Rīdziniece Tatjana anoreksijas dēļ bija par mata tiesu no nāves

Anoreksija ir slimīga badošanās, bailes kļūt resnai, riebums pret ēdienu. Tatjana bija nokļuvusi tās varā. Domājams, viņa bija par mata tiesu no pilnīgas izdzišanas, kad sievieti izglāba fotosesija. Vēl būdama itin veselīga, Tatjana sameklēja pazīstamo slavenību fotogrāfu Aleksandru Sokolovu, lai viņu iemūžina. Objektīva priekšā stājās glīta, slaida modele, bet Tatjanai jau sāka šķist, ka viņa ir resna un nepievilcīga – ar 48 kilogramu svaru.

Viņa ķērās pie diētas, ja vien tā var nosaukt atteikšanos gandrīz pilnībā no ēdiena. Kad Tatjana pēc pusgada atkal atnāca pie fotogrāfa, viņa bija ekstrēmi mainījusies. Jauno fotosēriju Sokolovs nosauca par Neatgriešanās punktu.

Citiem Tatjanas izskats lika ietrīsēties šausmās, kamēr viņa pati, kā jau vairākums ar anoreksiju sirgstošo, uzskatīja, ka ir lieliskā formā. Tatjana stāstīja, ka vienmēr sevi rāj, ja nav spējusi noturēties un apēd par piecām ogām vairāk, nekā bijis plānots.

“Tas ir pretīgi, kad resnules, atvainojos, rij, stūķē aiz abiem vaigiem un vēl ir ar to apmierinātas. Pēc tam viņas iet uz veikalu un meklē, ar ko piesegt sānus, kurus tikko kā uzrijušas. Kāpēc viņas tā dara? Varētu taču tā nerīt, un tad uzvilkt jebkuru kleitu, ar jebkuru izgriezumu. Šīm sievietēm es ieteiktu iet vienkāršāku ceļu – aizlīmēt sev muti, nevis rīt,” intervijā spriedelēja Tatjana. Ar resnulēm viņa saprata arī jebkuru normāla izmēra sievieti.

Viss sākās ar kleitu

Tatjanas ceļš uz anoreksiju sākās ar kleitu – būtībā ar diētu, par ko teju vai katra sieviete aizdomājas pēc katra Ziemassvētku vai Vecgada vakara vai citiem ēšanas svētkiem. “Es ļoti vēlējos uzvilkt kleitu ar atvērtu mugurdaļu. Es svēru 60 kilogramu, un man bija mērķis nomest desmit. Uz sporta zāli pie trenera gāju trīs reizes nedēļā. Papildus nodarbojos uz kardiotrenažiera,” stāstīja Tatjana.

Treneris brīdinājis, ka viņa pārāk intensīvi cenšas novājēt, taču anoreksija jau bija nolūkojusi savu mērķi. Sieviete neuzklausīja ieteikumus, vēl vairāk – viņa vienkārši pārstāja iet pie šā trenera. Daļēji iemesls bija arī tas, ka Tatjana strauji sāka zaudēt spēkus. Tobrīd viņa dienā patērēja uzturu, kura enerģētiskā vērtība nepārsniedza 500 kilokaloriju. Tatjana, ja pat gribētu, vairs nespēja aktīvi nodarboties ar sportu, viņai pat iet jau bija smagi. Sievietei, pat ja viņa nesporto un tikai vāļājas pa gultu, dienā nepieciešams vismaz 1600 kilokaloriju.

Kad Tatjana vērsās pie ārsta, mediķa verdikts bija nežēlīgs – sievietei ir anoreksija smagā formā. “Man sāka izkrist mati. Bet tas nenotika vienā dienā, es pakāpeniski apradu ar to, ka man matu kļūst mazāk. Sāka šķelties nagi. Kreisā kāja vairs negribēja klausīt,” atminas Tatjana. “Es sapratu, ka man jāatsakās no augstpapēžu kurpju valkāšanas. Tas bija viegli, jo man tobrīd jau bija tik slaidas kājas un tik smuki ceļi, ka varēju valkāt jebkurus apavus.”

Pamazām viņa kļuva pārliecināta, ka ir labi, kā ir. “Man nekas nenokarājas, viss ir piestiepts. Es varu aiziet uz veikalu, un vienmēr tur būs drēbes, kas man derēs. No vienas puses, tas varbūt ir briesmīgi. Es saprotu, ka mans tagadējais dzīvesveids var novest pie izmaiņām organismā, ar ko vairs nespēšu cīnīties. Bet, no otras puses, es sev patīku tāda, kāda esmu. Un man ir stingrs raksturs,” intervijā fotogrāfam Sokolovam lepojās viņa modele.

Izglāba fotosesija

Fotogrāfs neslēpj, ka viņa mērķis ir iemūžināt neikdienišķo, bet tieši viņa bildes Tatjanu izglāba. Rezonanse bija liela, sociālajā tīklā Facebook sieviete saņēma vēstules no svešiem cilvēkiem, un gandrīz visās bija viens vienīgs aicinājums – aizej, paēd!

“Ļaudis droši vien ne gluži saprot, ka anoreksija pirmām kārtām ir psiholoģiska problēma, tā savu upuri sagrābj pakāpeniski un pašam nemanāmi,” atgādina Sokolovs.

Pati Tatjana tagad žurnālam Otkrito teic: “Salīdzinājusi divas fotosesijas, es beidzot ieraudzīju šausmīgo atšķirību un sajutos nelāgi.” Sieviete saņēmās un pusgada laikā uzbarojās par 12 kilogramiem. Galu galā – viņai bija jādomā arī par sešgadīgo dēlu. Tatjana ir ģimenes cilvēks, viņai ir vīrs, un grūti pat iedomāties, ko anoreksijas epopejas laikā pārdzīvoja tuvinieki.

“Kad atskatos atpakaļ, es nesaprotu, kā ar mani kaut kas tāds notika. Es taču tikai gribēju nedaudz novājēt,” viņa saka. Slimības laikā Tatjanai bija jādodas komandējumā uz Kazahstānu, vienai pašai uz svešu valsti. Neviens nav uzbāzies ar jautājumiem, vai viņa ir paēdusi, kas radīja tikai iekšēju protestu. Un tur, pie kazahiem, Tatjana sāka negaidot ēst, kā rīma: “Štopēju visu pēc kārtas – šokolādi, bulciņas, burgerus. No komandējuma atvedu uzēstus četrus kilogramus. Vīrs uzreiz pamanīja atšķirību.”

Tagad viņa cenšas noturēties nepilnu 50 kilogramu robežās, ēd visu, izņemot gaļu, kuņģis nepieņem smagu pārtiku. Veselība uzlabojas, un Tatjana piebilst: “Esmu laimīga, ka vīrs pilnībā pieņēma manu stāvokli, viņš zināja, ka es noteikti tikšu galā ar nelaimi. Ceru vairs nekad to nepiedzīvot.”