Dace Rukšāne: "Es nepārspīlēju - patiešām 40 ērces, man pašai bija brīnums!"
Daba ir kopā ar mani, kopš vien sevi atceros – lai gan esmu dzimusi pilsētā, vasaras vienmēr pavadīju laukos, mums bija dzīvnieki un putni, vecāki lasīja priekšā grāmatas par zvēriem – jau dažu gadu vecumā tētis mums priekšā lasīja nevis pasakas, bet Džeraldu Darelu.
Diezgan likumsakarīgi vēlāk izvēlējos studēt bioloģiju un, lai gan mana pašreizējā profesija nav tiešā veidā saistīta ar dabu, es no tās nespēju attālināties – mani vienmēr velk ārpus pilsētas. Viens no maniem hobijiem – putnu vērošana – reizēm aizņem lielāko daļu mana brīvā laika. Arī pēdējos trīs gadus pavadu tik tuvu dabai, cik vien iespējams – esmu no Rīgas pārvākusies uz tēva lauku mājām, lai redzētu, kā mainās gadalaiki, kā migrē putni, lai spētu nokļūt pie dabas, tikai izejot pa durvīm.
Es eju mežā jau kopš vecuma, kad iemācījos staigāt – ar mammu gājām sēnēs, ogās vai vienkārši paklīst pa mežu. Tagad šī mīlestība nav zudusi, un es joprojām dodos uz mežu, kad vien man sanāk tam brīvs laiks. Man nav bail no čūskām, nav bail no vilkiem, es labprāt mežā sastaptos pat ar lāci, taču viena lieta gan ir nepatīkama – tās ir ērces. Esmu potējusies pret encefalītu jau no 8 gadu vecuma – toreiz tas bija obligāti, ja nodarbojies ar orientēšanās sportu – bez ārsta zīmes nemaz nelaida mežā iekšā. Padomju laiku potes bija viena riktīgi drausmīga padarīšana – tās špricēja zem lāpstiņas un pati pote bija ārkārtīgi sāpīga – vismaz nedēļu bija grūti pakustināt roku, nereti pēc potēšanās uzkāpa augsta temperatūra. Taču jau toreiz man blakus bija piemēri, kas lika šīs potes pacietīgi pieciest – mūsu ģimenes paziņa bija pārslimojis encefalītu un palicis pilnībā paralizēts uz gultas, visu laiku kopjams. Arī vēlākos studiju gados man bija draugs, kurš saslima ar encefalītu – viņš gandrīz nomira, mēnešiem gulēja uz gultas, neviens nezināja – izdzīvos vai nē. Jā, izdzīvoja, taču viena ķermeņa puse viņam joprojām ir paralizēta, kustības un runa stipri ierobežotas.
Tāpēc savus bērnus es sapotēju pie pirmās iespējas – kolīdz radās brīvs laiks bērnu potēšanas kalendārā un ārsts atļāva. Turklāt tagad potes vispār nesāp – to zinu, jo laiku pa laikam revakcinējos. Kad sāku dzīvot kopā ar vīru, viena no pirmajām lietām, ko es noskaidroju – vai viņš ir potējies pret encefalītu? Nebija. Lieki teikt, ka tagad ir gan potējies – es nevaru iedomāties, ka man kāds tuvinieks tiktu apdraudēts tikai tādēļ, ka man patīk iet uz mežu un ņemt viņu līdzi. Protams, ar visām potēm es daru visu, lai man ērces nepieķertos – atbilstoši ģērbjos, pēc meža vai pļavas apmeklējuma tūlīt eju dušā. Bet ar visu to pa kādai ērcei sezonā gadās. Tiesa, nekas nepārspēj 2014. gadu, kad man pāris mēnešu laikā piekodās 40 ērces. Es nepārspīlēju – patiešām 40, man pašai bija brīnums. Togad man pieķērās Laima slimība, bet to laicīgi atklāja un izārstēja. Bet vismaz par vienu lietu man sirds bija mierīga – ar encefalītu es nesaslimšu un no encefalīta nemiršu.
Reklāmas raksts tapis sadarbībā ar GlaxoSmithKline Latvia SIA
LV/ENC/0029/18
Sagatavots 05/2018
