Deviņi jautājumi par sēnēm. Un atbildes, kas pārsteigs pat rūdītākos sēņotājus

Aizraujošajā sēņu pasaulē ielūkojamies kopā ar Latvijas Nacionālā Dabas muzeja direktora vietnieci attīstības jautājumos mikoloģi Diānu Meieri.

1. Nogriezt, izskrūvēt vai izraut?

 Viss atkarīgs no sēnes. Tās sēnes, kas knapi turas zemē, var paņemt un izraut; protams, jāskatās, lai līdzi nenāk arī meža augsne. Galvenais ir nepostīt sēņu vietu. Apkārt klejo leģenda – ja sēnes kātiņa gals paliek augsnē, tas sāk pūt un sabojā micēliju. Muļķības! Tad neēdamo sēņu, kuras sēņotāji nenogriež, vispār nebūtu, jo tās visas būtu sen sapuvušas un izmirušas.

2. Visas sēnes, ko atrod, jāliek grozā; vai tās tārpainas, apskatīsies mājās.

Sēne jānogriež, jāpārliecinās, ka tai nav tārpu, un tikai tad to ir vērts likt grozā. Un vēlams sēni arī pārgriezt vertikāli uz pusēm, jo reizēm pati kātiņa apakša ir skaista, bet augstāk ir tārpi vai arī cepurīte tārpaina. Tārpainās sēnes jāatstāj mežā. Tad arī groziņš būs vieglāks, jo nevajadzēs nest lieku nastu.

3. Tārpaina sēne arī ir laba sēne, tikai ne sēņotājam.

Nogriezto beigto sēni, kurā ir tārpi, var atstāt turpat mežā. Tādām sēnēm arī ir sava nozīme – tā ir barība dažādiem meža iemītniekiem, piemēram, kukaiņiem, gliemežiem. Ir noteiktas sēņu sugas, kuras ir vienīgā attīstības un dzīvesvieta dažādiem kukaiņiem, divspārņiem. Turklāt arī nogrieztas sēnes cepurītē nobriest sporas, un, ja tārpainā sēne būs atstāta meža, sporas varēs turpat sākt dīgt.

4. Nav nozīmes, vai sēnes lasa groziņā, spainītī vai maisiņā.

Ir nozīme – ne tik daudz sporu, cik savas veselības dēļ. Sēnes noteikti nevajag lasīt plastikāta maisiņos, jo tādā noslēgtā vidē tās diezgan ātri bojājas. Groziņā salasītas sēnes labi vēdinās, spainītis jau ir uz robežas, jo tajā gaisa cirkulācija nav tik laba, tomēr sēnes nesaspiežas. Plastikāta maisiņā ieliktās sēnes gan saspiedīsies, gan tām nepiekļūs gaiss.

5. Ko darīt ar tām sēnēm, kuras sēņotājs nepazīst, bet liekas tik skaistas?

Atkarīgs no interesēm. Ja liekas skaistas un ir laiks, vēlēšanās un odi nebaida, tad var sēnes izpētīt – apskatīt no visām pusēm, nofotografēt. Fotogrāfijas var atsūtīt uz Dabas muzeju, Mikologu biedrību vai ielikt kādā Facebook sēņu grupā un padalīties. Tieši šādi mēs, mikologi, atklājam kaut ko jaunu un interesantu, pat neredzētu. Arī jaunas sēņu sugas.

Ja cilvēks grib noskaidrot, ko tad tādu interesantu viņš ir atradis, tad Facebook grupa Latvijas Mikologu biedrība un draugi tieši tam ir domāta. Droši var tur ielikt bildi un uzdot jautājumu. Var jautāt arī mākslīgajam intelektam, bet šīm atbildēm gan pagaidām nevajadzētu pilnībā uzticēties. Sēņu noteikšana pēc fotogrāfijām gan nav viegla, jo ir jāredz gan sēnes virspuse, gan apakšpuse, gan kātiņš, gan pamatne. Reizēm arī krāsas maiņa un smarža jānosaka. To bildē nevar. To speciālistiem varēs pajautāt, kad pats atradējs sapratīs, uz kuru pusi vējš pūš.

6. Ēdama – neēdama?

Nav tāda izziņu biroja, kas uzreiz varētu pateikt, vai tā sēne ir ēdama vai ne. Ja cilvēks sēni ir nofotografējis un bildi ielicis sociālajos tīklos vai kaut kur aizsūtījis, tad kāds kaut kad bildes apskatīs un pateiks savu vērtējumu. Bet… Kā jau teicu, noteikt sēnes pēc fotogrāfijas ir grūti, tāpēc speciālisti izsaka tikai ticamāko minēju, bet turpmākais ir paša cilvēka ziņā. Var paskatīties vēl papildu informāciju citos avotos – internetā, grāmatās. Salīdzināt, vai tā tiešām varētu būt tā sēne, ko minēja speciālists. Tāpēc mēs Mikologu biedrības grupā jautājumu, ēdama vai neēdama, ne pārāk cienām. Mūsu uzdevums ir noteikt sugu – ticamāko variantu.

Cilvēks var paskatīties, vai tā sēņu suga, ko speciālists pateicis, ir ēdama, un tad viņam pašam ir jāuzdod sev jautājums, vai viņš grib, vai uzticas tam spriedumam, ka šī sēne atbilst noteiktajai sugai. Tā ka, ja ieliek bildi un tikai paprasa, vai tā sēne ir ēdama vai neēdama, un pats neiedziļinās – jēgas no šāda jautājuma nav. Visticamāk, kad cilvēks šo sēni mežā atradīs otrreiz, viņš to vairs nepazīs vai arī atkal uzdos to pašu jautājumu.

Lai sēni ņemtu ēšanai, tā vispirms ir kārtīgi jāiepazīst. Vairākas reizes jāatrod, jāizpēta un jāsaprot, vai tiešām tā ir tā, ko domā, un jāpārjautā zinātājiem. Tikai tad var domāt par ēšanu.

7. Var likt grozā tikai ziņkārības pēc?

Reizēm var gadīties, ka cilvēks ir atradis kaut ko īpašu, un tad mikologiem ir interesanti to dabūt, mikroskopēt un ielikt Dabas muzeja krājumā. Bet tie ir reti gadījumi. Es teiktu, ka drīzāk vajag safotografēt no visām pusēm, un, ja tiešām izrādīsies, ka tas ir kaut kas īpašs, nu gan jau tā sēnes tajā vietā izaugs arī citreiz.

Bet, ja domā par ēšanu, nav lielas jēgas likt grozā nepazīstamas sēnes, it īpaši kopā ar citām ēdamajām sēnēm. Sēnes ir trauslas, tām var nolūst kāds gabaliņš. Zinu gadījumu, kad grozā starp ēdamajām sēnēm cilvēks atrod pusi baltās mušas un domā – kur palika otra puse?

8. Vai sēnes var iztikt bez meža un mežs bez sēnēm?

Sēnes ir mežs. Bez tām, iespējams, meža vispār nebūtu. Sēņu galvenais uzdevums ir pārstrādāt visu, kas mežā aiziet bojā: nokritušās lapas, sausos zarus, atmirušo koksni. Sēņu uzdevums – kopā ar citiem organismiem – ir to visu ne tikai pārstrādāt, bet arī atgriezt atpakaļ vielu apritē. Ja nebūtu sēņu un citu palīgu, mežs pārklātos ar nokritušu lapu, zaru, koksnes kaudzi.  

Liela sēņu grupa veido mikorizu ar kokiem. To sēņu dzīves stratēģija ir mazliet citāda – sēnes mēģina iegūt enerģiju, nevis sadalot atmirušo materiālu, bet sadarbojoties ar dzīviem, augošiem kokiem. Sēnes no augsnes uzsūc minerālvielas un ūdeni un caur micēlija pavedieniem dod kokam, savukārt koks dod sēnei ogļhidrātus – cukurus, ar kuriem sēne barojas. Tā vienas sēnes micēlijs var būt saistīts ar vairākiem apkārt augošajiem kokiem, savukārt koki ir saistīts ar daudz dažādām sēnēm caur micēliju tīkliem. Sanāk, ka viss mežs ir vienotā tīklā. Pēdējā laikā ļoti daudz runā par šo fenomenu – wood wide web. Tā ir analoģija ar internetu – visi lietotāji ir savienoti vienā tīklā, tāpat kā sēņu micēlijs visu mežu burtiski savieno vienotā tīklā.  

Caur šo tīklu notiek gan informācijas apmaiņa ķīmisko signālu veidā, gan enerģijas apmaiņa. Ir pētījumi, kas parāda, ka cukurus, ko sēne micēlijā saņem no lielajiem kokiem, tā reizēm izmanto, lai pabaro mazākus kokus. Tiesa, arī mežā tāpat kā internetā ir iespējami kaut kādi ne pārāk labi signāli, jo pa tīkliem ceļo arī kokiem nevēlamas vielas. Katrā ziņā sēnes ir meža sastāvdaļa, bez tām tāda meža, kā mēs to tagad pazīstam, nebūtu.  

9. Latvijas mežos sēņu ir daudz vai maz?

Daudz vai maz – tas ir no cilvēku viedokļa. No dabas balansa viedokļa, ja kaut kā ir par daudz, tad vienmēr atrodas kāds, kas to samazina; ja ir par maz, tad kaut kā vieta aizpildās. Dabā tukšums nepaliek, līdzsvars iestājas dabiski. Bet cilvēks ļoti daudz ko var ietekmēt, izcērtot mežus, mainot ekosistēmu, resursus. Un tas sēņu pasauli ļoti stipri iespaido. Ne velti mums ir aizsargājamie augi, dzīvnieki un arī aizsargājamās sēnes, ko reti var sastapt. To saglabāšanā cilvēks var pielikt roku, drīzāk varbūt būtu jāsaka – var mēģināt tām nekaitēt.

Īpaši tas attiecas uz tādām sēnēm, kas aug ļoti vecos mežos. Bieži vien uz vecu mežu, cilvēkam ir tendence skatīties no sava skatpunkta: “Ai, mežs jau ir tik vecs, ka koki iet bojā, man no tā nekāda labuma.” Bet tāds vecs mežs ir ļoti nozīmīgs dabai – tajā aug tādi augi un dzīvo tādas sēnes, kas jaunākā mežā nekad nebūs. Ja priedes zāģēšanas vecums ir ap 100 gadiem, tas nozīmē, ka mums drīz vairs var nebūt vairākus simtus gadu vecu priežu mežu, kuros ir tādas dzīvotnes, kas jaunākos mežos nevar attīstīt savu pilno dzīves ciklu.  Tāpēc dabas aizstāvji cīnās par vecajiem mežiem, lai mums būtu teritorijas, kur noris šis pilnais dzīves cikls, lai kaut kur paliek tā sugu banka.

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu