“Ķidājam” nebrīvē augušu lasi - ēst vairs negribēsies
Lasi veselīguma ziņā uzskata teju par superzivi, jo tas bagātīgi satur tā sauktās labās taukskābes. Taču mūsdienās, kad plaukst zivjaudzētavu bizness un lielveikalu plauktus piepilda nebrīvē audzētu zivju produkcija, lasis no laša atšķiras.
Daudzi lasi uzskata par superproduktu, par vienu no visveselīgākajām treknajām zivīm. Gan ASV Veselības departaments, gan ASV Lauksaimniecības departaments iesaka uzturā lietot vismaz 237 gramus jūras velšu nedēļā. ES valstu veselības aizsardzības organizācijas iesaka ēst zivis vismaz divas reizes nedēļā.
Lasis ir ne tikai viens no galvenajiem Omega 3 taukskābju avotiem, tajā ir arī daudz citu vērtīgu uzturvielu.
Diemžēl, palielinoties pieprasījumam, savvaļas laša krājumi strauji sarūk. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas dati liecina, ka 80 % pasaules savvaļas zivju krājumu tiek pārmērīgi intensīvi nozvejoti, tādēļ nekavējoties jāīsteno aizsardzības pasākumi.
Tā kā jūras velšu krājumi sarūk visā pasaulē, vienlaikus vērojama aktīva pāreja uz akvakultūru jeb zivkopību. Kopš 80. gadiem lašus audzē visur, kur vien ir piemēroti ūdens apstākļi un straumes, – sākot no Ziemeļjūras Eiropā līdz Tasmana jūrai pie Jaunzēlandes.
Salīdzinām: audzis savvaļā un nebrīvē
Pirmā un vislielākā atšķirība, kas konstatēta pētījumos, salīdzinot savvaļā un nebrīvē augušās zivis, ir saistīta ar piesārņojuma līmeni. Vairāki pētījumi liecina, ka zivjaudzētavās augušie laši satur vairāk toksīnu.
Mūsdienās zivjaudzētavu zivīs konstatēts arī paaugstināts tetrahlorodibenzodioksīna (TCDD) daudzums – tas ir dioksīns, ko satur arī bēdīgi slavenā oranžā ķīmiskā viela, ko izmantoja, lai iznīcinātu tūkstošiem hektāru džungļu Vjetnamas kara laikā.
Salīdzinājumā ar savvaļas lašiem nebrīvē audzētie satur arī daudz vairāk pesticīdu un herbicīdu, no kuriem daudzi rada endokrīnās sistēmas funkciju traucējumus, jo tiem piemīt izteiktas spējas saistīties ar dzimumhormonu receptoriem.
Esiet informēti patērētāji!
Ja vien marķējumā nav norādīts “savvaļas” vai “nozvejots savvaļā”, varat visnotaļ droši pieņemt, ka jebkurš pārtikas preču veikalā nopērkamais lasis – svaigs, saldēts un/vai fasēts – nācis no zivjaudzētavas. Savvaļas lasis maksā daudz dārgāk par nebrīvē audzētu. Eiropas zivsaimniecībās audzēti laši parasti satur vairāk toksīnu nekā tie, kas atceļojuši no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas audzētavām.
Nebrīvē audzēti laši satur teju trīs reizes vairāk tauku nekā savvaļas laši. Diemžēl lielākā daļa šo tauku ir Omega 6 taukskābes, kuru jau tāpat ir pārpārēm tipiska rietumnieka uzturā. No uzturvērtības viedokļa laša vērtīgākais pienesums mūsu maltītēm ir tieši veselīgās Omega 3 taukskābes.
Atliek vien secināt – ja reiz nebrīvē audzētā lasī pārsvarā ir Omega 6 taukskābes, turklāt tas satur daudz vairāk toksīnu nekā savvaļā augušais ciltsbrālis, tā lietošana uzturā ar domu, ka “tas ir veselīgi”, ir pilnīgi bezjēdzīga.
Kas atrodams veikalu plauktos?
Atlantijas lasis - Atlantijas lasis ir visvairāk pārdotais lasis pārtikas veikalos, taču savvaļā tā krājumi ir kritiski samazinājušies. Ja vien uz marķējuma nav norādīts citādi, visticamāk, veikalā nopērkamais Atlantijas lasis ir audzis nebrīvē.
Čaviča - tiek uzskatīts par ļoti vērtīgu. To aizvien mazākos apjomos zvejo Aļaskā, Britu Kolumbijā un Jaunzēlandē. Piesātināti rozā krāsa, saldena, maiga gaļa. Reizēm tiek eksportēts par visnotaļ augstām cenām.
Ketlasis - galvenokārt zvejo un pārdod Japānā, Aļaskā, Britu Kolumbijas un Vašingtonas štata piekrastē. Blīvāka, grūtāk sakošļājama, bālāka gaļa; salīdzinot ar citām laša sugām, garša ir izteiktāka.
Kižučs - audzē Čīlē, pārsvarā tirgo Japānā.
Nerka - aug Aļaskā un Krievijā, galvenokārt eksportē uz Japānu. Lieliski piemērots suši. ES bieži pārdod konservētā un kūpinātā veidā.
