“Nožēloju, ka veicu operāciju…” Vīrieši atklāj prostatas ārstēšanas ēnas puses
“Nožēloju, ka veicu operāciju…” Šo skaudro atziņu internetam uztic neskaitāmi vīrieši, kuri paklausījuši ārstiem un izvēlējušies viņu ieteikto prostatas ārstēšanas metodi. Taču tūkstošiem citu vīriešu ir nobiedēti tiktāl, ka piekrīt pakļaut savu ķermeni dažādām apšaubāmām manipulācijām. Šajā rakstā ir apkopota vērtīga, ikvienam vīrietim nozīmīga informācija gan par tradicionālajām ārstēšanas metodēm, gan dažādām alternatīvām.
Biopsija – skarbā realitāte
Gadu desmitiem daudzi urologi uzskatīja, ka prostatas biopsija ir nesāpīga procedūra, lai gan 96 % pacientu šim apgalvojumam nepiekrīt. 2001. gadā veiktā pētījumā viens no pieciem vīriešiem atzina, ka vēlreiz nepiekristu veikt šo procedūru bez anestēzijas. Ārsti apgalvo, ka beidzamo desmit gadu laikā daudz kas ir mainījies un nu tā ir krietni vien nesāpīgāka, turklāt bieži tiekot izmantota arī anestēzija.
Kā norit biopsija? Prostatas dziedzerī iedur duci 18. izmēra adatu, no kurām katra ir apmēram milimetru diametrā, un paņem audu paraugus. Tik daudz paraugi tiek ņemti, lai palielinātu izredzes atrast vēža pārņemtās šūnas, ja audzējs dziedzerī tiešām ir, – tā ir sava veida laimes spēle.
Vienam un tam pašam cilvēkam dažādos paraugos var tikt konstatēts vēzis dažādās attīstības stadijās. Iegūtie rezultāti tiek summēti tādā kā vēža summā, ko sauc par Glīsona skaitli un kam teorētiski būtu jāsniedz vispārīgs priekšstats par audzēja potenciālo turpmāko uzvedību. Taču tas ir tāpat, kā bakstīt ar pirkstu debesīs, – salīdzinot 1000 biopsiju rezultātus ar patologu ziņojumiem par vēlāk ķirurģiski izoperētu prostatas dziedzeri, tika konstatēta tikai 58 % atbilstība. Tieši tāpēc joprojām ir tik daudz diskusiju par Glīsona skalas precizitāti un to, kā tās rezultāti ietekmē vīriešu ārstēšanas metodes izvēli.
Pašlaik ir pieejamas jaunākas biopsijas metodes, kas paredz ņemt vairāk paraugu (vidēji 40–60) un ir precīzākas, taču šāda manipulācija jāveic vispārējā anestēzijā, turklāt jāizmanto alfa blokatori, lai atslābinātu priekšdziedzeri, un jāievieto pagaidu katetrs.
Oficiālās medicīnas apgalvojums, ka 98 % pacientu atgūstas no šīs problēmas, ir pretrunā ar kāda pētījuma rezultātiem, kurā piedalījās 1459 vīrieši, kam bija veikta prostatektomija. Proti, tika konstatēts, ka viens no astoņiem vīriešiem regulāri piedzīvoja urīna nesaturēšanu dzimumakta laikā.
Arī jaunajām metodēm ir savas blaknes. Kā liecina ASV nesen veikta pētījuma rezultāti, bieži vien pēc procedūras urīnā un spermā tiek novērotas asinis, iespējamais inficēšanās risks ir 3,5 % un augstāks, un arī hospitalizācijas iespēja ir divas reizes lielāka. Lai šīs nevēlamās blakusparādības novērstu, slimniekiem, kam veic biopsiju, parasti tiek dotas antibiotikas.
