Kā būvēt mājai pamatus: ekspertu ieteikumi, kas palīdzēs izvairīties no kļūdām

Monolītbetona pamati

Monolītbetona pamatus veido no vienlaidu betona masas bez šuvēm. Tos izlej tieši būvlaukumā iepriekš izgatavotos veidņos. Lielākai stiprībai pamatu augšējā un apakšējā daļā var likt tērauda stiegrojumu, taču nestabilā gruntī tas ir obligāti. Parasti pamatus izlej uzreiz visā augstumā, taču, ja tie ir ļoti dziļi, labāk tos liet pakāpeniski, nogaidot apakšējās daļas sacietēšanu. Pārāk strauji lieti un dziļi pamati var izgāzties, veidņiem neizturot betona masas spiedienu. Betona masu liešanas procesā apstrādā ar vibratoru, lai sablīvētu betonu un nepieļautu noslāņošanos. Monolītbetona pamatus var ātri izliet, taču lielāko darbu un laiku aizņem tieši veidņu izgatavošana.

Ja betonēšanas darbu apjoms ir neliels, var izmantot izjaucamus veidņus, kurus taisa no mitrumizturīga saplākšņa (nereti būvlaukumos var redzēt arī no dēļiem sanaglotus veidņus). Betonēšanas procesā uz izjaucamo veidņu vairogiem iedarbojas horizontālais spiediens, tāpēc tie var izkustēties vai izliekties. Ja tas ir noticis un virspamatu ārmala izliekusies, var rasties problēmas sienas un virspamatu savienojuma mezgla izveidē, jo nebūs vienādas virspamatu atkāpes vai izvirzījuma visas sienas garumā. Kļūdas novēršanai nepieciešams papildu darbs, jo jāveido sabiezināta apmetuma kārta vai jāveic citi pasākumi.

No šādas problēmas var izvairīties, izvēloties saliekamo inventāra veidņu sistēmas. Tās ļauj panākt ļoti precīzu betonējumu, jo veidņu montāžas sistēma nepieļauj izkustēšanos, turklāt tie ir daudzkārt izmantojami. Inventāra veidņus izdevīgi lietot arī sienu un pārsegumu betonēšanai, jo ar tiem var iegūt gludu virsmu, kurai nav nepieciešama papildu apstrāde. Ar īpašu betona sastāvu un tā iestrādes tehnoloģiju iespējams panākt pat teju perfektu sienas gluduma pakāpi, ko sauc par spoguļbetonu. Lietojot inventāra veidņus, nav nepieciešams papildus apmest virspamatus, jo uz tiem nepaliek nospiedumi, kā tas ir, izmantojot no dēļiem sanaglotus vairogus.

Inventāra veidņi ir dārgāki nekā paštaisītie, bet šī starpība nebūs tik jūtama, ja darbi būs precīzi izplānoti un būvlaukumā tie atradīsies ne ilgāk par veicamo betonēšanu.

Saliekamiem inventāra veidņiem ir izstrādātas sistēmas jebkādas konfigurācijas pamatiem un sienām, tāpēc to projektēšanas iespējas ir neierobežotas – konstrukcijām var būt liektas, lauztas vai pat apaļas līnijas. Betonējot ar saliekamiem veidņiem, vienlaikus veido arī nepieciešamās atveres: komunikācijām, logiem, durvīm.

Pirms kāda laika veidņu tirgū ienāca paliekošie veidņi, kuri pēc betona iestrādes un sacietēšanas kļūst par konstrukcijas sastāvdaļu. Šādi veidņi ieteicami, ja tiek būvēts pagrabs, kura sienas ir jāsiltina, jo tie vienlaikus pildīs arī siltumizolācijas funkcijas. Paliekošajiem veidņiem izmanto fibrolīta un trīsslāņu fibrolīta – putupolisterola un fibrolīta – minerālvates plātnes.

Dzelzsbetona pamati

Dzelzsbetons ir monolīts sacietējuša betona un tērauda stiegrojuma apvienojums. Konstrukcijās betons kopā ar stiegrojumu teicami pretojas dažādām slodzēm, jo betons labi darbojas spiedē, bet slikti – stiepē, tērauda stiegrojums kompensē šo betona trūkumu. Stiegrojuma un betona kopīgo darbību nodrošina stiprā sasaiste starp tiem un aptuveni vienāda abu materiālu termiskā lineārā izplešanās. Lai tērauds nekorodētu, betonam jābūt īpaši blīvam. Ieteicams stiegrojuma materiālu pārklāt ar pretkorozijas pārklājumu. Monolītās dzelzsbetona konstrukcijas veido tieši būvlaukumā, tās ir ļoti parocīgas individuālo ēku būvniecībā, jo tādējādi iespējams izgatavot nestandarta elementus un betonējumiem nav daudz savienojuma šuvju. Izgatavošanai nepieciešami kvalitatīvi veidņi (koka zāģmateriāli, saplāksnis, tērauda un alumīnija profili, stiklplasts utt.), bet, betonējot ziemā, nedrīkst pieļaut betona priekšlaicīgu sasalšanu.

Tērauda stiegrojums ir dzelzsbetona svarīga sastāvdaļa, kuras uzdevums ir palielināt konstrukciju stiprību, nestspēju un ilgizturību. Stiegrojuma tēraudu veidi ir ļoti plašā sortimentā, un katram ir sava optimālā lietojuma joma. Gludo stieņveida tēraudu, kas ir daudz mīkstāks nekā periodiskā profila tēraudi, izmanto vietās, kas pakļautas ārēja rakstura deformācijām, to ir parocīgi metināt, un tas labi padodas locīšanai. Periodiska profila tērauda stieņi satur lielāku daudzumu oglekļa, tāpēc tie ir izteikti cieti, grūti liecami, grūti metināmi un griežami. Stiepļveida stiegrojuma materiāli parasti ir divu veidu: stiegrojuma stieples un stiepļu izstrādājumi (sieti, karkasi, režģi utt.). Pirms stiegrojuma ievietošanas veidnī tas jāattīra no rūsas un ideālā gadījumā jāpārklāj ar pretkorozijas pārklājumu.

Plātņveida pamati

Tos būvē uz uzbērtas vai sliktas nestspējas grunts, kur sagaidāmas lielas pamatu deformācijas un sala radīti izcilājumi. Šādus pamatus sauc arī par peldošajiem pamatiem, jo to deformāciju vai grunts kūkumošanās spēku iedarbībā plātņveida pamati pārvietojas kopā ar grunti, līdz ar to plaisas ēkas sienās neveidojas. Tie ir plāni, sekli iebūvēti pamati (līdz 40 cm dziļi), tomēr kopējais betona un stiegrojuma patēriņš ir liels, izgatavošana – sarežģītāka, tāpēc plātņveida pamatus iesaka tikai mazstāvu ēkām un tikai tad, kad cits risinājums nav iespējams.

Plātņveida pamatiem var izmantot arī fibrobetonu – tas ir betons, kurā vienmērīgi izkliedētas metāla fibras (skaidiņas), kuras aizvieto parasto stiegrojumu. Tas atvieglo un paātrina betonēšanas procesu, jo nav nepieciešama metināšana un lielais metāla daudzums stiegrojumam.

Saliekamie betona un dzelzsbetona izstrādājumi

Tos izgatavo rūpnīcā, bet būvlaukumā veic tikai montāžu. Saliekamie bloki ļoti stipri saīsina būvniecības laiku, taču to montāžai nepieciešams celtnis. Arī izmaksas betona izstrādājumiem ir stipri augstākas par citiem alternatīviem būvmateriāliem. No saliekamajiem blokiem veido lentveida pamatus, katru nākamo kārtu liekot pamīšus, lai neveidojas vertikālas šuves visā pamatu augstumā. Var izmantot arī mehāniski bojātus blokus, jāraugās vienīgi, lai stūrus veidotu bloku veselie gali. Bloku sastiprināšanai lieto tērauda stiegrojumu. Tā kā blokus nav iespējams novietot ideāli horizontāli, virsējā kārtā nepieciešams līmeni izlīdzinošs betona slānis.

Lauku individuālajā būvniecībā plaši izmanto betona pamatu blokus, pagraba sienu blokus, dobos pārseguma paneļus, kāpņu laidus, kāpņu laukumus, trotuāra plātnes un apmales, aku grodus, dzelzsbetona caurules, nožogojuma elementus. Betona un dzelzsbetona saliekamos izstrādājumus savstarpēji savieno un nostiprina ar cementa javu, ja paredzēti īpaši stiprinājuma elementi (ieliekamās detaļas), tos savieno ar metinājuma šuvi, ko obligāti apstrādā ar antikorozijas pārklājumu veidojošu materiālu.

Pildbetons

Pildbetona jeb laukakmeņu pamati ir ļoti darbietilpīgi, taču izdevīgi, jo dod iespēju ietaupīt betonu. Ja grunts ir stabila, veidņi nav vajadzīgi – pamatus uzreiz var mūrēt vajadzīgajā biezumā un augstumā. Akmeņu pildījums var sasniegt pat 50 % no visa betona tilpuma, šādas konstrukcijas ekonomiski izdevīgi izmantot masīvu pamatu, virspamatu un pagraba konstrukciju betonēšanas darbos. Atsevišķu akmeņu izmēri nedrīkst pārsniegt pusi no betonējamās konstrukcijas biezuma – ja akmeņiem lielāks īpatsvars, pamati var plaisāt vai pat salūzt, jo mūrējumam ir nepietiekama stiprība. Labāk vajadzīgā platuma izveidošanai izmantot vairākus nelielus nekā vienu lielu akmeni, lai veidotos lielāks betona un akmens saķeres laukums.

Akmeņi nedrīkst savā starpā saskarties, tie jāizvieto ar vismaz 30–40 milimetru lielu atstarpi. Vispirms izveido 150 milimetru betona kārtu, un tad tajā iegremdē laukakmeņus. Akmeņu virsmai jābūt attīrītai no putekļiem un grunts, pirms iegremdēšanas betonā virsmu ieteicams mitrināt.

Vieglbetons un vieglbetona bloki

Betona blīvums galvenokārt atkarīgs no pildvielu blīvuma un daudzuma. Lai betonu atvieglotu, tajā iesaista pildvielas ar pazeminātu blīvumu vai arī samazina pildvielu daudzumu, bieži vien papildus vēl cementa pastu padarot porainu. Izveidojas betona struktūra, kas ir piesātināta ar visdažādāko formu un izmēru gaisa porām, ieslēgumiem un tukšumiem. Jaunizveidotam betonam – vieglbetonam – ir teicamas ekspluatācijas īpašības, piemēram, zema siltumvadītspēja. Atkarībā no iegūtās struktūras tipa to sauc par: vieglbetonu ar porizētām pildvielām (keramzītbetons); izdedžu betonu, agloporītbetonu; lielporu betonu, kura sastāvā nav smalko pildvielu (fibo bloki); porizētu betonu (gāzbetons, putubetons vai šūnbetons). Vieglbetons, kas ir blīvāks par 1000 kg/m, ieteicams konstruktīviem nolūkiem, vieglākie vairāk piemēroti kā konstruktīvi siltumizolācijas materiāli (sienu materiāls). Pamatiem izmanto blīvus vieglbetonus un vieglbetona blokus ar augstu cementa patēriņu, tiem izvirza papildu prasības salizturībā un ūdensnecaurlaidībā.

Salīdzinājumā ar betona vai dzelzsbetona blokiem tie ir vieglāki, pārvietošanai nav nepieciešama speciāla tehnika.

Klinkera ķieģeļi

Pazemes konstrukciju izveidošanai, ēku ārējo sienu apdarei, izturīgām grīdām izgatavo īpašus keramikas ķieģeļus ar paaugstinātu blīvumu, spiedes stiprību un augstu salizturību. Ļoti bieži tos sauc par klinkerķieģeļiem, par klinkera vai ceļu būves ķieģeļiem. Šādus ķieģeļus var izmantot ēku pamatos, ietvju iesegšanai un arī vietās, kur iespējama skābju agresīvā iedarbība.

Koks

Koka stabveida pamatus izmanto ļoti reti un arī tad tikai pagaidu būvēm, dažreiz guļbūvēm. Lai pagarinātu to kalpošanas laiku, tos piesūcina ar antiseptiķiem. Koka izturīgumu var nedaudz palielināt, virsmu uzmanīgi apdedzinot. Parasti šo paņēmienu kombinē ar darvošanu.

Pamatu būvēšana

Lai kādu pamatu veidu izvēlas, būvēšana notiek vienādos posmos. Vispirms saskaņā ar projektu dabā nosprauž ēkas asu un pamatu kontūras, pēc tam var ķerties pie zemes darbiem – noņemt augsnes kārtu, izrakt būvbedri (ja zem ēkas paredzētas pagrabstāva telpas) vai tikai tranšejas pamatiem. Ja ēka netiks pievienota kanalizācijai, tad nepieciešama arī būvbedre izsmeļamai tualetes bedrei. Pēdējo grunts kārtu noņem ar lāpstu, lai netiktu uzirdināta pamatne – savandīta pamatne ar laiku sēdīsies un izšķobīs pamatus.

Vislabāk pamatus būvēt rudenī, pirms sala iestāšanās, lai līdz pavasarim tie pagūst nosēsties. Pēc zemes atkušanas pielabo nelielās deformācijas, kas var būt radušās sala iespaidā. Vajadzības gadījumā ieliek papildu stiegrojumu.

Dzīvojamām mājām virspamatu (cokola) daļu ieteicams siltināt, jo tā ir caursalstoša, un pēc tam nosegt ar piemērotu apdari. Seklus pamatus var siltināt arī zem zemes ar speciālu gruntij piemērotu siltumizolācijas materiālu.