"Neiekāpu lidmašīnā, kas avarēja" - ko mums pasaka intuīcija un kāpēc tai labāk uzticēties

Ieklausieties sevī, klausiet savai iekšējai sajūtai! Šādus padomus mēs pastāvīgi lasām pašpalīdzības grāmatās un dzirdam psihologu ieteikumos, taču kādā mērā var paļauties uz intuīciju?

Satraukuma sajūtu vēderā bieži vien kļūdaini uztver par bailēm vai šaubām, taču saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem zinātnieki pamatojuši, kāpēc tai vajadzētu uzticēties. Zinātnieki uzskata, ka šī intuitīvā un instinktīvā sajūta, kam nav loģiski racionāla pamatojuma un ko angļu valodā tēlaini dēvē par “sajūtu iekšās” (gut feeling), patiesībā ir daļa no sarežģītas aizsardzības sistēmas, kas mūs mudina izvairīties no bīstamām situācijām.

Instinkts ir ātrāks par prātu

“Man bija 13 gadu. Mēs ar māsu bijām zooveikalā, kad tur ienāca kāds vīrietis, un pēkšņi šķita, ka gaiss veikalā ir mainījies,” starptautiskajā mediju platformā "BuzzFeed" pieredzē dalījās portāla lietotāja Megana. “Nobijos līdz sirds dziļumiem. Nekavējoties sagrābu māsu un teicu, ka mums tūlīt jāiet prom. Mēs izgājām, lai satiktu mammu, kas bija pārtikas veikalā ielas pretējā pusē. Kad pametām veikalu, autostāvvietu pārņēma policisti un virs mums lidoja helikopters. Izrādījās, brīdī, kad izgājām no veikala, vīrietis mēģināja to aplaupīt un nošāva kasieri. Kopš tā laika es vienmēr klausu savai intuīcijai.”

Tādu stāstu – par cilvēkiem, kas, klausot instinktam, pēdējā brīdī atteikušies iekāpt lidmašīnā (kura vēlāk avarējusi) vai pēkšņi mainījuši gadiem ierasto mājupceļa maršrutu (izvairoties no teroristu uzbrukuma) un tamlīdzīgi – ir miljoniem, un īstenībā jebkurš varētu būt piedzīvojis savā dzīvē ko tādu, ko varbūt pat neatceras.

Populārais neirozinātnieks, psiholoģijas un filozofijas profesors Antonio Damasio (Antonio Damasio) no Dienvidkalifornijas Universitātes atzīst, ka ir svarīgi pievērst uzmanību “somatiskajiem rādītājiem” – ķermeņa sajūtām, kas saistītas ar emocijām, piemēram, kad paātrinās sirdsdarbība, ir nemiers vai nelabums. Saskaņā ar viņa somatisko rādītāju hipotēzi emocionālie procesi nosaka uzvedību, sevišķi lēmumu pieņemšanu. 

Domājams, somatiskie rādītāji rodas insulā (tā sauktajā saliņā, kas noslēpta smadzeņu dziļumā un atbild par sociālām emocijām, piemēram, lepnumu vai vainu) un amigdalā (mandeļveida kodolā, ko dēvē par emociju testētāju), un tie sūta signālus, liekot sajust, ka viss ir kārtībā vai gluži pretēji. Jo vairāk pievēršam uzmanību intuīcijas signāliem kombinācijā ar faktiem, jo labāk izdodas pieņemt nākotnes lēmumus.

1994. gadā Damasio, tolaik Aiovas Universitātes zinātnieks, kopā ar kolēģiem pārbaudīja savu hipotēzi slavenā eksperimentā – Aiovas azartspēļu testā. Kopš tā laika šis psiholoģiskais tests izmantots vairāk nekā 400 zinātniskajos pētījumos.

Eksperimenta dalībniekiem uz datora ekrāna “tika izdalīti” kāršu komplekti ar virtuālām kārtīm. Katrā komplektā bija kārtis, kas vai nu ļāva nopelnīt, vai zaudēt virtuālo spēles naudu. Mērķis bija iegūt tik daudz naudas, cik vien iespējams. Kāršu komplekti atšķīrās – tika iedalītas “labas” kārtis un “sliktas” kārtis. Dalībniekiem (visi bija veseli, ar normālu smadzeņu darbību) vajadzēja izvēlēties 40–50 kārtis, līdz viņi sāka atlasīt “labos” komplektus. Zinātnieki novēroja viņu ādas reakciju uz stresu, un šī fiziskā reakcija liecināja, ka, izvelkot tikai 10 “sliktās” kārtis, ķermenis sāka izrādīt nemiera pazīmes, kas liecināja, ka dalībnieku sajūtas bija ātrāks brīdinājuma signāls nekā racionālā domāšana.

Somatiskie rādītāji nav 100 % droši, tomēr tos nevajadzētu ignorēt.

Intuīcija vai informācija?

Nesen Džonsa Hopkinsa Kerija Biznesa skolas asistējošā profesore Šabnama Musavi (Shabnam Mousavi) veica interesantu pētījumu, kurā centās noskaidrot, vai noteiktās situācijās intuīcija varētu būt noderīgāka par pārdomātiem aprēķiniem. Profesore secināja, ka reizēm pārāk daudz informācijas var būt tikpat maldinoša kā nojauta.

Vienā no aptaujām Musavi anketēja vācu un amerikāņu studentus – viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumu, kura ASV pilsēta ir lielāka – Detroita vai Milvoki. Pareizi atbildēja 90 % no vāciešiem un 60 % no amerikāņiem. Kāpēc tā? Vācu studenti vienkārši izvēlējās pilsētu, par kuru bija vairāk dzirdējuši, pieņemot, ka tā arī ir lielākā, turpretim amerikāņu studenti bija bruņoti ar plašām zināšanām par šīm pilsētām, taču nesasniedza acīmredzamo un arī neuzminēja. Un kā jums pirmajā mirklī šķita? Pareizā atbilde ir Detroita.

Piemērs varētu būt pārāk vienkāršots, jo, piedāvājot studentiem divas pilsētas, par kurām viņi iepriekš neko nebūtu dzirdējuši, rezultāti varētu būtiski mainīties.

Līdzīgi gadījumi novēroti dzīvē, kad, piemēram, iesācēji finanšu jomā var veikt darbības akciju tirgū veiksmīgāk nekā pieredzējuši eksperti, taču, ja visiem būtu jādarbojas ar nepazīstamiem zīmoliem, spēles iznākums varētu mainīties. Tas apstiprina Damasio teoriju, ka uzticēšanās pozitīvai vai negatīvai “sajūtai iekšās” var palīdzēt pieņemt labāku lēmumu.

Biznesa joma lēmumu pieņemšanā atbalsta racionālu pieeju un izmaksu un ieguvumu analīzi, taču Musavi iesaka alternatīvu: “Izveidojiet lēmuma shēmu, kas sākas ar pamata jautājumu: “Ja piepildās piedāvājuma sliktākais scenārijs, vai es varēšu izdzīvot?” Ja nē, neturpiniet šo lietu. Ja jā, nākamajam jautājumam vajadzētu būt, vai jūsu kompānija ir labi pozicionēta kā pirmais spēlētājs lauciņā. Veicot katru lēmumu secīgi, kompānija var daudz efektīvāk ierobežot savu informāciju līdz būtiskiem faktoriem un izvairīties no informācijas pārslodzes, mēģinot noteikt nenosakāmo.” 

Šo principu var attiecināt ne tikai uz biznesu, bet arī uz daudziem sadzīves jautājumiem. Ja tikai iedomājamies, cik daudz elektronisko vēstuļu ik dienas tiek nosūtīts un saņemts, ir kaut kas jādara, lai apturētu informācijas plūsmu, kas draud aizsprostot mūsu smadzenes ar nevajadzīgiem faktiem.

“Klejojošā” intuīcija

Cilvēce jau sen ir zinājusi par “iekšējām sajūtām”, kam nav racionāla pamatojuma, taču līdz galīgam to izskaidrojumam, šķiet, vēl ir tālu. Jaunākais pētījums, ko veikusi neirozinātniece Linda Rainemana (Linda Rinaman) no Floridas Štata universitātes, apgalvo, ka iekšu–smadzeņu signāli “spēcīgi ietekmē emocijas, garastāvokli un lēmumu pieņemšanu”, un tie bieži vien ir kā reakcija uz satraucošiem vai draudošiem stimuliem un notikumiem. Tas ir sens aizsardzības mehānisms, kas kopīgs visiem zīdītājiem – no peles līdz cilvēkam.

Šis pētījums arī sniedz dziļāku ieskatu mehānismā, kā rodas “sajūta iekšās”. Un, jo vairāk uzzinām par gremošanas sistēmu, jo dīvaināka tā šķiet. Gremošanas trakts ir ne tikai vieta, kur nonāk barība un no kuras tiek izdalīts tās atlikums, izrādās, mūsu zarnas neticami ietekmē garastāvokli un kognitīvajās spējas. Citiem vārdiem, cilvēka ķermenis kopumā ir kaut kas daudz sarežģītāks par atsevišķu tā daļu summu.

Saskaņā ar Rainemanu zarnas un smadzenes pastāvīgi komunicē ar klejotājnerva palīdzību – tas ir garākais nervs cilvēka organismā, jo atrodas (“klejo”) no galvas līdz vēdera dobumam, kopumā veidojot nervu tīklu, kas ir simt reizes lielāks par ādas virsmu, un sūtot vairāk signālu uz smadzenēm nekā jebkura cita orgānu sistēma.

Klejotājnervs uzrauga un regulē sirdsdarbību, hormonu līmeni, imūnsistēmas funkcijas un gremošanu. Tas nodrošina divvirzienu komunikāciju – ne tikai nogādā informāciju no smadzenēm uz orgāniem, bet arī ļauj citiem iekšējiem orgāniem sūtīt signālus uz smadzenēm. Tā ir tā iekšējā balss, ko reizēm apraksta kā sajūtas vēdera iekšienē, – tieši to mēs sajūtam. Šīs sajūtas “no iekšām” liek mums novērtēt situāciju, vai no tās nevajadzētu vispār izvairīties. Rainemana domā, ka impulsi no kuņģa un zarnu trakta var darboties kā sarkanais stopsignāls, kas aptur mūs no kļūdu pieļaušanas. “Klejotājnerva atgriezeniskie signāli ļoti aizsargā un veicina piesardzību,” apgalvo neirozinātniece.

Smadzeņu Wi-Fi

Britu psihiatrs un psihoterapijas profesors Digbijs Tantams (Digby Tantam) no Šefīldas Universitātes iet vēl tālāk – viņš domā, ka visu cilvēku smadzenes ir savstarpēji saistītas un līdzīgi kā Wi-Fi ļauj mums uztvert niecīgus signālus un kustības, kas pārraida to, ko domājam. Savā grāmatā Interbrain viņš apgalvo, ka šī neapzinātā informācija izskaidro, kāpēc smiekli ir tik lipīgi, un arī to, kāpēc var būt grūti veidot acu kontaktu ar svešiniekiem pilnā autobusā vai vilcienā.

“Mēs varam skaidri zināt par citu cilvēku emocijām un to, kam viņi veltī savu uzmanību. Tā pamatā ir tieša saikne starp mūsu un citu cilvēku smadzenēm un starp viņu un mūsu smadzenēm. Es tās saucu par intersmadzenēm,” Tantams stāstīja intervijā izdevumam The Telegraph.

Šī saikne vienmēr darbojas fonā, taču tā nekad nepārtrūkst. Mēs to uztveram kā pašsaprotamu, ja vien prāts to neizceļ virspusē, un tad uzskatām par sava veida instinktu, domā Tantams.