Skaudrs stāsts: mazajam priekulniekam Adrianam ir tikai deviņi gadi, bet viņa īsajā mūžā jau bijušas sešas smagas operācijas

Puisēns jau piedzima ar iedzimtiem defektiem. „Tā nebija dzemdību trauma. Pie vainas ir ģenētika, un neviens ārsts tā arī nav atklājis, kur šīs slimības radās,” pavēsta māmiņa Aivita Putniņa.

Adrians ir ceturtais bērns ģimenē, bet ģenētika ir traucēta tikai viņam – puisis tikpat kā nerunā un gandrīz nestaigā. Viņš ir invalīds kopš bērnības, un viņam piešķirta pirmā invaliditātes grupa. 

Priecājas par pirmajiem vārdiņiem

Putniņu vecākajam dēlam Aivim ir 24 gadi, un jau ir mazdēliņš Rodrigo, otrai meitai Asnatei ir 21 gads un viņa mācās Ventspils Biznesa augstskolā, bet jaunākā Anabella vēl ir Priekules vidusskolas skolniece. Reizi nedēļā jau otro gadu mamma pastarīti Adrianu ved uz Purmsātu speciālo internātskolu. Viņam ir arī mājapmācība.

„Tāds jau bija izveidojies auglis manā vēderā. Pat ģenētiķi to neprot izskaidrot. Vai apaukstēšanās, slimība, vai vienkārši daba tā salikusi? Varbūt kaut kas nepamanīts palaists garām grūtniecības laikā?

Adrians piedzima Priekules slimnīcā, bet pēc dzemdībām mūs nosūtīja uz Rīgu, Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu,” saka māmiņa, piebilstot, ka dēls ir guļošs. Ir neiroloģiskas problēmas un sirdsdarbības traucējumi. Puisis savulaik apmeklējis logopēdu, taču cenšoties atrast vēl citus variantus, jo šis speciālists nedabū dzirdēt no priekulnieka nevienu skaņu – Adrians vienkārši noslēdzoties.

„Purmsātu speciālajā skolā dēls darbojas ar suņiem – notiek kanisterapija, piedalās mūzikas terapijā. Viņš jau spēj izdvest sakarīgus vārdus. Mamma, am-am, – kad grib ēst. Tālāk ejam uz skaņām e-e-e,” priecājas Aivita un izsaka savas bažas – katrā no mazotnē pārciestajām operācijām tikusi lietota narkoze. Logopēds informējis, ka katra narkoze cilvēkbērnu atmet atpakaļ attīstībā. Tagad gan puisis nedaudz paaudzies, operāciju nav, un veselība arī uzlabojusies.

Galvenais ir kustības

„Adrians nekad nekļūs pavisam vesels. Var tikai nedaudz uzlabot viņa stāvokli, lai būtu vieglāk un tiktu attīstībā līdzi pārējiem. Viņam visu laiku ir saskarsmes grūtības – neiroloģiski traucējumi,” par dēlu stāsta Aivita.

Mamma teic – kad metot bumbu, cīnījušies, lai dēls atlaiž roku, jo rokas nedarbojas līdzi. Bumbas viņš mājās metot – to ģimene savai jaunākajai atvasītei iemācījusi. Mājskolotāja puisim ir Svetlana Auzniece no Purmsātu speciālās internātskolas. Viņa pārsvarā attīsta rokas, kopā šķirsta grāmatas, un abi skatās bildes, ar rokām ņem zīmuļus un zīmē, lai attīstītu kustības. Ir vēl ergoterapija, kur jākustina rokas un visu laiku kaut kas jāveido, jādarina. Galvenais – būt nodarbinātam.

„Pirms diviem gadiem apsēdos – viss, man nav spēka. Izdzinu visus no istabas laukā – uztaisīju sev miera periodu,” klāsta Aivita un stāsta, ka dēlam arī pienākas rehabilitācijas kurss Vaivaros. Turp abi braucot, kad pienāk rinda – tas notiek reizi gadā. Tad mierīgā gaisotnē dzīvojot, nevis raustot puisi – jāiet tur, atkal citur. Aivita gan stāsta, ka Adrianam pēdējoreiz nav ņēmusi baseinu. Rehabilitācijas kurss notika rudenī, un tas ir vīrusu laiks. Puisim gan patikušas pērļu vannas, fizioterapija, logopēds – viss, kas iespējams, lai attīstītos un augtu.

„Vaivaros arī atpūšamies no ģimenes, jo esam citā vidē. Drusciņ atslēdzamies no mājām. Jūra ir turpat – tā nomierina. Un smiltis! Tik veselīgi! Arī redzēt pārējos cilvēkus ir svarīgi. Cik tur ir iespēju iziet laukā, mēs to arī darām. Nodarbības tā sakārtotas, ka vakars ir brīvs un jānodarbina sevi,” rehabilitācijas centram uzslavas izsaka Adriana mamma un turpina stāstu par rehabilitācijas programmām, kurās piedalījušies ar slimo dēlu.

Izmantojot visu, ko vien varot – tostarp arī nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. „Esmu apmeklējusi dažādas lekcijas.

Diemžēl parasti ir tā, ka katrs speciālists runā par savu nozari, un kopumā to ainu grūti uzburt. Ir kardiologs, ortopēds, bet mana dēla stāvokli neviens dakteris nenosaka. Retais pateiks taisnību. Bet ir daudzveidīgas lekcijas. Tas, protams, viss vajadzīgs, bet atbildes uz maniem jautājumiem diemžēl nav,” drūmi nosaka māmiņa. Adrianam gan izmantojot arī poļu izcelsmes amerikāņu psiholoģes Boženas padomus. Taču viņas programma ir dārga, un, ja mājās nav trīs lieku cilvēku, kas palīdz, tad to nevar pielietot. „Jo visus vingrojumus nevarējām pielietot – Adrianam kaulu uzbūve ir citāda. Es gan daudz sev guvu no visa tā,” atzīst Aivita.

Ja neiziesi cauri sāpēm, nesapratīsi

Mazajam priekulniekam bijušas smagas astmas lēkmes. Tas bijis līdz septiņu gadu vecumam. Taču pareiza ēdienkarte, elpošana, un slimība pazudusi. Gadoties gan vīrusu saslimšanas, jo imunitātes Adrianam nav nekādas un viņš ātri saaukstējas. Cik gan kilogramu zāļu šajos gados izlietots!

Adrians savā ģimenē ir mīlēts: visi sakot, ka viņš ir foršs puika – pret līdzcilvēkiem esot atvērts, bet savas emocijas sabiedrībā neizrāda.

„Tētis Ainars mums ir naudas pelnītājs. Ir gan tikai mājās rītos un vakaros. Ar vīru kopā esam jau divdesmit piecus gadus. Viņš sākumā neizrādīja emocijas pret jaunāko dēlu, pagāja malā, izraudājās un pārgāja. Ainaram bija grūti visu to pieņemt. Taču vajag sarast. Tas cilvēks, kurš sāpēm nav izgājis cauri, nesapratīs otra nelaimi. Cenšos tam visam nepievērst uzmanību. Dēls ir slims, bet mēs visur kopā ejam – viņš pieradis pie sabiedrības. Pie lielajiem bērniem nāk ciemos draugi un paziņas, un Adrians vienmēr visiem ir pa vidu,” par dēlu stāsta mamma un piemetina, ka tētis Ainars ir tas, kurš mājās jaunāko atvasi nēsā uz rokām, un tēti Adrians jau jūtot, kad viņš ienāk pa dzīvokļa durvīm.

Puisis jau nofiksē, kurš nāk,  un lec pretī. Kad Ainars nēsā Adrianu, dēliņš demonstratīvi parādot, kur ies ar tēti. „Ģimenē visiem bērniem tētis ir mīļš. Viņš reti ir mājās. Visi bērni skrējuši klāt, kad viņš no darba pārrodas. Man liekas, mēs visi tādi mierīgi esam. Neesam stresaini. Mīlestība mums ir svarīga,” savu ģimeni raksturo četru bērnu māmiņa. Aivita un Ainars jau nosvinējuši sudrabkāzas, un abi spriežot, ka drīz vairs nebūšot, par ko strīdēties. Tik ilgi abi ir pazīstami. Jau pēc skata varot pateikt, kāds kuram garastāvoklis. „Ar lielajiem bērniem mums pat bijusi saruna – ja kaut kas atgadās, ko darīt ar Adrianu. Ko darīt lielajiem bērniem? Viņi jau tagad daudz kur palīdz,” palepojas mamma.

Pārvietojas no istabas uz istabu

Ja kaut kur jāiet, puisi sēdina ratos, bet, ja atrodas mājās, Adrianu sēdina uz pufa. Tādā veidā var spēlēties un vingrināties. Priekulnieks arī iemācījies pārvietoties no vienas istabas uz otru. Viņš gan neprot un nekad nav mācējis staigāt, bet lien uz viena sāna un iemācījies apsēsties. Ko iemācījies, tas nezudīs – ir un paliek. To neviens neatņems. „Viņš tur rokā zīmuļus, velk un zīmē. Šādiem bērniem tik ļoti neinteresē mantas, cik iepakojums. Arī mazos lego dēls prot salikt – viņu interesē sīkās detaļas. Veikalos klucīšus ļaujam viņam izvēlēties.

Reiz piedāvājām variantu, bet Adrians atstūma un paņēma to, kas patīk. Viņam pieder liels traktors, kurš tiek sargāts un saudzēts,” par dēla nodarbēm priecīgi klāsta māmiņa. 

Jācīnās – neatkarīgi no tā, vai bērns ir guļošs, staigājošs, slims vai vesels – tā domā visa Putniņu ģimene. Un mamma ļoti priecājas, ka dēls iemācījies līst un arī savu svaru uz kājām noturēt. Ja puisi paņem pie rokas, viņš pat mazliet staigā. „Tagad esmu aizmirsusi visu grūto – pēcoperāciju ģipšus, celšanu un daudz ko citu. Dēlam ģipši uzlikti uz trim mēnešiem, kad bija gūžu locītavu operācijas.

Kā es izturēju, tā arī Adrians tāpat. Viņš ir ļoti sīksts un spēcīgs. Liels dzīvotgribētājs,” pauž jaunā sieviete. Nobeigumā viņa piebilst, ka ir ļoti svarīgi, kad tev ģimenē kāds palīdz – Aivitai ir kupls radu un draugu pulks, un katrs savu reizi palīdz. Dalīta bēda jau ir pusbēda. „Es vienkārši eju uz priekšu un sāpes atstāju aizmugurē,” saka Aivita.