Vai operēt muguru? Labāk izlasi, ko vēstī jaunākie pētījumi
Lūdzu, iepazīstieties ar jaunākajiem pierādījumiem par muguras operācijām. Astoņdesmit procentu Rietumu pasaules iedzīvotāju kādā brīdī sajūt sāpes muguras lejasdaļā, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. Izrādās, ik gadu 13 miljoni ASV iedzīvotāju vēršas pie ārsta ar sūdzībām par sāpēm mugurā, – tas ir otrs izplatītākais iemesls, kāpēc cilvēki meklē medicīnisko palīdzību, un arī otrs izplatītākais darba spēju zaudēšanas cēlonis pēc sirds un asinsvadu slimībām.
Taču sāpes muguras lejasdaļā ir tādā kā Pelnrušķītes lomā, un tam ir savs skaidrojums. Lielā daļā gadījumu medicīna ir demonstrējusi absolūtu neprasmi muguras sāpju diagnostikā un ārstēšanā, bieži tikai saasinot problēmu.
Profesors Gordons Vadels ( Gordon Waddell), plaši pazīstams skotu ortopēds un grāmatas The Back Pain Revolution (“Apvērsums muguras sāpju ārstēšanā”, izdevniecība Churchill Livingston, 1999) nerunā aplinkus. “Pēc muguras operācijām,” viņš reiz izteicies, “ir palicis daudz vairāk sakropļotu cilvēku nekā pēc jebkuras citas operācijas medicīnas vēsturē.”
Jau pirms vairākiem desmitiem gadu profesors novērojis, ka tikai vienam procentam pacientu, kam ir kādas novirzes muguras lejasdaļā, pēc operācijas stāvoklis būtiski uzlabojas. Lai gan ir jauni pētījumi un ārstniecības metodes, pārējos 99% vienkārši moka sāpes muguras lejasdaļā un kļūst tikai sliktāk.
Jaunākie pētījumi liecina, ka situācija īpaši nav uzlabojusies. No visiem cilvēkiem, kam jāveic operācija, 15–20% cilvēku ar mugurkaula problēmām nonāk kategorijā “neārstējamas mugurkaula problēmas” – tie ir ļaudis ar spēcīgām un hroniskām mugurkaula sāpēm, ko ārsti nespēj izārstēt. ASV katru gadu aptuveni 500 000 cilvēku ir spiesti doties uz operāciju, un aptuveni 100 000 cilvēku gada laikā pēc operācijas būtiski pastiprinās muguras sāpes.
Izvēloties metodes, kā novērst muguras sāpes, ārsti seko dažādām teorijām, kas tās saista ar sāpju cēloni. 20. gadsimta pirmajā pusē par galveno muguras sāpju cēloni uzskatīja sakroileālo locītavu slimības, tāpēc tika veikta sakroileālo locītavu savienošana ar metāla skrūvēm.
Sekoja nākamās ārstēšanas metodes, piemēram, astes kaula izņemšana, injekcijas, lai ārstētu vai saspiestu izslīdējušu mugurkaula disku (mīkstas starpskriemeļu plātnītes, kas amortizē triecienu un dažkārt var izslīdēt, pārplēšot ārējo fibrozo apvalku), ilgstošs gultas režīms, stiepšana, steroīdu injekcijas fasešu locītavās (sīkas stabilizējošas locītavas, kas atrodas starp skriemeļiem) un pat transkutānā elektriskā nervu stimulācija (TENS), metode, kurā izmanto vāju elektrisko strāvu, lai samazinātu sāpes.
Jaunākās un populārākās metodes
Populārākās metodes muguras sāpju ārstēšanā ir šādas: dažādi laminektomijas veidi, kad tiek izņemts blakus esošais kauls un/vai saites, lai samazinātu spiedienu uz nervu saknēm; diskektomija, kad tiek izņemts viss vai daļa no izslīdējušā diska, kas atdala skriemeļus un var spiest uz nervu, izraisot muguras sāpes; diska aizvietošana ar metāla vai plastmasas implantu, kā arī skriemeļu savienošana, kad deformētais disks tiek izņemts un skriemeļi virs un zem šī diska tiek savienoti, fiksējot mugurkaulu un padarot to šajā vietā nekustīgu.
Nesen veiktos apjomīgos pētījumu pārskatos par dažādām mugurkaula operācijām, ko veic, lai novērstu sāpes, secināts, ka, tāpat kā iepriekš lietotajām metodēm, arī jaunajām ārstēšanas metodēm ir minimālas priekšrocības salīdzinājumā ar nogaidīšanu jeb nekā nedarīšanu vai rehabilitāciju.
Ko dod muguras skriemeļu savienošana?
Patiesībā tā tikai pasliktina stāvokli. 2010. gadā veiktā pētījumā zinātnieki analizēja datus par 1450 Ohaio Darbinieku slimošanas kompensācijas biroja datubāzes pacientiem ( The Ohio Bureau Of Worker’s Compensation), kam bija konstatētas mugurkaula diska novirzes, diska trūce vai radikulopātija (iespiests vai kairināts nervs, kas izraisa locekļu tirpšanu un vājumu).
Divus gadus pēc operācijas tikai 26% cilvēku, kam bija veikta operācija, atgriezās darbā. Salīdzinājumam no tiem, kam operācija netika veikta, darba gaitas atsāka 67% cilvēku.
No tiem, kam tika veikta mugurkaula skriemeļu savienošana, 36% bija izveidojušās komplikācijas, 27% bija nepieciešama vēl viena operācija, 11% radās paliekoša darbnespēja (cilvēkiem, kam operācija netika veikta, tādi bija tikai 2%), un 17 bija miruši (salīdzinājumam – kontrolgrupā mira 11 cilvēki).
Pētnieki arī konstatēja, ka pēc operācijas par 41% palielinājās pretsāpju līdzekļu, piemēram, morfija, lietošana, savukārt trīs ceturtdaļas pacientu turpināja arī vēlāk lietot opiātus. “Muguras skriemeļu savienošana [..] ir saistīta ar lielāku risku zaudēt darbaspējas,” apgalvoja pētnieki.
Lai gan rentgena attēli liecina, ka daudziem cilvēkiem pēc skriemeļu savienošanas stāvoklis ir uzlabojies, aptuveni sestajai daļai operācijā gūtais rezultāts ir suboptimāls jeb nepietiekami apmierinošs. Citā pētījumā tikai 40% no 151 cilvēka izdevās panākt labu vai izcilu rezultātu, un tiem, kas veica atkārtotu operāciju, rezultāts bija vēl sliktāks.
Kad divi neatkarīgi pētījumu analītiķi caurskatīja visus pieejamos pierādījumus par visām nopietnākajām operācijām, viņi konstatēja, ka cilvēkiem, kam bijušas sāpes muguras lejasdaļā un vispārējas deģeneratīvas pārmaiņas un kam bija veikta muguras skriemeļu savienošana, nebija labāks stāvoklis salīdzinājumā ar tiem, kas bija izgājuši intensīvu rehabilitāciju, un mazāk nekā pusei izdevās panākt optimālu rezultātu.
Savukārt cilvēkiem ar diska problēmām un spinālā kanāla stenozi (kad kanāls starp mugurkaula skriemeļiem ir sašaurināts, kas rada spiedienu uz muguras smadzenēm un nerviem) tika panākts, ka stāvoklis uzlabojas gan ar, gan bez operācijas. Kādā pētījumā, kurā mugurkaula skriemeļu savienošana tika salīdzināta ar intensīvu rehabilitāciju, secināts, ka “operācija dod tikai īslaicīgu rezultātu”, kas “ar laiku, vērojot ilgtermiņā, samazinās”.
Vai veikt operāciju, ja ir izslīdējis disks?
Par šo var teikt – zinātnieki vēl strīdas. Kādā Cochrane pētījumu fonda pārskatā par pētījumiem, kas veltīti visa starpskriemeļu diska izņemšanai, konstatēts, ka cilvēkiem ar sēžas nerva sāpēm diska izņemšana nāk par labu, lai gan “nav skaidrs, kādas pozitīvas vai negatīvas sekas tā [operācija] atstās uz starpskriemeļu disku slimības dabisko tālāko attīstību pacienta mūža laikā”. Turklāt, lai gan ir tikai daži pētījumi, kas sniedz ierobežotu informāciju par komplikācijām, daudziem cilvēkiem simptomi atjaunojās un bija nepieciešama atkārtota operācija.
Ko dod diska aizvietošana ar implantu?
Tā nav labāka par skriemeļu savienošanu. Kādā organizācijas Cochrane veiktā septiņu pētījumu pārskatā, kur salīdzinātas šīs divas metodes, pētnieki konstatēja, ka cilvēkiem, kam disks tika aizvietots ar implantu, rezultāts bija mazliet labāks nekā tiem, kam bija savienoti skriemeļi, taču atšķirība nebija būtiska. Kopumā pārskatā bija aptverti 1474 cilvēki. “Tā kā mēs uzskatām, ka sarežģījumi var rasties arī pēc vairākiem gadiem, mugurkaula ķirurģijas speciālistiem būtu uzmanīgi jāattiecas pret šīs tehnoloģijas plašu izmantošanu,” zinātnieki brīdināja.
Vai veikt laminektomiju?
Arī par šo metodi pierādījumi neliecina neko labu. Mugurkaula ķirurgi piedāvā plašu laminektomijas klāstu, kad noņem tikai nelielu daļu no lociņa plātnes, lai samazinātu spiedienu uz nervu saknēm, vai noņem mazāku kaula daļu, lai samazinātu muguras muskuļu un saišu bojājumus. Kad kāda Cochrane pētnieku grupa salīdzināja trīs jaunas ķirurģiskas metodes ar zelta standarta laminektomiju, viņi nekonstatēja, ka tām būtu būtiska atšķirība, turklāt daudzi pētījumi bija veidoti tik nekvalitatīvi, ka daudzos gadījumos pētnieki nevarēja saprast, kāds ir bijis ķirurģiskās operācijas rezultāts.
Cochrane pētījumu apkopojumā dots galīgs secinājums par mugurkaula operāciju nelietderīgumu. Tajā apskatīti randomizēti un kontrolēti pētījumi un salīdzinātas operācijas, kas veiktas, lai ārstētu mugurkaula kanāla stenozi, kā arī neoperatīva ārstēšana. Lai gan pētījumi bija augstas kvalitātes, zinātniekiem neizdevās konstatēt, ka operācijai būtu daudz labāki rezultāti. Izrādījās, ka 10–24% gadījumu tika konstatētas operācijas blaknes, savukārt neoperatīvām, konservatīvām ārstēšanas metodēm tādu nebija.
Pie blaknēm var minēt mugurkaula skriemeļu lūzumu, koronāro išēmiju, respiratoro distresu, trombus, insultu un nāvi, kas iestājās no šķidruma uzkrāšanās plaušās.
Ko izvēlēties operācijas vietā
Ja jums ir jāstrādā pie galda, dariet to stāvus vai sēžot uz bumbas, vai izmantojiet zemu krēsliņu, uz kura var tupēt (vēlams tādu, kas šūpojas). Viens no izplatītākajiem muguras sāpju cēloņiem nav saistīts ar muguru, bet gan ar to, ka nav līdzsvarota muguras un kāju muskulatūra. Tā kā piepūšamā bumba nodrošina mazāku atbalsta virsmu un ir kustīga, tā liek aktivizēt līdzsvaru un stājas muskuļus, lai noturētu taisnu muguru.
Izmantojiet rehabilitācijas metodes, piemēram, Pīta Egoskjū ( Pete Egoscue) terapiju. To izveidojis amerikāņu ārsts un sporta konsultants Pīters Egoskjū, un tā ir īpaši paredzēta, lai labotu stājas problēmas, kas ar laiku var radīt muguras sāpes. Līdzīga ir Aleksandra metode, kas māca apzināties ķermeņa kustības un stāju, – īpaši efektīva tā ir kopā ar citām fiziskajām aktivitātēm.
Kustieties.Kad pētnieki no Nafīlda Ortopēdijas centra Oksfordā ( The Nuffield Orthopaedic Centre in Oxford) salīdzināja skriemeļu savienošanas operāciju ar iespaidu, kādu rada saudzējoši vingrojumi (tostarp individuāli izstrādāti vingrojumi, ko var veikt ikdienā), piemēram, stiepšanās, muskuļu stiprināšana un aerobajiem vingrojumiem (iešana pa slīdošo skrejceļu, kāpšana uz stepa soliņa, braukšana ar divriteni un airēšana), kā arī ar hidroterapija, zinātnieki secināja, ka daudz labāks veselības stāvoklis ir cilvēkiem, kas vingro, nevis tiem, kam bijusi veikta operācija. Citi pētnieki apstiprina vingrojumu efektivitāti, īpaši, ja tos izstrādājis profesionālis, kurš arī seko līdzi, kā tie tiek izpildīti.
Veiciet akupunktūru. Lielbritānijā akupunktūra izrādījusies tik efektīvs līdzeklis, lai samazinātu sāpes muguras lejasdaļā, ka tā iekļauta arī Lielbritānijas Nacionālā veselības un aprūpes izcilības centra (NICE) vadlīnijās.
Pamēģiniet masāžu.Kopā ar vingrojumiem masāža var atbrīvot no muguras sāpēm uz ilgāku laiku.
Pievērsieties jogai vai pilatēm. Nodarbības divas reizes nedēļā var uzlabot ķermeņa funkcionalitāti un samazināt sāpes muguras lejasdaļā un nepieciešamību lietot medikamentus.
Izmēģiniet proloterapiju.Šī metode paredz atsevišķās cīpslās un saitēs, kā arī muskuļos un locītavās injicēt augšanu stimulējošus aģentus, lai veicinātu organisma pašizdziedināšanās spējas. Kāds pētījums liecina, ka no 39 cilvēkiem 30 pētījuma dalībniekiem vismaz par 50% samazinājās sāpes un kustību ierobežojumi. Salīdzinājumam kontroles grupā, kas lietoja lidokaīnu, tāds rezultāts bija 21 cilvēkam no četrdesmit.
Dzeriet pietiekami daudz šķidruma. Ja visu dienu sēžat uz krēsla, mugurkauls pietiekami nekustas un nenotiek šķidruma aprite mugurkaulā, kas “ieeļļotu” starpskriemeļu diskus. Tāpēc, cik vien iespējams, visu dienu dzeriet ūdeni.
Lietojiet uztura bagātinātājus.Kāds eksperiments liecina, ka gandrīz visiem cilvēkiem, kam bija pazemināts D vitamīna līmenis, tā uzņemšana samazināja muguras sāpes.
Vērsieties pie pieredzējuša hiropraktiķa, osteopāta vai fizioterapeita. Spinālās manipulācijas var sniegt “ilgtermiņa funkcionālos uzlabojumus un atvieglot sāpes vairāk nekā izglītošana par muguras veselību vai individuālā fizioterapija”.
Žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta" / Foto: Shutterstock
