"Mammu, smaržo pēc sēnēm!" Sēņošanas azarts liek kājām kustēties meža virzienā

Sigitas ikdiena aizrit Madonas pusē, bet šajā nedēļā viņa ir Rīgā, jo vecākā meita koristu rindās piedalās savos pirmajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Uz sarunu mēs satiekamies kafejnīcā pilsētas centrā. “Es nevarētu dzīvot tikai pilsētas mūros starp augstceltnēm, bet nomaļā mājiņā meža vidū arī ne. Man patīk, ja sasniedzamas ir abas šīs pasaules,” raugoties ārā pa kafejnīcas logu, domīgi saka Sigita.

Paļauties uz iekšējo kompasu

Sigita ir no Kurzemes puses, dzimusi Tukumā. Ģimenē došanās uz mežu pēc ogām un sēnēm bija gan darbs, gan pārtikas ieguve, gan hobijs – pa drusciņai no visa. “Ja vecāki man neiemācītu sēņošanas un ogošanas gudrības, varbūt nebūtu kļuvusi par tik azartisku mežā gājēju,” viņa spriež. “Man jau mazai bija interesanti redzēt, kā aug sēnes, kādas ogas ir mežā, kāds tur dzīvnieks aizskrien. Citreiz uznāca pērkona negaiss, tad bija jāslēpjas zem koka un jāgaida, kad pāries. Jā, arī cīņa ar odiem palikusi atmiņā. (Smejas.) Katram savs trauciņš līdzi, kas jāpiepilda ar meža veltēm. Atceros, ka desmit gadu vecumā uz mežu devos arī viena pati, jo zināju, kur jāiet. Pagājos aptuveni kilometru dziļāk mežā, un rau – tur manu beciņu, tur baraviku, bet vēl citur gailenes!” Vai nebija bail apmaldīties? Sigita smejot enerģiski papurina galvu. Viņai un citiem ģimenes locekļiem esot ļoti labi iekšējie kompasi – var ieiet mežā, salasīt ogas un sēnes un instinktīvi iznākt ārā tajā pašā vietā.

Sieviete atminas, ka skolas laikā pašas lasītās sēnes un ogas palīdzējušas arī iegādāties kādu kārotu, bet ne pirmās nepieciešamības lietu, piemēram, krekliņu ar iecienītās popgrupas attēlu, kompaktdisku. “Nāku no kuplas ģimenes, un, lai arī mums nekā netrūka, ekstrām un iegribām vajadzēja nopelnīt pašiem. Zināju – ja pielasīšu spainīti ogu vai sēņu, nopelnīšu papildu naudiņu. Tagad jau arī tā ir, zinu no personīgās pieredzes. Lauku cilvēkiem vasara ir diezgan nozīmīgs peļņas laiks. Citi vasarās ogojot un sēņojot tikai piepelnās, bet ir arī ģimenes, kurām tas tiešām ir būtisks iztikas avots vai arī vienīgā iespēja, kā palaist bērnus skolā. Tāpēc man ir žēl, ja laikapstākļu dēļ konkrētajā brīdī ir maz ogu un sēņu un nav atvērti iepirkšanas punkti. Man gribētos, lai meži ir ļoti pilni ar sēnēm un ogām visu laiku.”

Mammu, smaržo pēc sēnēm!

Sigitas ieraksts Facebook vēstī: “Pati maziņa gāju līdzi tētim un mammai sēņot. Nu līdzi nāk mans mazais ķipars, un ir interesanti.” Vai tas nozīmē, ka mežs kā tilts savieno paaudzes? “Lai arī viņas vēl ir mazas, interese par iešanu mežā meitenēm ir. Latviešiem jau laikam sēņošana ir gēnos iekodēta,” viņa prāto. Mežā Sigita cenšas meitām stāstīt par sēnēm un ogām, viņas jau zina dažu sēņu latīniskos nosaukumus. “Tāpat meitām mācu, kā akurāti attīrīt sēnes no zemes, skujām, sūnām. Ir speciāli sēņu nazīši ar birstīti vienā pusē. Vēl mēs izmantojam pītus grozus – esmu dzirdējusi, ka tādi ir vislabākie, jo palīdz visapkārt izkaisīt sēņu sporas, tā veicinot vairošanos. Ir valstis, kur ij nedomā rādīties mežā ar spaini – būs sods.”

Azartiskā meža velšu lasītāja smej, ka neesot profesionāla trifeļu meklētāja, bet sēnes patiešām var saost. Jebkuras. “Ja nesen ir lijis, tu sasmaržo itin visu – valgo augsni, skuju un lapu aromātu un arī sēnes. Meitenes staigā pa mežu, paosta gaisu un saka: “Mammu, smaržo pēc sēnēm!” Skatos – tik tiešām, tuvumā vesels bariņš!”

Uz mežu pēc miera

Studiju laikā, lai nopelnītu papildu līdzekļus, Sigita vasarās brauca strādāt uz saimniecību Itālijā; tās īpašnieks audzēja dažādus košumaugus. Kad studijas bija pabeigtas, Sigita sāka prātot par turpmāko ceļu. Ko darīt? Kur dzīvot – Itālijā vai Latvijā? Izrādījās, ka līdzīga dilemma nodarbināja arī Sigitas vīra itāļa Alesandro prātu, kuram dzīve pilsētā – viņš strādāja birojā Milānā – vairs nešķita pievilcīga. Alesandro ieminējās, ka varbūt jāpadomā par kādu rūpalu Latvijā. Sigitai šī ideja patika, un viņa ierosināja, ka varētu audzēt krūmmellenes – Madonas pusē četri hektāri zemes tam būtu.

Sacīts – darīts, jāmeklē stādi! Abi ar vītu devušies uz lielu augu izstādi. Izstādē sastapuši nīderlandieti Pīteru (Peter Stolk – red.), kurš tagad ir arī uzņēmuma partneris. Viņš bijis skeptisks par krūmmelleņu ideju, toties pavaicājis – kā jums Latvijā ir ar meža velšu pirkšanu un pārdošanu? Sigita atbildējusi, ka jā, šo jomu viņa zina, jo kopā ar vecākiem savulaik daudz gājusi uz mežu sēņot un ogot. Tā nobrieda ideja.

2008. gada martā Sigita, Alesandro un viņu suns sēdās mašīnā un mēroja ceļu cauri visai Eiropai, lai Madonā sāktu ogu un sēņu pārstrādes biznesu. “Pirms diviem gadiem nosvinējām uzņēmuma Pharmeko Lettland 15 gadu jubileju. Sākumā bija tāda neliela taustīšanās, īsti nesapratām, cik daudz ogu un sēņu būs, cik varēsim nopirkt. Pirmajos darbības gados, kamēr vēl nebijām izauguši, lai papildinātu produkcijas apjomu, brīvajā laikā abi ar vīru skrējām uz mežu lasīt sēnes. Es pārbaudīju kvalitāti, šķiroju sēnes, apmācīju jaunos darbiniekus, veidojām iepirkšanas punktus. Uzņēmumam attīstoties, aizvien vairāk laika prasīja vadīšana un organizēšana,” Sigita stāsta.

Būt mentālā skrējienā – tā ir 21. gadsimta realitāte, spēles noteikumi, kas jāpieņem. Veselus 12 gadus – no 28 līdz 40 gadu vecumam – arī Sigita pakļāvās šīs spēles noteikumiem. Telefona zvanu, e-pastu un lietišķu tikšanos pārpilnajā ikdienā mežam atlika aizvien mazāk laika, toties sajūta es gribu mieru pamazām pieņēmās spēkā. “Strādāju loģistikā, mums bija apmēram simt ogu iepirkšanas punktu, telefons zvanīja vienā laidā arī vēlu vakaros. Tad sapratu, ka nu ir par daudz, atteicos no daļas pienākumu un vairāk pievērsos pārdošanai. Laikam jau 40 gadu savā ziņā ir kā robežšķirtne, tāds pārvērtēšanas un izvērtēšanas laiks. Raujies un raujies, līdz saproti – hmm, bet cik daudz vēl? Kaut kad ir jāprot arī pateikt nē. Tagad man ir laiks, ko varu atvēlēt gan ģimenei, gan hobijiem. Laiks, kas pieder man. Bērni ir mazliet paaugušies, un varu saplānot nedēļas nogali tā, lai aizbrauktu uz mežu, kad gribas. Mežs ir mana relaksācijas vieta, mans miera avots.”

Ja Sigita neatrod, mežā sēņu nav

“Es nespēlēju azartspēles, nepatīk spēlēt kārtis, bet, ja jābrauc uz mežu, acis iedegas. Jā, tas ir mans adrenalīns un azarts – atrast sēnes. Tāpat katru gadu mēģinu iepazīt divas trīs jaunas sēnes. Ir tik interesanti tās pētīt! Protams, gadās, ka guvuma nav, bet tad es parasti saku – ja neesmu atradusi sēni, tad mežā sēņu nav!” (Smejas.) Šo teicienu esmu aizguvusi no mammas, kura mēdza sacīt – ja nav atrasta pat viena nieka suņusēne, tad mežā sēņu nav.”

Reiz Sigita izlasīja, ka baravikas var iesēt, un nolēma izmēģināt. Jādara tā – salasa baravikas, pievieno tām raugu, cukuru, divas nedēļas ļauj masai fermentēties un tad to izgāž vēlamajā sēņu vietā. Tagad netālu no mājas viņai aug pašas sētas baravikas.

“Sēnes man arī ļoti garšo!” iesaucas Sigita. Viņai patīk receptes, ko var ātri un vienkārši pagatavot un kas ļauj izjust sēņu struktūru un garšu. Sēnes cep ļoti maz, tikai īsu brīdi, lai vēlāk ēdienos varētu just pilno garšas buķeti. Pievieno dilles, sīpolus, pētersīļus, pašās beigās sviestu un saldētavā iekšā. Pēc tam tās izmanto, gatavojot risoto, liek pie pastas vai vienkārši kā piedevu kādam gaļas ēdienam. Sigitas vīrs gailenītēm un mazajām beciņām gatavo īpašu marinādi itāļu gaumē – galvenā tās sastāvdaļa ir laba olīveļļa.

“Alesandro te jūtas ļoti labi, viņš raksturā ir vairāk introverts. Viņu sākumā nedaudz izbrīnīja, ka Latvijā augošās baravikas ir daudz mīkstākas nekā tās, ko var atrast viņa dzimtenē. Tur tās ir sausas un stingras. Viņš bija pieradis, ka baravikas var sagriezt kā karpačo, apslacīt ar eļļu, pārkaisīt ar sāli un pētersīļiem un uzreiz ēst. Šad tad mums ir izdevies atrast to īpašo baraviku ar sarkano cepurīti, tad Alesandro priecīgi mudina – sagriežam! Viņam ļoti patīk piejūras sili, var iet un iet pa tiem un nepiekust. Vīrs saka, ka mūsu līdzenajās platībās var iet kilometriem un nenogurt. Es jūtos tieši tāpat. Pat pēc pusi dienas ilgas staigāšanas mežā sajūta allaž ir ļoti laba, daba uzlādē ar pozitīvu enerģiju.”

Cilvēkam vajag smelties enerģiju dabā

Sigita ir pārliecināta – cilvēki aizvien vairāk novērtē dabas tuvumu, tas ir ļoti nozīmīgs fiziskajai un garīgajai labsajūtai. “Cilvēkam vajag smelties enerģiju dabā.”

Lai arī mežs Sigitai ir ērta un pierasta vide, viņa tomēr patur prātā, ka tajā ir tikai ciemiņš. Iestādīt kokus vietās, kur tie izcirsti, nepiesārņot, neplēst ārā mētras, nedarīt pāri meža iemītniekiem – tas, viņasprāt, ir cieņas un cilvēcības apliecinājums. “Ir bijušas reizes, kad mežs mani ir pārbaudījis. Lasot brūklenes, dzirdu, ka pavisam tuvu kaut kas šņāc. Paskatos sev priekšā – kā tad, odze, pacēlusi galvu, gatava kost. Atkāpos, uzkāpu uz celma un kādu laiciņu pagaidīju, līdz nomierinos es un nomierinās čūska. Esmu dzirdējusi tuvumā rosāmies mežacūkas. Reiz, saklausot krūmos varenus brakšķus, skrēju tā, ka groziņš gāja pa gaisu. Vajadzības gadījumā noteikti spētu uzrāpties arī augstākajā kokā. (Pasmaida.) Dzirdot, ka lāču kļuvis vairāk, ejot mežā, uzlieku telefonā mūziku, lai mani pa gabalu jau var sadzirdēt.”

Mežs ir skaists visos gadalaikos, katram piemīt sava īpašā burvība, tomēr Sigitai vismīļākais ir pirmo un pēdējo sēnīšu laiks – pavasaris un rudens, kad kokiem lapas vēl nav nokritušas. “Ne katru dienu, bet tieši tādēļ jo īpašāki ir tie brīži, kad, ejot pa mežu, es sasmaržoju, saskatu un sajūtu kaut ko tādu, kas liek apstāties un pateikt – wow! Vienkārša un tīra prieka pilni mirkļi.” 

Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākā botāniķe Laura Grīnberga iesaka

* Vācot sūnas un ķērpjus, akurāti paņem pa riekšavai no vienas, otras, trešās vietas. Kļūda ir noplicināt veselu klajumu vienā vietā vai arī, cenšoties tikt klāt pavisam mazām sēnītēm, izrakņāt un izspārdīt sūnas.

* Neesi pārmēru alkatīgs un ņem tik meža velšu, cik patiešām vajag un cik daudz spēsi apstrādāt un apēst. “Tā ir atbildība par to, ko dari, un atbildība par mežu. Lai paliek sēklai,” uzsver Laura Grīnberga. Vēl ir labi, ja turpat mežā sēnes atgriezīsi vaļā un paskatīsies, cik tās ir veselas. Tārpaino daļu tad var atstāt mežā – gan nešļava būs vieglāka, gan atstātā daļa kļūs par barību zvēriem un kukaiņiem un sporas varēs izplatīties tālāk to dabiskajā vidē. Vai sēni var saudzīgi izskrūvēt ar visu kātiņu? Var. Šajā gadījumā sēņotne netiek izpostīta, jo sēne ir tās augļķermenis.

* Vācot ogas, galvenais ir neizraustīt krūmus ar visām saknēm. Ja ogu vākšanai izmanto kombainus, saudzīgākais veids ir pieturēt krūmu ar roku, iekratīt ogas kombainā un maigi vilkt to cauri lapām. Kļūda ir nobraucīt lapas nost ar spēku. Ja krūmam vairs nav lapu, nenotiek fotosintēzes procesi, kas nepieciešami normālai augšanai un ogu ražošanai. Turklāt jāņem vērā, ka mellenes aug lēni, var paiet vairāki gadi, kamēr krūmi atgūstas. “Turpinot par alkatību – neiesaku vākt vēl ļoti zaļas ogas ar domu, ka tās mājās varēs nogatavināt. Pirmkārt, jo oga ir gatavāka, jo bagātāka ar vitamīniem un minerālvielām. Otrkārt, vislabāk tai nogatavoties dabiskajā vidē,” uzsver speciāliste.  

* Neēd nevienu ogu, ko nepazīsti, lai cik kārdinoši tā arī izskatītos! Dažas ogas ir indīgas, tostarp čūskogas, zalktenes. Tas pats attiecas uz sēnēm – ja nepazīsti, uzturā nelieto! Ja tomēr ir interese par to, ko esi atradis, sēni vai augu var nofotografēt un atsūtīt fotogrāfiju Latvijas Dabas muzeja speciālistiem. Atnest noteikšanai sēni vai augu klātienē, protams, ir visdrošākais veids.

* Neroc ārā meža augus ar mērķi tos iestādīt piemājas dārziņā. Ne velti eksistē jēdziens sugu sabiedrība, kas veidojas noteiktā vidē. Proti, pārnesot augus no to ierastās vides uz pilnīgi citu, pietrūks svarīgu komponentu, lai tie spētu ieaugties. Rezultātā – velti iztērēts resurss.

* Neatstāj aiz sevis atkritumus. Nomestajās pudelēs salien dzīvā radība, kas pēc tam netiek ārā, nemaz nerunājot par to, ka šie atkritumi nesadalās un stikla pudeles var izraisīt ugunsgrēku. Bet tikpat maldīgi ir domāt, ka, piemēram, zemē nomesta banāna vai apelsīna miza mežam nekādi nevar kaitēt, jo bioloģiski sadalīsies. “Jā, sadalīsies, bet šādā veidā mēs mežu piebarojam ar tam nevajadzīgām barības vielām, tā veicinot aizaugšanu. Sevišķi raksturīgi tas ir priežu mežiem,” norāda Laura Grīnberga. “Tāpat rudenī cilvēki mēdz izgāzt mežā ābolus vai vasarā – nopļauto zāli. Tā darīt nedrīkst, ja gribam, lai mums saglabājas skaisti sēņu un ogu meži, nevis pilni nezāļu, ko paši ar kompostu esam barojuši.”

* Lai nejauši neieklīstu teritorijā, kur sēņot un ogot nedrīkst, ņem vērā brīdinājuma zīmes. Latvijā ir četri rezervāti, kur bez īpašām atļaujām atrasties aizliegts: Grīņu, Moricsalas, Krustkalnu un Teiču. Savukārt valsts un pašvaldības mežā ikvienam ir tiesības vākt savvaļas ogas, augļus, riekstus un sēnes.

Noderīgi

Iegūt informāciju par to, kur bez bažām var vākt meža veltes, var LVM GEO – AS Latvijas valsts meži izstrādātā lietotnē, kurā vienkopus ir pieejams visplašākais karšu klāsts.

Sīkāku informāciju par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām var meklēt arī Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē https://www.daba.gov.lv/lv

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu