Delfīnterapijas ēnas puses. Fakti, kuri patiešām liek apraudāties

Delfīnterapija lielākoties saistās ar labi domātiem mediju stāstiem par dakteri Delfīnu ar noslēpumaino Monas Lizas smaidu un mistiskām dziedināšanas spējām. Brīnumainas veseļošanās gadījumi ir kā magnēts izmisušiem vecākiem, kas gatavi maksāt, ko vien tas prasītu, lai tikai palīdzētu saviem ar autismu, Dauna sindromu, cerebrālo trieku un citu smadzeņu bojājumu slimajiem bērniem. Viņi masveidā plūst uz Krievijas, Ukrainas, Amerikas, Austrālijas un dažiem retajiem Eiropas delfinārijiem, kuri piedāvā terapeitisku peldēšanu kopā ar šiem jūras zīdītājiem. Visbiežāk vecāki nav iedziļinājušies sarežģītajā delfīnu dziedniecības būtībā, uz vārda noticot ārstiem, delfināriju reklāmai un līdzīgu bēdubrāļu pieredzei. Viņiem jau tas ir daudz, ka bērns kopā ar delfīnu jūtas labi. Un viņus var ļoti labi saprast.

Tikmēr daudzi no malas, kas spēj palūkoties uz šo procesu objektīvāk, norāda uz zināmām ēnas pusēm, kas delfinārijos, protams, netiek afišētas.

Simts un viena vieta

Tiek lēsts, ka pašlaik ir vismaz simts delfināriji jeb delfīnu akvāriji, kas piedāvā peldēšanu kopā ar delfīnu; programmu spektrs ir plašs – sākot no relaksējošas paplunčāšanās līdz nopietnai nodarbībai delfīnterapeita vadībā. Taču daudz vairāk delfīnu ir nodarbināti izklaides sfērā – uzstājas ar trikiem šovos skatītājiem par prieku. Kopš 1938. gadā Floridā tika atklāts pirmais komerciālais delfinārijs, šī nozare uzplauka neticamā ātrumā, pateicoties tam, ka neeksistēja nekādas likumdošanas, – tā parādījās tikai 70. gados. Tajā laikā arī paralēli PSRS un ASV sākās dažādi delfīnu projekti, kuros pētīja to ārstnieciskās spējas, pakāpeniski attīstot delfīnterapiju kā vienu no dzīvnieku terapijas veidiem.

Vecāki no Latvijas izvēlas šo dārgo ārstniecību, jo delfīnterapiju bieži vien rekomendē bērnu neirologs, ģenētiķis, psihiatrs un logopēds. Turklāt Latvijā ļoti daudzām pacientu grupām nav pieejami valsts apmaksātie rehabilitācijas pakalpojumi, kā arī atsevišķām pacientu grupām nav pat izstrādātas rehabilitācijas programmas. Tāpēc vecāki spiesti paši izveidot saviem bērniem rehabilitācijas plānus un segt saistītos izdevumus.

Nav brīnumterapija, bet ir brīnumi?

Delfīnterapija ir salīdzinoši ļoti jauna ārstniecības metode, ko uzskata vēl par eksperimentālu. To definē kā medicīniski psiholoģisku kompleksu, kas ietver diagnostikas un korekcijas daļu. Metodes pamatā ir ultraskaņas terapija ar pacienta centrālās nervu sistēmas (CNS) un orgānu pozitīvu stimulēšanu, kurā delfīns darbojas kā dabīgs ultraskaņas lokators.

Pamatā delfīnterapiju sekmīgi izmanto dažādu CNS patoloģiju, autisma, Dauna sindroma, sensoneirālas vājdzirdības u. c. ārstēšanā. Lieli panākumi sasniegti, izmantojot delfīnterapiju pacientiem ar dažādām psihotraumām: katastrofu un kritisku incidentu upuriem, bērniem, kuri bijuši ķīlnieki, u. tml. Tāpat atklātas arī pacientu grupas, kurām delfīnu terapija nav vēlama, piemēram, epilepsijas slimniekiem. Tomēr tas ir nosacīti. Piemēram, delfinārijā Marmarisā, Turcijā, terapijai ņem praktiski jebkuru bērnu ar fizisku trūkumu. “Mums ir daudz bērnu, kuriem nav diagnozes, bet ir kādi traucējumi – nestaigā, nerunā... Mēs gribam dot iespēju visiem ar īpašām vajadzībām, jo nekad nevar zināt. Tas ir pārsteidzoši,” atzīst vācu fizioterapeite Barbara Dītriha, kura delfīnterapijā strādā jau kopš 1998. gada, ieguvusi pieredzi ASV un Itālijā. Ar vāciešiem raksturīgu pragmatismu viņa atzīst: “Esmu skeptisks cilvēks, un es te nestrādātu, ja tā nedarbotos. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mūsu koncepts šeit darbojas. Dzīvnieku terapija vispār darbojas, bet delfīni ir kas īpašs! Mans viedoklis – viņi ir kā atslēga, ar ko tikt šiem bērniem tuvāk, jo galvenais šajā terapijā ir panākt kontaktu.”

Marmarisas koncepts, par ko runā Barbara, ir delfīnterapijas un dažādu klasisko terapiju kombinēšana atkarībā no bērna problēmas. “Ej pie daktera Flipera, un viss būs kārtībā! Nē, tas nav pareizi. Bet tas ir liels, liels solis uz priekšu kopā ar klasisko terapiju, lai ātrāk sasniegtu progresu,” uzskata delfīnterapeite. Viņa pieredzējusi daudz brīnumu – kāds bērns sācis staigāt, kāds sācis runāt un pat saraudinājis dakteri, nākamajā gadā atgriežoties un pirmo reizi pasakot: “Hello, Barbara!”

Cits piegājiens ir 2003. gadā Krimā nodibinātajā Starptautiskajā delfīnterapijas institūtā (bāzes Eipatorijā, Krimā un Kušadasos, Turcijā). Tas izstrādājis programmu “Medicīniski psiholoģiskā rehabilitācija ar delfīnterapiju” – pirmo oficiālo delfīnterapijas metodiku NVS valstīs (Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā). Institūts arī ieguvis patentu ultraskaņas terapijai, izmantojot kontrolētu delfīna lokatora iedarbību. Viņu delfīnterapijas metodē svarīga loma ir sonoforēzei – fermentu, īpašu hormonu plūsmas pastiprināšanai, kas iekļūst caur šūnu membrānām ultraskaņas ietekmē. Sonoforēze ir tiešs delfīna ultraskaņas lokatora iedarbības rezultāts un izraisa labvēlīgas ķīmiskas un elektriskas izmaiņas pacienta organismā. Institūts ir viena no retajām (ja ne vienīgā) vietām, kurā delfīna raidītās ultraskaņas ietekme uz pacientu tiek kontrolēta ar speciālu hidrofonu, kas ļauj ārstēšanu konkrēti virzīt un dozēt.

Delfīnus var aizvietot peldoši suņi?

Jautājums par delfīnu ultraskaņas iedarbību uz pacientu varētu būt delfīnterapijas lielais pluss, bet tikpat labi tas varētu izrādīties arī klupšanas akmens, jo gandrīz neviens to nemērī terapijas kursa laikā. Kā tad var nošķirt delfīnterapijas patieso efektu no visu patīkamo ietekmju kopsummas, kas pacientu un viņa ģimeni pārņem delfīnterapijas centrā? Tās ir pāris brīnišķīgas nedēļas dienvidu zemē pie siltas jūras, baudot delfīnu, vienu no planētas apburošāko radījumu, klātbūtni, izjūtot iejūtīgu un atbalsta pilnu personāla attieksmi un ļaujoties pacilātam noskaņojumam. Vai tas nav vienkārši placebo efekts, kas izskaidro iedomāto uzlabojumu pacienta veselībā, kas visbiežāk diemžēl nav noturīgs?

Šādas domas nomocīja vācu jūras biologu Karstenu Brensingu, kurš ar komandu veica pētījumu Floridas delfīnterapijas programmā Dolphins Plus. Vācu pētnieki uzmanīgi novēroja nodarbības, kurās delfīni peldēja kopā ar piecu sešu bērnu grupām, kam bija garīgi un fiziski traucējumi. Viņi atklāja, ka vairums delfīnu ignorēja bērnus un viņu raidītās ultraskaņas bija niecīgā daudzumā. Faktiski katrā nodarbībā bērni bija pakļauti ultraskaņas ietekmei vidēji tikai 10 sekundes, kas ir pilnīgi nepietiekami ārstnieciskam efektam. (Zinātnieku uzskati par nepieciešamo laiku ir ļoti pretrunīgi – no divām minūtēm līdz pusstundai.)

Brensinga kā eksperta secinājums: nav pierādījumu, ka ultraskaņai ir kāda nozīme šīs terapijas panākumos, toties ir pamatoti zinātniski apsvērumi, kas liek apstrīdēt, ka tai varētu būt kāda iedarbība delfīnterapijas apstākļos. Viņš arī norāda, ka ultraskaņas iedarbība uz cilvēka organismu un audiem ir labi izpētīta un jau tiek plaši lietota medicīnā.

Ja nu tā ir tikai delfīnu sabiedrība un ūdens terapija, kas veicina pacientu veselības uzlabojumu? “Alternatīva tad varētu būt suņu ūdens terapija,” rekomendē Brensings. “Šajā terapijā suņi (speciālas šķirnes kā ņūfaundlendi, lendzīri) varētu atrasties ūdenī un asistēt terapeitam.”

Apgalvojumi un pierādījumi

Vai varētu būt, ka ideja par delfīnu ārstēšanu ar ultraskaņu izrādīsies tikai mīts? Ne tādi vien mīti ir sabrukuši! Dr. Brensings ir autoritāte ne vien kā viens no pasaules vadošajiem delfīnu pētniekiem, bet arī kā zinātnieks. Viņa pētījums bija neatkarīgs, turpretim absolūto vairākumu pētījumu par delfīnterapiju veikuši zinātnieki un darbinieki, kas strādā delfinārijos, kam, protams, ir ekonomiska interese par rezultātiem.

1998. gadā psihologi Lori Marino un Skots Lilienfelds no ietekmīgās Emorijas universitātes (ASV) nolēma apkopot un analizēt vairāk nekā 100 pētījumu par delfīnterapijas efektivitāti. Viņi nonāca pie bēdīga secinājuma – neviens no šiem darbiem neatbilda pat minimāliem medicīniski klīnisko pētījumu standartiem (pārāk mazi pētījuma mērogi; neatbilstošas kontroles grupas; nespēja atdalīt delfīnu efektu no efekta, ko sniedz vienkārši jauna nodarbošanās patīkamā vidē; pētnieku interešu konflikts).

Līdzīgs rezultāts bija arī Orelenas Hauksas Puketas institūta (ASV) zinātnieces Treisijas Hamfrijas pētījumam 2003. gadā. “Mazu bērnu ar īpašām vajadzībām vecākiem un viņu ārstiem vajadzētu ņemt vērā, ka delfīnterapijas cena ir augsta (parasti 2600 dolāri par piecām 40 minūšu nodarbībām) un ka pagaidām nav pietiekamu zinātnisku pierādījumu, kas atbalstītu šīs metodes izmantošanu,” zinātniece brīdināja.

Pēc desmit gadiem (2007) Lori Marino un Skots Lilienfelds vēlreiz pārlūkoja šo jautājumu, analizējot pēdējo astoņu gadu pētījumus. Viņu verdikts pausts jau publikācijas virsrakstā – “Vēl lielāks datu trūkums, vēl kļūdaināki secinājumi”. Pētniekiem atkal nācās atzīt, ka trūkst ticamu zinātnisku pierādījumu, ka delfīnu terapija ir efektīvs ārstniecisks līdzeklis jebkurai no tām saslimšanām, ko tās aizstāvji paziņojuši.

Iespējams, ka krievu un ukraiņu speciālistu pētījumi atbilst zinātniskiem standartiem un patiešām var apliecināt delfīnterapijas īpašo nozīmi, taču tie joprojām lielā mērā ir kā aiz dzelzs priekškara. Piemēram, Ukrainas delfināriju tīkls Nemo tā arī atzīst: viņu lielākās autoritātes Ludmilas Lukinas darbi, kas tapuši, gadu desmitiem strādājot Sevastopoles Valsts okenārijā, psihiatriem un psihologiem diemžēl ir maz zināmi.

Delfīns nav mājdzīvnieks

Norādot, ka nav ticamu zinātnisku pierādījumu delfīnterapijas efektivitātei, jūras biologi un dzīvnieku tiesību aizstāvji visā pasaulē ir satraukti par šīs industrijas straujo attīstību, kam turklāt nepastāv oficiālu valsts noteikumu vai standartu, kas to regulētu.

Pasaules vadošā Vaļu un delfīnu aizsardzības organizācija pieprasa pilnībā aizliegt delfīnterapiju. “Delfīnterapija iesaista divas ļoti ievainojamu būtņu grupas. Cilvēki, kas to izmanto, parasti ir bērni vai pieaugušie ar psihiskiem vai fiziskiem trūkumiem un/vai emocionālām problēmām, savukārt delfīni ir vai nu tie, kas turēti nebrīvē, vai daļa no savvaļas populācijas, kas var ciest no cilvēku iejaukšanās,” uzskata organizācijas pārstāvji, piebilstot, ka abas puses terapijas laikā pakļautas traumu un infekciju riskam.

Ja vien tas nav atklātais delfinārijs, kas uzcelts tieši jūrā uz pontoniem, baseins ir liela betona tvertne. Lai abām pusēm samazinātu iespējamo infekciju un parazītu risku, ūdenim tiek pievienotas spēcīgas ķimikālijas, kas savukārt var izraisīt acu un ādas kairinājumu. Sastopami arī delfīnu agresivitātes un slimību gadījumi.

Sevišķi saasinājies jautājums par ētiku – kādas mums ir tiesības turēt delfīnus nebrīvē? Daudzi delfināriji uzsver, ka viņu dzīvnieki nav speciāli ķerti jūrā, tie ir izglābtie vai jau nebrīvē dzimušie delfīni. Eiropā un Amerikā ir aizliegts ievest dzīvus delfīnus. Taču ir pietiekami daudz vietu, piemēram, Japāna, kur delfināriju tirgum tiek rīkota delfīnu tvarstīšana savvaļā, nereti ar masveida slaktiņu.

Vairāki šīs jomas profesionāļi galu galā ir krasi mainījuši savu attieksmi. Slavenā Flipera, kas patiesībā bija Sūzija, treneris, amerikāņu armijas nirējs Ričards O'Bārijs izjūt vainu, ka notvēra Sūziju, pieradināja un iemācīja tai trikus populārajam TV seriālam Flipers, kas 60. gados izraisīja nenormālu delfināriju industrijas uzplaukumu. Viņš uzskata, ka Sūzija bija tik nelaimīga nebrīvē, ka izdarīja pašnāvību noslīcinoties: “Viņa man paskatījās tieši acīs, ievilka elpu un to aizturēja. Viņa vienkārši nogrima dibenā. Tas uz mani atstāja dziļu iespaidu. Nākamajā dienā es sāku kampaņu pret delfīnu turēšanu nebrīvē,” treneris atceras. Jau daudzus gadus O' Bārijs ir viens no delfīnu glābšanas līderiem.

Ētisku apsvērumu dēļ no darba ar delfīniem atteicās arī viena no amerikāņu delfīnterapijas pionierēm, antropoloģe Dr. Betsija Smita, kura tam pievērsās jau 70. gados, kad ievēroja, ka tie atstāj terapeitisku efektu uz viņas brāli invalīdu. Pēc 30 gadiem šajā nozarē viņa to publiski atmaskoja kā neefektīvu un ekspluatējošu metodi, kas vairāk saistās ar peļņu, nevis empīriskiem pierādījumiem, kas apliecina tās noderību. “Tā ir diezgan ciniska un maldinoša delfināriju īpašnieku prakse,” 2003. gadā paziņoja Smita. “Sertificēti terapeiti bez zināšanām par delfīniem var iekasēt pārmērīgu maksu par ārstniecību, ko var veikt bez delfīniem. Visu šo terapijas programmu pamatā ir ievainojamu cilvēku un ievainojamu delfīnu ekspluatācija.” Skarbi – bet to saka nozares profesionāle.

Dzīvnieku terapija nenoliedzami ir laba lieta, taču ir atšķirība, vai tajā izmanto sagūstītus savvaļas dzīvniekus vai tūkstošiem gadu pieradinātus mājdzīvniekus: zirgus, suņus, kaķus, lamas u. c. Tam vajadzētu būt pamatotam vismaz ar neapgāžamiem pierādījumiem, ka delfīnu terapija ir iedarbīgāka par citu dzīvnieku terapiju. Suņa buča nāk no viņa sirds, delfīna buča – iedresēts triks.

* bērnu triekas paralīze,

* agrīns bērnu autisms,

* Dauna sindroms un citas ģenētiskas patoloģijas,

* minimāla smadzeņu disfunkcija vai uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti,

* CNS funkcionāli traucējumi,

* garīga atpalicība (izņemot smagu),

* runas un dzirdes traucējumi,

* neirosensorā vājdzirdība,

* neirozes, pēctraumu stresa sindroms,

* depresīvi traucējumi (subdepresīvais līmenis),

* atmiņas traucējumi, mācīšanās problēmas.

Nevēlams, ja ir:

* epilepsija,

* akūtas infekciju slimības.

* onkoloģiskās slimības.

Ziedot smagi slimu bērnu ārstēšanai ar delfīnterapiju varat

ŠEIT.