasmēm un neatlaidību. Šīs lietas var motivēt mūs turpināt strādāt, lai sasniegtu savus mērķus.

Tradicionāli svētki, piemēram, Jāņi, ir paredzēti, lai neaizmirstu tautas tradīcijas un kultūras mantojumu, radot un izplatot laimi. Šādi svētki sagādā prieku cilvēkiem, kas tajos piedalās, atgādinot, cik svarīgi ir būt kopā. Tie rada kopību un uztur mūsu kultūru dzīvu.

No otras puses, šādi svētku brīži liek mums arī iepauzēt dzīves trakajā ritmā un apzināties esošo mirkli, un, ja izdodas sasniegt šo apzinātības līmeni, tas uzlabo mūsu vispārējo labklājību. Saskaņā ar sociālās psiholoģijas pētnieku teikto, kad mēs apstājamies, lai izbaudītu labo, mēs aizsargājam sevi pret slikto un veidojam noturību. Pat nelielas svinības var papildināt pozitīvās emocijas, un tas atvieglo ikdienas izaicinājumu pārvarēšanu, kas izraisa lielu stresu.

Patiesībā ir pierādīts, ka pozitīva notikuma gaidīšana – vai tās būtu svinības, ceļojums vai ilgi gaidīta tikšanās – liek mums justies optimistiskākiem. Jāņi vienmēr ir tie svētki, kurus gaidām, un mēs gaidām kaut ko svinēšanas vērtu.

Kopīgs mielasts – ceļš uz veselību

Latvieši smejas, ka mums nav svētku bez izēšanās. Tomēr, kā izrādās, tas ir raksturīgi visai cilvēcei, tāpēc ka tā pamatā ir mūsu psiholoģija. Kā atklājuši zinātnieki no Oksfordas Universitātes, kopīgas maltītes liek mums justies piederīgiem un veicina savstarpējo saikni. Bez fiziskajām aktivitātēm un seksa kopīga maltīte ir viens no labākajiem veidiem, kā palielināt baudas hormonu endorfīnu līmeni. Tomēr tas ir tikai viens ieguvums no dalīšanās mielastā.

Ēdiens nozīmē kaut ko ienest ķermenī., un viena un tā paša ēdiena baudīšana liecina, ka mēs abi – vai vairāki – esam gatavi ienest savā ķermenī vienu un to pašu. Cilvēki vienkārši sajūtas tuvāki ar tiem, kuri ēd to pašu ēdienu, ko viņi. Un tad uzticēšanās, sadarbība – tās ir tikai sekas tuvības izjūtai ar citiem. To apstiprina arī pētījumi par bērniem – bērni, kuri ēd kopā ar ģimeni, ir mazāk pakļauti depresijas, narkotisko vielu lietošanas, pašnāvību un agrīnas seksuālās aktivitātes riskam.

Kopīga maltīte uzlabo garastāvokli, cīnās pret izolētības izjūtu un pat uzlabo paštēlu. Kādā pētījumā atklāts – tie, kas bieži ēd vieni, ieguva par 7,9 punktiem zemāku vērtējumu laimes skalā, nekā vidējais nacionālais rādītājs. Tas apstiprina psihologu sen izteikto domu, ka cilvēki ir sociālas radības, kas gūst lielus ieguvumus veselībai, mijiedarbojoties aci pret aci. Savukārt vientulība ir viens no lielākajiem fiziskās un garīgās veselības problēmu riska faktoriem. Kopīga maltīte nodrošina tam vienkāršu risinājumu, radot draudzības un kopienas izjūtu.

Garastāvokļa un garīgās veselības uzlabojumi nav vienīgie ieguvumi no kopīgas ēšanas – varētu būt arī sociāli ieguvumi. Ir zinātnieki, kas uzskata – kopīga maltīte rada vienlīdzības izjūtu, kas palīdz mums pieņemt cilvēkus ar citu izcelsmi neatkarīgi no tā, vai tā ir rase, reliģija vai politiskā nosliece. Ēdieni nodrošina fonu, lai izpētītu dažādas kultūras un ekonomikas dilemmas.

Īstie rituāli īstajā laikā

Daļa līgošanas elementu pilnīgi noteikti ir Jāņu sastāvdaļa, citi var arī variēt. Īpaši tas attiecas uz dažādiem rituāliem. Tieši šis faktors var padarīt jūsu svētkus īpašus, neaizmirstamus un dziļi emocionālus. Citādi bieži vien ir tā, ka saulgrieži nesagādā gaidīto pacilātību, enerģijas atjaunotni un īpašo vienotības izjūtu ar savu tautu un Visumu. Senajiem latviešiem bija sava noteikta Jāņu svētku gaita, tostarp sētas, mājdzīvnieku aplīgošana, kas mums vairs nav tik aktuāla. Taču mums ir visas iespējas atjaunot aizmirstus vai radīt jaunus rituālus un uzrakstīt pašiem savu Jāņu svinēšanas scenāriju.

Daudziem rituāliem ir zudusi spēja snigt apmierinājumu, jo zudis dzīvās tradīcijas efekts, kas bija agrāk. Pārāk liela daļa standarta rituālu tiek veikti tikai paraduma vai pieņēmuma dēļ, ka tā tas jādara, neatstājot dziļu iespaidu uz dalībnieku psihi, iekšējo sajūtu.

Kāds iebildīs, ka 21. gadsimta cilvēkam rituāli nemaz nav vajadzīgi. Tas ir aplam, apgalvo zinātnieki. Izrādās, iesaistīšanās pat vienkāršos rituālos sniedz iespēju labāk izgaršot savu dzīvi, sasniegt dziļāku izpratnes un līdzdalības līmeni, veicināt kontroles sajūtu un tikt galā ar grūtībām un zaudējumiem. Minesotas Universitātes pētnieki nesen veica interesantu eksperimentu ar degustēšanu, kas spilgti apliecināja, cik daudz mūsu psihei dod rituāli. Pētījuma dalībniekus lūdza nogaršot virkni produktu: šokolādi, limonādi, burkānus. Vienai grupai pirms ēšanas lūdza veikt īsu rituālu, piemēram, pārlauzt šokolādes tāfelīti uz pusēm, izsaiņot tikai vienu pusi, apēst to, tad izsaiņot atlikušo pusi un apēst. Kontroles grupa neveica šos rituālus. Ko tas deva? Izrādījās, ka nodošanās pat šādam vienkāršam rituālam cilvēkiem ļāva labāk izbaudīt ēdienu, viņi uztvēra to kā garšīgāku – pat burkānus; veltīja vairāk laika, lai izjustu šo baudu. Un viņiem radās vēlme par to vairāk maksāt – atšķirībā no grupas, kas neveica rituālus.

Taču prieks nav vienīgās emocijas, ko sniedz rituāli. It kā ar taisnu līniju tie savieno pagātni, tagadni un nākotni, palīdzot mums izjust komfortu un kontroli pār savu dzīvi. Veicot darbības, kam it kā nav mērķa, tas ir, neveicot neko taustāmu, rituāli nostiprina kaut ko nemateriālu – mūsu vērtības. Un tas iet roku rokā ar faktu, ka rituāla ievērošana ir svarīgs uzticamības rādītājs attiecīgā kopienā vai sabiedrībā un kalpo tās  tuvības stiprināšanai.

Tiesa, psihologi atzīst, ka mūsdienu cilvēka psihe ir mainījusies un mums no rituāla varētu būt citas prasības, nekā bija cilvēkiem pirms vairākiem gadsimtiem. Šīs prasības rituālam varētu būt, lai tas ir intelektuāli un emocionāli saistošs, kā arī ar spēcīgu sākumu un beigām. Lai rituāls apmierinātu intelektuāli, katram vārdam un darbībai jābūt ar nozīmi, kas ir saprotama – lai nerastos jautājums: “Kāpēc mēs darām to?”, jo tad rituāla efekts ir zaudēts. Savukārt rituāla emocionālais piepildījums rodas no sajūtu vai ego stimulēšanas un apmierinājuma.

Jāņuguns ar sprakšķēšanu un dzirkstelēm

Katrā ziņā bez jāņuguns iedegšanas – kas noteikti nav atmetams rituāls – šie svētki nav iedomājami. Jāņuguns (senči to sauca arī par pūdeli, pundeli, Jāņu sveci) simbolizē sauli pēc tās norietēšanas, lai pat īsākajā gada naktī mēs nepaliktu bez gaismas klātbūtnes. Uguns dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību, tāpēc parasti uguns tika kurta iespējami augstā vietā, piemēram, kārts vai kalna galā, lai apspīdētu maksimāli plašu teritoriju un pozitīvi ietekmētu visu un visus, kas atrodas tās gaismā.

Ļoti svarīgs ir arī Jāņu ugunskura – kas mūsdienās ir populārākais jāņuguns veids – kurināmais materiāls. Tā kā šī uguns ir kā Dieva aicināšanas un godināšanas zīme, tika rūpīgi atlasīta viskvalitatīvākā malka, kas ir sausa un nedūmo. Vislabāk izmantot ozolkoka pagales, taču piemērota ir arī citu lapu koku malka. Jāņu ugunskurā parasti neizmanto skuju koku malku, lai Dievam ar dūmiem un sveķiem neaizkūpinātu acis. Protams, nevar būt ne runas par dažādu atkritumu (papīru, iesaiņojumu u. c.) mešanu rituālā ugunskurā, izņemot pērnos vainagus, un arī gaļas cepšanai būtu jāiekur atsevišķs saimnieciskais” ugunskurs.

Tiktāl no folkloras puses, bet ko par dzīvās uguns ietekmi saka zinātnieki? Kā jau var nojaust, ugunskurs mums ir asinīs no aizvēsturiskajiem senčiem, tādējādi tam ir evolucionāra izcelsme, kāpēc mums patīk sēdēt un vērot uguns liesmas. Un Alabamas Universitātes pētnieki ir atklājuši, ka šis patīkamais process pazemina asinsspiedienu.

Pētījumā 226 dalībniekiem lūdza vērot video ar ugunskuru, izmērot viņu asinsspiedienu pirms un pēc seansa. Pētnieki atklāja asinsspiediena pazemināšanos vidēji par pieciem procentiem dalībniekiem, kuri vēroja ugunsgrēka video ar skaņu. Jo ilgāk viņi vēroja uguni, jo vairāk atslābinājās. Savukārt kontroles grupai, kurai rādīja ugunskuru bez degšanas skaņām un ugunskura bildes ar kājām gaisā, asinsspiediens paaugstinājās.

Pētnieki izvirzīja hipotēzi – kad mēs sēžam pie uguns, visas mūsu maņas tiek absorbētas šajā pieredzē. Uzmanības fokusēšana šādā nomierinošā veidā varētu palīdzēt mazināt trauksmi. Aizvēsturiskos laikos, ugunskuram stimulējot daudzas sajūtas – redzi, dzirdi, ožu, siltumu, dūmu/ēdienu garšu –, tas varēja pievērst sev ļoti lielu uzmanību, jo īpaši tumsā. Akmens laikmetā cilvēki, iespējams, socializējās ap ugunskuriem, kur viņi jutās droši un silti. Arī mēs izbaudām atrašanos pie ugunskura, jo dzīvā uguns mūs ne vien nomierina, bet arī palīdz justies vienotiem, vedina sarunāties, atrast kopīgu valodu un intereses, palīdzēt citiem.

Padziedam, līgojam

Dziesmas un dejas arī ir neiztrūkstoša Jāņu daļa. Lai gan Jānis vien zina, kā mūsu senči no rakstu avotos neminētiem laikiem dejoja un dziedāja… Jebkurā formā abas šīs nodarbes ir ļoti labvēlīgas gan gara stāvoklim, gan fiziskajai veselībai. Ne velti dziedāšanas un dejošanas terapijas ir vienas no senākajām.

Tās ir daudz pētītas, un pētījumi liecina, ka dziedāšana var būt noderīga daudzos līmeņos. Tā var palīdzēt mazināt stresu, uzlabot imunitāti un plaušu darbību, uzlabot atmiņu, garīgo veselību un palīdzēt tikt galā ar fiziskām un emocionālām sāpēm. Tāpat kā vingrošana veicina endorfīnu plūsmu, dziedāšana arī atbrīvo smadzenēs labas pašsajūtas ķīmisko vielu, kas rada eiforijas sajūtu, pastiprinātu imūnreakciju un dabisku sāpju mazināšanu. Dziedāšana izraisa arī oksitocīna izdalīšanos, kas palīdz mazināt trauksmi un stimulē uzticības sajūtu. Dziedot parasti tiek izpaustas emocijas, kuras citādi nevarētu izteikt. Dziedāšana var būt tik emocionāli un garīgi pacilājoša, ka dziedot, šķiet, atrodaties citā eksistences plānā vai ārpus sava ķermeņa. Citreiz turpretim var ļoti labi justies savā ķermenī, apzinoties katru sajūtu un kustību.

Dziedot mēs dziesmā ieliekam visu savu dvēseli. Taču tā ir ķermeņa funkcija, kas prasa nelielu piepūli un dažiem pat drosmi. Varbūt šī iemesla dēļ Jāņos iecienītas ir tautasdziesmas un latviešu popmūzika. Tās ir vienkāršas dziesmas, kuru teksts bieži vien atkārtojas, tādējādi to dziedāšana palīdz ikvienam justies kompetentam. Turklāt šīs tautā iemīļotās dziesmas vieno dažādas paaudzes, parasti ir vienkāršas un priecīgas, rosina vispārējo jautrību.

Tumša nakte, spožas zvaigznes

Jāņu nakts tumšākajā daļā var nodoties gan tradicionālajai papardes zieda meklēšanai, gan arī pievērsties nodarbēm, kas, lai gan senas un dabiskas, tagad nākušas modē kā jauni terapijas veidi.

Piemēram, lūkošanās zvaigznēs. Lai gan tas izsenis bijis filozofu, romantiķu un astronomu lauciņš, zinātnieki atklājuši, ka skatīšanās zvaigznēs atstāj ietekmi uz ikviena psihi. Nesen kādā pētījumā viena dalībnieku grupa skatījās slaidrādes ar nakts debesu ainām, bet kontroles grupa – ar ģeometriskām figūrām. Tie dalībnieki, kas vēroja zvaigžņotās debesis, ziņoja par ievērojami mazāku stresu, pozitīvāku noskaņojumu un spēcīgāku bijības izjūtu pēc šī eksperimenta. Arī agrākie pētījumi liecinājuši par psihosociāliem ieguvumiem no kontakta ar dabu.

Īpaši labvēlīgs efekts ir bijības izjūtai, kas mūs pārņem zem bezgalīgā debesu juma un ko citādi izjust negadās nemaz tik bieži. Bijība – sajūta uz robežas starp baudas virsotni un bailēm – būtiski ietekmē veselību un labklājību. Šī sajūta ne tikai nomierina nervu sistēmu, bet arī veicina laimes hormonu izdalīšanos, mazina stresu, pozitīvi ietekmē radošu domāšanu.

Zinātnieki uzskata, ka bijība mudina mūs rīkoties tā, lai saglabātu sociālo harmoniju un vispārējo labklājību. Skatoties zvaigznēs, mēs sajūtamies sīki, pazemīgi un vēlamies būt saistīti ar citiem. Daļēji tieši šo izjūtu dēļ cilvēce evolūcijas gaitā ir dzīvojusi kolektīvi, attīstot grupas un sabiedrības.

Un pat ja zvaigznes nemirdz, kā tas mēdz būt Jāņu naktī, kad bieži līst, arī tumsai ir labvēlīga ietekme uz psihi – pat tādā mērā, ka tā palīdz ārstēt bezmiegu, depresiju un bipolāros traucējumus.

Peldēšanās kailam

Vēl viena jauna mode ir peldēšanās naktī kailam – un tā nav tikai jautra atrakcija. Šādas peldes baudīšana sniedz dažas priekšrocības veselībai, ir pārliecināti pētnieki. Piemēram, tas paaugstina pašapziņu; kā liecina kāds pētījums, cilvēkiem, kuri var atkailināties sabiedriskā vidē, piemīt augstāka pašapziņa. Un nūdisti lauž sociālās barjeras, tādējādi tiek veicināta lielāka socializēšanās.

Pats par sevi saprotams, pelde kailam ļoti labvēlīgi ietekmē ādu, kaut arī bikini nemaz nav tik nosedzošs tērps. Tomēr atklāts, ka peldkostīms ūdenī var izraisīt smaguma sajūtu uz ādas, kas nav patīkama, savukārt iemērkšanās kailam ļauj ādai ūdenī elpot, ievērojami paaugstinot labsajūtas līmeni.

Nakts peldēšana atklātā ūdenī – ezerā, upē vai jūrā – var būt maģiska pieredze, tikai ar noteikumu, ka tiek ievēroti visi drošības pasākumi. Nekas nav labāks par atpūtu siltos ūdeņos, skatoties zvaigžņotajās debesīs virs galvas. Dienas burzma ir beigusies, un tagad ir iespēja izbaudīt pasaules dabisko skaistumu. Varbūt pat sagaidīt saulrietu vai saullēktu. Kad Jāņu nakts ir godam nolīgota un kad prāts ir koncentrēts šajā vietā un šajā brīdī, laimes izjūta būs garantēta.