25 gadus slēgtā istabā bēniņos: saniknotā māte savas skaistās meitas dzīvi pārvērta īstā ellē
Jebkurš ieslodzījums var sakropļot gan cilvēka ķermeni, gan prātu. Kāpēc jaunā skaistule Blanša no senas ģimenes nonāca pašas mātes gūstā un kas ar viņu notika pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma?
Blanšas Monjē lieta kļuva par vienu no skaļākajiem XIX gadsimta Francijas noziegumiem. 1876. gadā Poitīrā dzimusī meitene iemīlējās nabadzīgā advokātā un nolēma ar viņu precēties. Diemžēl Blanšas māte Luīze Monjē gribēja meitai ko citu, tāpēc "labāku motīvu vadīta" ieslēdza viņu tumšā istabā bēniņos, kur meitene pavadīja 25 savas dzīves gadus, kontaktējoties tikai ar žurkām.
Monjē mājas slepenā istaba
"Ģenerālprokurora kungs, man ir tas gods jūs informēt par ārkārtīgi nopietnu situāciju. Es runāju par vecmeitu, kura ir iesprostota Monjē kundzes mājā. Sieviete dzīvo pusbadā un guļ uz sapuvušiem pakaišiem pēdējos divdesmit piecus gadus," vēstīja anonīma vēstule, kas 1901. gadā nogādāta Francijas pilsētiņas Poitīras policijai.
Monjē bija cildena un cienījama ģimene, lai gan ne bez kaprīzēm. Monjē kundze un viņas vīrs tika uzskatīti par tikumības paraugiem: ļoti dievbijīgi, viņi dāsni ziedoja labdarībai un kopumā bija labā līmenī pilsētiņas pilsoņu vidū.
Bet aiz skaistās fasādes slēpās briesmīga patiesība. Policijā vēl atcerējās, kā pirms 25 gadiem Luīzes Leonardas un Šarla Emīla Monjē ģimenē pazuda abu jaunā, skaistā meita - meitene ar burvīgiem matiem un lielisku augumu. Kur viņa palikusi, izmeklēšanai tā arī nav izdevies noskaidrot. Kad policija ieradās Monjē mājā, ģimenes atraitne izturējās ar cieņu. Pat tad, kad kārtības sargi atrada slepeno kambari, kas bija aizslēgts, un uzlauza to, Luīze Leonarda saglabāja mieru.
Starp saviem izkārnījumiem un ēdiena atliekām gulēja izkaltusi vecene
Smirdoņa atgrūda viņus no durvīm, un šaurā istabiņā valdīja pilnīga tumsa, logi bija aiznagloti. Uz sapuvušā salmu matrača starp saviem izkārnījumiem un ēdiena atliekām gulēja izkaltusi vecene, apsegta ar biezu tumšu matu paklāju. Par viņu bija pārvērtusies skaistule Blanša. Tagad viņa bija 49 gadus veca, 166 centimetrus gara, nesvēra vairāk par 26 kilogramiem.
Visur skraidīja žurkas, kas kļuva par vienīgajiem Blanšas pavadoņiem viņas garajā ieslodzījumā. Viņiem te bija ko ēst, māte atdeva meitai savas maltītes paliekas, ko Blanša dalīja ar pinkainajiem kaimiņiem.
Kad nabaga sieviete tika izvesta no mājas, ietinusies segās, Luīze Leonarda sēdēja dzīvojamā istabā un dzēra kafiju. Blanšu nosūtīja uz slimnīcu, kur viņai diagnosticēja smagu izsīkuma pakāpi. Baumo, ka viņa uzvedusies mierīgi - piekritusi paēst, nomazgāties vannasistabā un pat teikusi: "Cik tas ir labi!" Tūlīt pat tika uzsākta notikušā izmeklēšana.
Viņai bija laimīga bērnība, bet visu mūžu mocījās ar neizskaidrojamām lēkmēm
Lai gan Monjē bija dāsni labdari, viņi tomēr bija cilvēki ar untumiem. Pati Luīze Leonarda, biržas māklera meita, esot bijusi kašķīga un alkatīga sieviete. Viņa ignorēja higiēnas noteikumus un, pēc kalpones teiktā, visu laiku valkāja vienu un to pašu netīro kleitu.
Blanšai bija vecākais brālis Marsels Monjē, kurš arī cieta no visai dīvainām tieksmēm. Laikraksta "Temps" žurnālists sniedza aprakstīja Marsela Monjē šādi: "Tas ir mazs, tizls cilvēks, kura smalkās ekstremitātes pazūd pārmērīgi platās drēbēs. Viņa asā galva ar spīdīgo galvvidu, brūnā bārda ar iesirmiem matiem, platie vaigu kauli, līkais deguns, brilles ar biezām lēcām uz deguna, asais profils, apjukušais izskats - tas viss piešķīra viņam naktsputna izskatu, kuru pārsteidza spoža gaisma."
Nav īsti skaidrs, ko šajā ģimenē darīja Šarls Emīls - ļoti izglītots cilvēks ar maigu un, jāatzīst, diezgan vāju raksturu. Viņš ieņēma Filoloģijas fakultātes dekāna amatu Poitīras licejā. Tieši gadu pēc Marsela piedzimšanas pasaulē nāca Blanša. Viņai bija laimīga bērnība, viņa daudz spēlējās ar brāli, bet visu mūžu mocījās ar neizskaidrojamām lēkmēm, bija diezgan histēriska un nervoza.
Lēkmes tika skaidrotas ar vidi, kurā viņa auga
Viņai kļūstot vecākai, viņas stāvoklis pasliktinājās: viņa visur redzēja rēgus, varēja sākt bez iemesla smieties, raustīt svārkus un kaila izbāzties pa logu. Arī viņas attiecības ar māti pasliktinājās, un, iespējams, šādas histēriskas Blanšas lēkmes tika skaidrotas tieši ar to - vide, kurā viņa auga, bija tālu no labklājīgās.
Blanša bija iemīlējusies kaimiņos dzīvojošā advokātā, bet meitenes māte teica, ka tas viņai nav pāris. Taču Blanša turpināja ar viņu tikties, baumas nonāca pat līdz tam, ka Monjē palikusi stāvoklī un pat it kā dzemdējusi bērnu - vai nu viņš jau bija miris, vai arī viņu noslepkavoja.
Galu galā, lai izvairītos no apkaunojuma, Luīze Leonarda ieslēdza meitu tumšā, šaurā istabā. Viņa nepretojās, viņa vienkārši nedomāja, ka ieslodzījums ilgs 25 gadus.
Neviens no lieciniekiem tā arī nebija vērsies policijā
Blanša bija viena pati ar sevi un savu neprātu. Ironiskā kārtā viņa visus ir pārdzīvojusi. Pēc 10 gadiem nomira viņas mīļotais advokāts. Kad Šarls Emīls nomira 1882. gadā, viņš tā arī nelika sievai atbrīvot meitu. Blanšu aprūpēja tikai istabenes. Viena no viņām bija Fāzija - sieviete, kas kalpoja Monjē ģimenei 45 gadus, viņa vienmēr izturējās pret Blanšu ar sirsnību, taču arī viņa nomira, bet nākamās nolīgtās istabenes nedega vēlmē palīdzēt garīgi slimajai. Tas pats attiecās uz brāli Blanšu, kurš labprātāk izlikās neko nezinām par aizslēgto māsu. Tā pamazām Blanša vairs nespēja tikt ārā. Tiek pieļauts, ka pēc Luīzes Leonardas saslimšanas vēstuli policijai rakstījis Marsels, nobijies no sekām, kad viss uzpeldēs uz āru.
1901. gada 24. maijā Marsels Monjē un viņa māte tika arestēti. Taču pēc 15 dienām Monjē kundze nomira cietumā, tā arī nenodzīvojusi līdz prāvai. Uz tiesas sēdi pulcējās žurnālistu pūlis. Kaimiņi pastāstīja, ka palaikam dzirdējuši no Monjē mājas puses kliedzienus un pat dzirdējuši atsevišķus vārdus: "žēlsirdība", "brīvība", "policija" un "lūdzu". Kāds aculiecinieks stāstīja, ka 1892. gada 16. augustā dzirdējis sievieti kliedzam: "Ko es esmu izdarījusi, ka jūs mani šeit ieslēdzāt? Es taču neesmu pelnījusi tik briesmīgu spīdzināšanu! Dieva nav. Ja viņš būtu, dzīvas būtnes nevarētu tā ciest. Kāpēc neviens nenāks man palīgā?" Interesanti, ka neviens no lieciniekiem tā arī nav vērsies policijā.
Līdz mūža galam Blanša Monjē palika psihiatriskajā slimnīcā. 1849. gada 1. martā dzimusī sieviete nomira 1913. gada 13. oktobrī.
