Daudzām sievietēm alkohols ir ikdienas norma. Dina: "Lūdzu Dievu, lai palīdz man būt skaidrā"
Vīna glāze vakaros – tas ir daudz vai maz? Kur ir tā smalkā robeža, aiz kuras sākas atkarība? Speciālisti norāda, ka salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes mēdz daudz ilgāk un rūpīgāk slēpt savu alkoholismu. Tāpēc bieži vien viņas arī vēlāk vēršas pēc palīdzības.
Izmisums, bezizeja un paniskas bailes nomirt – tā savu alkoholismu atceras Dina, kas dzēra tik traki, kad šķita – trakāk vairs nevar. Tomēr viņai izdevās izķepuroties no melnās bezcerības bedres, tagad Dina jau vairākus gadus nedzer. Sieviete stāsta: “Jaunībā biju pārāk pareiza un ļoti rūpējos, lai dzīve būtu maksimāli sakārtota. Arī ģimenes lietas bija maksimāli sakārtotas, vienīgi vīrs ik palaikam iedzēra. Sākumā domāju, tas ir normāli – viņš ir vīrietis, viņam pienākas. Tomēr vēlāk tas sāka traucēt. Reizēm vajadzēja kaut kur kopīgi doties, bet viņš jau bija saguris. Vīrs katru dienu uzturēja sevi nelielā štimungā, reizēm piedzērās arī pamatīgi.”
Dina sākusi dusmoties un aicinājusi vīru mainīt dzīvesstilu. Bet nekas nemainījās. “Ar laiku dusmas un aizvainojums pret vīru tikai pieauga, radās vēlme atriebties. Un es nolēmu, ka arī es iedzeršu, lai vīrs redz, kā tas izskatās no malas. Tā arī sāku darīt, turklāt ne reizi vien. Pēc kāda laika atskārtu, ka man gribas iedzert arvien biežāk – lai noņemtu stresu un dusmas. Tā tas turpinājās, līdz kādā jaukā dienā vīrs secināja, ka tagad varam kost kopā.”
