Vai mantojam no vecākiem arī dzimtas atmiņas un traumas? Vudū ģenētika zinātnes skatījumā

Zinātne tradicionāli uzskata, ka gēni ir vienīgais veids, kā tiek nodota bioloģiskā informācija no paaudzes paaudzē. Taču vides ietekmē mūsu gēni nemitīgi tiek mainīti, kad mūsu DNS piestiprinās ķīmiskās birkas jeb molekulu grupas, ieslēdzot un izslēdzot noteiktus gēnus. Jaunākie pētījumi liecina, ka daļa šo birku var kaut kādā veidā tikt nodotas tālāk paaudžu gaitā. Turklāt tas skar ne tikai bērnu veselību, kad viņu gēnus ietekmē nelabvēlīgi vides faktori – smēķēšana, stress un slikts uzturs. Tas attiecas arī uz cilvēces spēju nodot bērniem emocionālās traumas tā sauktā epiģenētiskā mantojuma ceļā.

Peļu bailes no ķiršziedu smaržas

Aizvien vairāk pētījumu apliecina, ka cilvēki un dzīvnieki manto bailes no saviem senčiem.

2013. gadā amerikāņu zinātnieki no Emorija universitātes veica interesantu eksperimentu ar peļu tēviņiem, kuriem iedresēja bailes no ķiršu ziedu smaržas, to kombinējot ar nelielu elektriskās strāvas devu. Beigās šīs peles bailēs sarāvās tikai no smaržas vien. Pēc tam peles tika sapārotas, un vēlāk izrādījās, ka gan šo peļu bērni, gan mazbērni izjuta bailes no ķiršu ziediem, saraujoties jau pirmajā reizē, kad tiem iedeva tos paostīt. Eksperiments izdevās arī tad, kad zinātnieki izmantoja mākslīgo apaugļošanu.

Tādējādi zinātnieki secināja, ka peļu pēcnācēji var mantot baiļpilnu asociāciju ar noteiktu smaržu, pat ja viņi paši nav izjutuši nekādas sāpes. “Šie rezultāti mums ļauj novērtēt, cik acīm redzami vecāku pieredze, vēl pirms viņi ir radījuši pēcnācējus, ietekmē nākamo paaudžu nervu sistēmas struktūru un funkcijas,” skaidroja pētījuma autors, psihiatrijas doktors Braiens Diass. “Šis fenomens var attiekties uz etioloģiju un neiropsihiskiem traucējumiem – fobijām, nemieru un posttraumatiskā stresa sindromu – apliecina iespējamā riska nodošanu no paaudzes paaudzēs.” Ideja pētīt epiģenētisko mantojumu zinātniekiem radās arī no novērojumiem, strādājot ar Atlantas trūcīgā slāņa pacientiem, kuru atkarība no narkotikām, neiropsihiskas slimības un citas problēmas atkārtojās no paaudzes paaudzē. Viņu vidū pat izplatīts ir pieņēmums, ka tas tiek mantots no senčiem un ka šo ciklu ir grūti lauzt – līdzīgi kā pie mums runā par ģimenes melno avi alkoholiķi, kurš atkārto savu vecāku un vecvecāku likteni.

Zinātnieki izpētīja arī dzīvnieku peļu smadzenes un atklāja tajās fiziskas izmaiņas – vietās, kas saistītas ar smaržu apstrādi, kā arī atrada marķieri pie smaržas gēna peļu DNS. Taču, kā smaržas asociēšanās ar sāpēm ietekmē spermu, joprojām paliek noslēpums. Zinātnieki pieņem: vai nu šī smarža pati tiek nodota caur asinīm, vai arī smadzenes apstrādā šo smaržu un tad sūta savu signālu.

Līdzīgus rezultātus deva arī kāds pētījums ar circeņiem. Grūsnas circeņu mātītes tika baidītas ar vilkzirnekļiem, un, kad piedzima to bērni, viņi izrādīja lielākas bailes no šiem zirnekļiem nekā circeņi no salīdzinošās kontroles grupas.

Čūska – pirmatnējas šausmas

To, ka bailes ir ierakstītas mūsu gēnos daudzās paaudzēs, uzrāda milzums pētījumu. Daudz zinātnisko darbu veltīti cilvēces pirmatnējo baiļu skaidrošanai. Pirms dažiem gadiem kāds pētījums atklāja, ka primātu smadzenes ir unikāli uzskaņotas, lai atpazītu čūskas, kas vedina domāt – mums ir izveidojušās iedzimtas bailes no reptiļiem evolucionārās attīstības laikā.

Šāda cilvēku neobjektivitāte – atpazīt čūskas un zirnekļus kā baiļu objektus ātrāk nekā citus bīstamus dzīvniekus un situācijas – saistīta ar izdzīvošanas nepieciešamību, lai nekristu tiem par laupījumu. Tradicionāli noskaņoti zinātnieki to arī uzsver – tās retās DNS mutācijas, kas veicina organismu pielāgošanos mainīgiem apstākļiem, parasti notiek ļoti lēni, daudzu paaudžu laikā. Tāpēc viņi skeptiski izturas un sauc par pretrunīgu šo gēnu pārmantojamības fenomenu, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bioloģiskais mehānisms nav atklāts. Tomēr jaunākie pētījumi liecina, ka vides faktori var ietekmēt bioloģiju daudz ātrākā tempā – epiģenētisko pārmaiņu ceļā, kuras maina gēnu izpausmi, bet ne to nukleotīdu secību. Plaši zināms piemērs zinātniskajās aprindās ir pētījums ar bērniem, kas tika ieņemti pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Nīderlandē kara bada apstākļos un kuriem atklāts paaugstināts diabēta, sirds slimības un citu slimību risks, iespējams, kā sekas šajās slimībās iesaistīto gēnu epiģenētiskajām pārmaiņām.

Holokausta upuru trauma tiek mantota

Vēl vienu skaidru apstiprinājumu, ka dzīves pieredze var ietekmēt nākamās paaudzes gēnus, nesen sniedza Ņujorkas Mauntsinajas slimnīcas ģenētiskais pētījums par 32 ebreju vīriešiem un sievietēm, kas bija vai nu ieslodzīti nacistu koncentrācijas nometnēs, bija aculiecinieki, vai paši tika pakļauti spīdzināšanai vai arī bija spiesti slēpties Otrā pasaules kara laikā. Pētnieki analizēja viņu un viņu bērnu gēnus, kā arī salīdzināja tos ar ebreju ģimenēm, kas kara laikā dzīvoja drošībā, ārpus Eiropas.

Zināms, ka holokaustu pārdzīvojušo ebreju bērniem ir daudz lielāka varbūtība ciest no dažādiem stresa traucējumiem. Tāpēc pētnieki bija īpaši ieinteresēti analizēt to gēna daļu, kas saistīta ar stresa hormonu regulēšanu, kurus ietekmē trauma. “Ir vērts pētīt šo gēnu,” skaidro pētījuma autore Reičela Jehuda. “Ja traumas efekts ir pārmantots, tam vajadzētu parādīties ar stresu saistītā gēnā, kas nosaka veidu, kā mēs tiekam galā ar vides apstākļiem.” Un – zinātnieki patiešām atklāja epiģenētiskās birkas tieši tajā gēna daļā gan holokaustā izdzīvojušajiem, gan viņu pēcnācējiem, turpretī no salīdzinošās kontroles grupas un viņu bērniem šāda saistība netika atrasta. “Gēnu izmaiņas šajos bērnos var izskaidrot tikai ar holokausta ietekmi uz viņu vecākiem,” uzskata Jehuda. “Cik mums zināms, tas ir pirmais apliecinājums par prekoncepcijas stresa seku pārmantojamību, kas izpaužas epiģenētiskās pārmaiņās gan vecākos, gan bērnos, nodrošinot, iespējams, apstiprinājumu – smaga psihofizioloģiska trauma var nest sekas paaudzēs.” Tiesa, nav skaidrs ne tas, vai šīs gēna izmaiņas var atstāt neatgriezeniskas pēdas uz pēcnācējiem, ne arī tas, vai šie rezultāti maina jebkuru līdzšinējo evolūcijas teoriju.

Holokausta upuru ietekme uz nākamo paaudzi tiek pētīta jau gadiem ilgi – tā nav noliedzama, lai gan tās izskaidrojumi ir gana dažādi, un Jehudas komandas atklātais atšķirīgais stresa hormonu profils ir tikai viens no tiem. Daži pētnieki uzskata, ka mātes, kas pārdzīvoja holokaustu, baroja bērnus ar krūts pienu, ko bija ietekmējuši stresa hormoni, tādējādi atstājot iespaidu uz nākamās paaudzes fizioloģiju. Citi apgalvo, ka traumas sekas vairs nav novērojamas, nomainoties divām paaudzēm.

Paši pēcnācēji gan atzīst, ka viņus visvairāk traumē vecvecāku un vecāku stāsti par pārdzīvotajām ciešanām, kas jāklausās jau kopš maza bērna vecuma, kas viņus nereti noved līdz klīniskai depresijai, nemieram, atkarībai, ēšanas traucējumiem.

Psiholoģe Ruta Bārneta, kuras tēvs, ebrejs, aizbēga no Vācijas uz Šanhaju, par mata tiesu izglābdamies no holokausta, stāsta, ka vairāki viņas klienti ir mantojuši šādu traumu. “Pastāvīgi stāsti saviem mazbērniem par šiem notikumiem, piemēram, gāzes kamerām, ir veids, kā šausmas pārdzīvojušie cenšas no savas traumas atbrīvoties. Taču, ja tas nenotiek pareizi, viņi tikai vēl vairo nemieru sevī un citās paaudzēs,” uzskata psiholoģe.

Reičelas Jehudas pētījums liek aizdomāties par mūsu gēniem, cik tie jutīgi reaģē uz pasauli un notikumiem, un, iespējams, paaudžu mantojums tiek nodots ne tikai sociālā ceļā no vecākiem un ar parasto gēnu pārmantojamību, bet arī epiģenētiski – kad traumatiskas atmiņas tiek nodotas caur DNS ķīmiskām izmaiņām.

Tas nesākās ar tevi

Viens no epiģenētiskā mantojuma pārliecinošākajiem aizstāvjiem ir amerikāņu psihologs Marks Volins, vadošais speciālists pārmantotu ģimenes traumu jomā Ziemeļamerikā. Viņam šogad iznāca grāmata Tas nesākās ar tevi: kā iedzimta ģimenes trauma veido mūs par tiem, kas esam, un kā izbeigt šo ciklu. Savā grāmatā Volins ar spilgtiem piemēriem apraksta, kā vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku traumas var turpināt dzīvot un izpausties mūsu neizskaidrojamo depresiju, nemiera, baiļu, fobiju, apsēstību un fizisku simptomu veidā, ko zinātnieki tagad dēvē par sekundāro posttraumatiskā stresa sindromu (PTST). Ne velti PTST dēvē par visa ķermeņa traģēdiju – cilvēkam tas ir milzīga mēra notikums ar smagām atskaņām.

Volina pacientu vidū bija vīrietis, kurš bija ielikts cietumā nevainīgs. Izrādījās, ka viņš bija atsēdējis slepkavību sava tēva vietā. Proti, viņa tēvs patiešām izdarīja slepkavību, bet tika attaisnots, tomēr dzīve iegrozījās tā, ka vēlāk tēva sodu saņēma dēls, kurš nevainīgs nonāca cietumā. Kāda sieviete, kas nevarēja saprast savu pēkšņo atsalumu pret vīru, atklāja saikni ar vecmāmiņu, kura tieši šajā vecumā bija traģiski zaudējusi vīru. Kāda māte, kurai bija paralizējošas bailes zaudēt savu bērnu, bija mantojusi tās no vecvecākiem, kam nomira divi bērni, pirms viņi emigrēja uz ASV. Sportisks, veselīgs puisis pēc 19. dzimšanas dienas sāka mocīties ar bezmiegu un salšanas sajūtu katru nakti, kas drīz izsmēla viņa spēkus. Noskaidrojās, ka viņa tēvocis šajā vecumā bija nosalis līdz nāvei Kanādā, pārbaudot elektrības vadus.

“Jaunākie atklājumi šūnu bioloģijas, neirobioloģijas, epiģenētikas un evolūcijas psiholoģijas jomās uzsver, ka ir svarīgi izpētīt ģimenes vēsturi vismaz trīs paaudzēs, lai saprastu mehānismu tam traumas un ciešanu modelim, kas atkārtojas,” norāda autors. “Tas nesākās ar tevi, bet tas var beigties ar tevi,” viņš iedrošina.

Vilkt vai nevilkt vecmāmiņas veco kleitu?

Internetā figurē kāda psihologiem populāra anekdote. Darvins un Freids ieiet bārā. Divas alkoholiķes peles – māte un dēls – sēž pie bāra letes un malko no uzpirksteņiem džinu. Peļu māte paceļ acis un saka: “Ei, ģēniji, pasakiet, kā mans dēls nonāca līdz šim nožēlojamam stāvoklim?” “Slikta iedzimtība,” saka biologs Darvins. “Slikta mātes audzināšana,” saka psihiatrs Freids.

Un tā jau vairāk nekā simts gadu šie divi viedokļi – daba vai audzināšana, bioloģija vai psiholoģija – piedāvā divus pretējus skaidrojumus tam, kā veidojas uzvedība, cilvēka attieksme, īpašības utt., turklāt ne tikai atsevišķam cilvēkam, bet veselām paaudzēm.