Māra Zemdega jau 20 gadus saimnieko viesu namā: "Mežs baro, priecē acis un silda"
Stāsts par Māru Zemdegu nav atdalāms no dabas, jo viņā ir priedes sīkstums, bērza maigums un prieks, kas vienmēr ielīst sirdī, kad skaties uz apsnigušām eglēm. Ne tikai meža velšu gatavošana, bet arī aizraušanās ar koku kolekcijas veidošanu, retu augu stādīšana un audzēšana ir daļa no Māras ikdienas. Viņas dzīves piepildījums ir darbs un daba.
Māra un Andris Zemdegi jau 20 gadu saimnieko viesu namā Mauriņi, kas atrodas mežu ielokā Allažu pagastā. Viņi iepazinās un apprecējās 1981. gadā. Pārim ir piecas meitas un desmit mazbērni.
“Šogad decembrī Mauriņiem būs apaļa jubileja,” saka Māra Zemdega, kurai ir divas augstākās izglītības – agronoma un jurista. “Bērnībā biju lasījusi grāmatas par viesnīcām, tāpēc šķita, ka tas ir bezgala romantiski. Sapņoju, ka būs skaisti, glītas segas, omulīgs iekārtojums, kā visus barošu ar veselīgu ēdienu. Daudz ko no tā ar vīru esam realizējuši, bet daļa palika tikai sapņi. Sākumā ideja par viesu namu bija mazliet citāda – plānoju uzņemt ģimenes un pasniegt ekoloģiskas maltītes no produktiem, kas izaudzēti savā saimniecībā. Taču laika gaitā, pārvarot šķēršļus, iznāca, ka esam lielo pasākumu viesu nams – kāzas, jubilejas, semināri, mācības… Ģimeņu uzņemšanas biznesa modelis neiedzīvojās, bet 30–200 cilvēku lieli pasākumi – jā, tā lieta iet!” stāsta saimniece.
“Divtūkstošo gadu sākumā, kā Andris pats saka, viņam sanāca gadsimta darījums, domājām, ko darīt, lai inflācija naudu neapēstu. Tāpēc nopirkām trīs zemes gabalus netālu no Siguldas. Vīrs teica, ka nauda ir jāliek lietā, citādi drīz par to nevarēsim pat trīsistabu dzīvokli nopirkt. Tā arī nolēmām, ka uz viena zemes gabala, deviņus hektārus liela, jābūvē viesu nams,” Māra atceras. “Sākām būvēties, uzslējām karkasu, ielikām grīdas un logus, taču inflācija bija tāda, ka nauda beidzās, bet otrā stāva istabām vēl nebija starpsienu... Pārdevām otro zemes gabalu, un vajadzēja vēl stipri aizņemties. Maksājām milzīgu kredītu, kuru mums ir izdevies atmaksāt.” Atbildot uz jautājumu, kāds cik liels ieguldīts, Māra tikai nosaka: “Vai dieviņ! Un uztraukumu bez jēgas.”
Krīze un izdzīvošana
Viesu nams tika atvērts 2006. gada 14. decembrī, bija saaicināti radi, draugi, kaimiņi un arī potenciālie konkurenti. Svinēts kārtīgi. Un tad sākās krīze. Lai izglābtu savu biznesu, Andris strādāja algotu darbu, bet Māra sēdās pie šujmašīnas un katru dienu astoņas stundas šuva gultasveļu ar mežģīnēm. “Ticēju – ja es strādāšu kārtīgi, mēs nebankrotēsim,” viņa atceras. “Bija diezgan grūti, bet mums izdevās saglabāt uzņēmumu. Tagad gan esmu bēdīga par smalko gultasveļu ar mežģīnēm, jo tā prasa gludināšanu ar rokām, nevaram laist caur rulli pēc mazgāšanas. Tagad daru gudrāk – ja man nepieciešama jauna gultasveļa, nešuju vairs mežģīnes klāt pie malas, bet iestrādāju kā dekoratīvu elementu. Greznā gultasveļa, ko iemācījos šūt, ir kā atmiņas, ko saglabāju no tiem grūtajiem laikiem.
Vēl esam paši iemācījušies cept maizi. Pasākumos vienmēr ir pašcepta sēklu, saldskābā un rupjmaize. Pēdējā laikā neatceros nevienu neapmierinātu viesi, jo kurš gan būs dusmīgs, ēdot siltu maizi? Tagad man ir palīgi, bet tāpat visam stāvu klāt, un galavārds mans – taisu ēst un esmu iekšā visā procesā. Ja runājam par to, cik cilvēku pabarot, tad ir jau vienalga, vai tu ej uz pagrabu pēc kartupeļiem 30 vai 50 cilvēkiem, jo tāpat jau ej uz pagrabu. Tad arī sanāk, ka lielākiem kolektīviem ēst taisīt ir izdevīgāk. Uz lieliem pasākumiem parasti ēdiens tiek gatavots divas dienas – auksto galdu iepriekš, visus salātus un silto ēdienu pasākuma dienā. Un no rīta agri cepu maizi – tās ir savas 2–3 stundas. Noformēšana, galdu uzklāšana prasa laiku.”
Meža dzīvība
Mauriņi atrodas mežu ielokā. “Mežs baro, priecē acis, sasilda. Manuprāt, mežs ir skaistākais, kas mums ir,” uzskata Māra. ”Ja kāds saka, ka nevar bez jūras, tad es nevaru bez meža. Un, kad vien iespēja, eju mežā. Tur vienmēr esmu jutusies drošībā. Labi, tagad lāči ir parādījušies, bet tāpat braucu sēnēs arī tur, kur tie ir. Man jau šķiet, ka esmu pietiekami biedējoša tam dzīvniekam, lai viņš aizmuktu, nevis bruktu virsū.”
Māra un Andris saskārās arī ar egļu saslimšanu savā mežā – iemetās mizgrauzis. “Egles saslima, mēs tās nocirtām. Mežs baroja tiešā nozīmē – mums bija ienākumi no tā. Arī malka, ko kurināt. Tas mums palīdzēja izdzīvot kovida laikus, kad uzņēmējdarbība apstājās. Malku izmantojām arī kā dabisku dekorāciju, lai iekārtotu šķūni kā lielu svinību telpu kāzām vai citiem pasākumiem. Salikām visapkārt gar sienām. Nocirstā vietā iestādījām jaunu mežu. Tagad ir bezgala interesanti novērot, kādas sēnes sākušas augt. Zem bērziem ir bērzu bekas, zem lapeglēm – lapegļu sviesta bekas, ap eglēm aug vilnīši un rudmieses. Arī mūsu viesi aiziet un paskatās, kas mežā ir interesants. Piemēram, šur tur izveidojušies raganu apļi. Cilvēkiem ir interesanti.” Māra priecājas, ka, šķiet, mizgraužu postījumu laiks ir beidzies, jo tā jau dabā ir, ka viss notiek periodiski.
Māras gatavotajos ēdienos meža sēnes un ogas ir neatņemama sastāvdaļa. Saimniece uzsver, ka mežs viņai ir arī estētisks baudījums; nav nekā skaistāka par piesnigušu egļu mežu, ko var redzēt no Mauriņu logiem. Un mežam ir liela nozīme arī kā tūrisma un izpētes objektam. “Pie mums bija angļu pētnieku grupa, kas pētīja sikspārņus. Ar dažādiem aparātiem mērīja… Mežā ir tāda dzīvība, ko ikdienā neievērojam.”
Meža tuvums nozīmē arī dzīvniekus. Reiz ēkas bēniņos mita cauna. “Kādu laiku pie mums ciemos nāca lapsiņa. Reiz šeit notika kāzas, un tā lapsa sāka staigāt ap ugunskuru, laikam likās, ka tur ir kaut kas interesants. Izgāju ārā, domāju, ka muks prom, bet lapsa nāk man klāt. Tajā brīdī man rokā bija jēla ola. Pametu, domāju, ka muks, bet nē. Apēda. Zinu jau, ka ar meža zvēriem jāapietas ļoti prātīgi. Tas tomēr bija skaisti – lapsa regulāri mani sagaidīja kā sunītis, jo tobrīd vēl uz vietas nedzīvojām, braukāju no Siguldas. Izkāpju no auto, pasaucu: “Lapsīt, Lapsīt!” Un šī kūleņiem skrien pretī. Kad Lapsītis bija paēdis, tad noraka pārpalikumus, ko savukārt izkašāja krauklis, kas viņai bija uzradies par draugu. Tāda mums tā dzīvā ķēde izveidojās. Bet tad lapsiņa pazuda un vairs neatgriezās…”
Speciāli piebarot vai piesaistīt meža zvērus Mauriņos necenšas, bet saimniecībā, protams, ir arī kaķis. Kaķenīte, kas tagad lepni tiek saukta par Cildu Zemdegu, pie Māras atnāca pati un nolēma, ka dzīvos Mauriņos. Tā jau ar tiem kaķiem notiek – sameklē savus cilvēkus, kuri gan attārpos, gan nokārtos, lai nav bērnu, gan kops un baros. Tāds atnācējs atnes svētību.
Retā sēne, kas atgādina ezi
Viens no Māras vaļaspriekiem ir koku kolekcijas veidošana. Tajā jau ir ap 200 eksemplāru, no tiem vairāk nekā 30 – kļavu sugas un šķirnes. Diemžēl pašu pirmo, cukura kļavu, pirms 20 gadiem apēda stirnas. Tāpēc ap visiem kokiem, kas var būt apdraudēti, ir sieti, tomēr pārnadži postījumus šad tad nodara. Ar to jārēķinās, ja dzīvo pie meža.
“Te aug vairāk nekā desmit dažādu ozolu, un es cenšos iegūt vēl tādus, kas nav kolekcijā. Lai gan man mīļākie koki ir kļavas, ozoli arī ļoti patīk. Trīs ozolus pirku jau ar melnajām trifelēm uz stādu saknēm, redzēs, vai izaugs tā eksotika. Ir vairāki valriekstu koki – Mandžūrijas, karaliskais, ailantlapu, sirdsveida, pelēkais, melnais. Viens Mandžūrijas valrieksts, ko kā stādu atvedu ar vieglo auto, tagad jau ir astoņus metrus augsts un ražo, bet rieksti nav izcili. Divus valriekstu stādus stirnas gandrīz pilnībā iznīcināja, tomēr man izdevās tos saglābt. Tie aug, tagad tikai jāgaida, kad sāks ražot. Oktobrī noziedēja septiņdēlu krūms jeb rudens jasmīns, tas mani ļoti iepriecināja, bet pavasarī saplauks plūksnlapu stafilejas baltie ziedi.
Pie mums ļoti patīk lapeglēm – tās ir triju veidu: Sibīrijas, Eiropas un Japānas. Arī visdažādāko šķirņu un sugu egles – viss, ko vien var iedomāties un iegādāties. Gadiem veidoju kolekciju, bet no dabas mums ir arī savs dižozols ar apkārtmēru 5,20 metri. Uz tā saknēm gadiem auga Latvijā aizsargājama sēne – daivainā čemurene. Kad ciemos ierodas grupas, kas pētī dabu, vienmēr dodas to aplūkot. Šo sēni pati pirmo reizi pamanīju pirms vairākiem gadiem un nodomāju, ka pie koka tup ezis. Brīnījos, kāpēc tas tik ilgi nekustas. Izrādās, nav ezis, dīvaina sēne! Sazinājos ar sēņu pētniekiem un noskaidroju, ka tā ir daivainā čemurene, īsts retums.”
Taču koki nav vienīgais, kas Mārai sniedz prieku. Visu jaunību viņa pavadījusi sporta zālē, jo nodarbojusies ar mākslas vingrošanu. “Tagad vecumdienās mēs, vecās balerīnas, kā pašas par sevi pasmejamies, esam savākušās kopā un uztaisījušas savu komandu, braucam uz Eiropas Golden Age festivāliem, kas vienmēr tiek rīkoti pie dienvidu jūrām. Bija Bulgārijā, bija Madeirā, tagad būs pie Biskajas līča Francijā. Jātaisa jauna programma,” ar optimismu saka saimniece un smejas. “Vajadzētu jau vingrot katru dienu, bet tur labāk vīra kungam veicas, jo viņš joprojām dejo tautas dejas. Sports un dejošana liek mums mazliet vairāk saņemties un izkustēties.”
Visur sēnes
Katrai saimniecei ir savi noslēpumi. Mauriņos ir Māras pašas aizraušanās ar to, ko dāvā mežs. Sēņu mērce viesiem tiek piedāvāta gandrīz katrā ballē, ir vairākas zupas, no kā izvēlēties, un noteikti būs arī sēņu pīrāgi. “Kad pie mums viesojās mikologi, visi ēdieni, ko cēlām galdā, bija ar sēnēm vai no sēnēm. Izpaudāmies, kā spējām: kāpostu lapas mīklā ar sēņu pildījumu; sēņu salāti – gan parastie tradicionālie taupības, kur skābētas vai sālītas sēnes ar sīpoliem un kādu vārītu kartupeli, kam klāt krējums vai majonēze, gan arī sarežģītāki, jo tos var bezgalīgi dažādus uztaisīt: ar skābu gurķi, gaļu vai vēl kādu piedevu, piemēram, sieru. Sēņu zupas gatavojam septiņas, populārākās ir beku, baraviku, gaileņu. Mērces, kur sēnes pašas par sevi vai ar malto gaļu. Kartupeļi, ar sēnēm pildīti kabači, ir arī ķirbis, kas pildīts ar rīsiem un bekām. Un tad bērzlapju karbonādes – manuprāt, nav nekā labāka par tām! Otrajā vietā ir dižsardzeņu karbonādes, par kurām esmu pārsteigta, ka daudzi viesi tās ēd, jo man šķita, ka nebūs, nepatiks, bet pēdējā seminārā, kas šeit notika, tika apēstas visas. Esmu arī sasaldējusi dižsardzenes – būs vēl vienai reizei karbonādes. Tāpat var izpausties pīrādziņos gan pildījuma ziņā, gan dažādojot mīklas – rauga, alus vai kārtainā. Vasarā nošpikoju vienu interesantu recepti piejūras krodziņā – gailenes kartupeļu biezputrā kā pildījums pīrāgos.”
Kulinārie pētījumi notiek, kad vien iespējams. Piemēram, jaunmodīgās invazīvās dzīslkāta bekas, kas pārsvarā aug piejūras priežu mežos, Māra ir atradusi arī pie Vijciema. “Tās skaisti izskatās marinētas, tāpēc mēdzu ielikt starp citām sēnēm – tad izceļas to dzeltenums. Arī lapegļu sviesta bekas ir dzeltenas.”
Saskaroties ar dažādiem cilvēkiem, sevišķi zinātniekiem un dabas entuziastiem, kas brauc šeit vai nu mācīties vai atpūsties, arī Mārai pašai sanāk apgūt daudz jaunu lietu. Savukārt viesi iepazīstas ar Zemdegu ģimenes mežu bagātībām, jo Mauriņos notiek sēņu ēdienu degustācijas.
Šķīvis pilns ar pārsteigumiem
Gadoties arī tādi viesi, kuri sēnes neēd, bet no desertiem ar meža ogām reti kurš atsakās.
Brūklenes un dzērvenes Māra vāc pati, bet ne vienmēr ir pietiekami daudz laika, tāpēc vēl iepērk no vietējiem. Viņai krājumos ir arī meža zemeņu ievārījums. “Kopā ir ap 80 dažādu ievārījumu. Meža ogu – cik vien var. Ar putniem ir sacensība par pīlādžiem, kurš pirmais – viņi vai es. Šogad paspēju salasīt, lai pietiek četru veidu ievārījumiem. Pēc ievākšanas pīlādžus sasaldēju, jo tie ir ļoti sīvi, kad laiks, ņemu ārā un vāru marmelādi ar āboliem vai ar bumbieriem, mēdzu ogas sablendēt un tad vārīt. Un ne tikai! Ķekarus ar visām oranžajām ogām lieku kompotā, lai vēlāk dekorētu salātus vai gaļas ēdienus, savukārt kompotu leju klāt ogu morsam. Dzērvenes vēl gaida savu kārtu, jo tiks vārītas ar ķirbjiem.”
Saimniecei visvairāk sanāk pārsteigt viesus ar ķirbju krēmu uz meža ogu ķīseļa; daudzi nespēj noticēt, ka tas nav mango. “Viņi saka – es taču ķirbjus neēdu! Bet notiesāja ar gardu muti, jo nezināja.”
Novembrī Māra vienmēr gatavo kaut ko īpašu, jo ir taču svētki. Tad viņa izmanto bietes, ķiršus vai dzērvenes, piemēram, vāra dzērveņu ķīseli un taisa maskarpones krēmu. Skaisti, jo deserts ir sarkanbalti sarkans. Var izmantot arī lasi, kuram krāsu maina ar bietēm – tas iegūst bordo toni un labi iederas svētku galdā, turklāt simbolizē pārticību.
Mežā ir viss
Māra prāto, ka Latvijā, tik zaļā un skaistā valstī, ir sastopami arī dabas kurli cilvēki. “Tā vietā, lai atpūstos klusi un ieklausītos putnos, vēja šalkoņā un citās dabas skaņās, cilvēki iznes ārā mūzikas atskaņotājus, bet telpās ieslēdz televizoru visā skaļumā. Ir gadījies, ka visi aizgājuši gulēt, bet mūzika joprojām auro pilnā skaļumā… Troksnis ļoti daudziem ir dzīves fons – varbūt cilvēkiem ir bail palikt vienatnē ar savām domām? Kas to lai zina.”
Vientulība un klusums, kas ir dabā, Māru nekad nav biedējis. Arī viņas vīrs Andris teic – ir labi, ja vari agri no rīta aiziet izpeldēties savā dīķītī, kur zied ūdensrozes, un ēst ogas tieši no krūma. Jābaidās no cilvēkiem, nevis no meža vai zvēriem. Lai gan izbīli dabā var dabūt. Māra smejoties atceras: “Pērn zem ozoliem stirnas regulāri kašņāja sniegu un ēda zīles. Krēslas laikā vīrs gāja uz to pusi un pamatīgi nobijās, domāja, ka spoki lidinās. Pēc tam tikai saprata, ka tie spoki ir bēgošo stirnu baltās pēcpuses.”
Māra ir ļoti priecīga, ka dzīvē viss izvērties šādi un ka viņiem daudzus gadus ir bijusi iespēja būt ciešā saskarē ar mežu. “Mums ir sava zeme. Tas ir pats svarīgākais! Mežam mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme – tas pabaros, sasildīs, no kokiem varam uzcelt māju, mežā atpūsties. Mežā ir viss!”
Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu
