Vistu terapija un kamēliju audzēšana: kā Ilze Upaciere radīja savu lauku paradīzi

“Ja vīram palūgtu, vai vistu kūtiņu viņš tev neuzceltu? Uzceltu!” teic Ilze Upaciere, atklājot, ka viņas vīrs Radio SWH raidījumu vadītājs Kaspars Upaciers jeb Ufo kopā ar dēlu viņai uzcēluši gan vistu kūti, gan ziemas dārzu viņas mīļākajiem augiem – kamēlijām.

“Vai varu savu kamēliju nodot tavā kamēliju sanatorijā?” – pirms vairāk nekā desmit gadiem izteicu lūgumu Ilzei Upacierei. Dāvanā biju saņēmusi grezni ziedošu puķu podu ar kamēliju, taču līdz ar vīstošajiem ziediem sāka iznīkt pats augs. “Kamēlijas ir temperatūras un gaisa mitruma prasīgas – lai tās augtu un ziedētu, ziemā šiem augiem ir nepieciešams 10–15 grādu vēsums. Ja ir pārāk silts, lapas novīst, samelnē, nokrīt un augs aiziet bojā,” toreiz paskaidroja Ilze, laipni piekrītot uzņemt manu kamēliju savā ziemas dārzā, kuru tolaik nodēvēju par kamēliju sanatoriju.

Šobrīd Ilzei ir deviņas kamēlijas, un viņa teic, ka manējā ir viena no raženākajām (jūtos savā ziņā lepna, it kā man būtu kāds nopelns pie tā, ka puķe no podiņa izaugusi pusotru metru augstā krūmā). Taču ziemas dārzs nav vienīgais, kā dēļ pieteicāmies ciemos pie Ilzes Tīnūžos, – viņa audzē arī vistas un rokām darina beņķus, un kopumā ir iedvesma tam, kā laukos dzīvot skaisti.

Ar atbildību kā pret vistām, tā pret augiem

“Man bija orhideju periods, tad kamēliju periods un tagad – vistas!” smejas Ilze Upaciere. “Ja pirms trim gadiem man kāds būtu teicis, ka man būs vistas, būtu attraukusi: nekad mūžā! Dzīvas radības ir liela atbildība, un tie piesien pie mājas.” Par atbildību Ilzes domas nav mainījušās, un redzams, ka tā viņa izturas pret katru lietu, ko uzņemas. “Ja kaut ko daru, man patīk to darīt pareizi. Man nepatīk izniekot laiku un nodarīt kādam pāri – vienalga, vai tie ir augi vai dzīvnieki,” paskaidro Ilze un atklāj, ka, šo uzskatu vadīta, pirms vairākiem gadiem Bulduros mācījusies ainavu arhitektūru un dārzkopību: sestdienās vedusi bērnus uz viņu nodarbībām – baletskolu un Doma kora skolu – un pati tikām uz Bulduriem mācīties. “Tāpēc, ja pērku rožu stādu, tad zinu gan to, kādu stādu iegādājos, gan arī – kur un kā tas vislabāk iestādāms.”

Ziemas dārzs un trakums uz kamēlijām

“Man ir trakums uz tām kamēlijām,’’ atklāj Ilze. “Lai gan man janvārī ir dzimšanas diena, es neieredzu pelēko un tumšo laiku. Man ir sajūta, ka puķes man palīdz “izvilkt” ziemu – kamēlijas sāk ziedēt, kad Latvijā ārā ir vismelnākais laiks. Janvāra beigās, februārī tās grezni uzplaukst Londonas parkos, Latvijā šajā pašā laikā – ziemas dārzos. Esmu apsvērusi, vai tumšajā periodā man nevajag iet strādāt Botāniskajā dārzā – krāsas un ziedi ir man nepieciešami.” Ilzes ziemas dārzā aug deviņi kamēliju krūmi. Tāpat tur var atrast franžipani jeb plūmerijas (frangipani), kumkvatus, celogīnes, citronkokus, lielziedu kallas, orhidejas, eņģeļtaures u. c. augus. Ziemas dārzs ir nepieciešams, lai temperatūru un gaisa mitrumu prasīgie augi spētu kuplot visā savā krāšņumā. “Kamēlijas un orhidejas šogad ļoti slikti zied,” viņa nosaka un izstāsta, ka ziemas dārzam ideālā variantā ir jābūt ar stikla jumtu, un reiz tāds būšot arī viņai. Tiesa, līdz ar Covid-19 pandēmijas atnākšanu viņas īstais ziemas dārzs kļuva par dēla Franča pagaidu dzīvesvietu, un augi tika pārcelti uz mazāku telpu.

Audzējiet citronus mājās!

Pārsteigums Upacieru mājās ir citronkoki – tie ir augumā prāvi un katrā gozējas lieli, aromātiski citroni. Kad piestājam apbrīnot kādu augļiem bagātu koku, Ilze izstāsta, ka to savulaik nopirkusi dārza preču veikalā kā mandarīnu. “Citronus mierīgi mājās var pats audzēt! Tiem ir ļoti daudzas šķirnes – ir tādi, kas ziemā met lapas, un tādi, kas nemet, ir prasīgāki un mazāk prasīgi. Vienīgi jāņem vērā, ka auglis gatavojas aptuveni deviņus mēnešus.”

Ziemas dārzu un kūtis ceļ ģimenes vīrieši

Ilze stāsta, ka būvniecības darbus mājās veicot viņi paši – vīrs ar dēlu uzcēluši gan ziemas dārzu (sākotnēji tā gan bijusi iecerēta kā telpa baseinam), gan kūtis. Izsaku apbrīnu par šādām prasmēm, uz ko Ilze atbild ar jautājumu: “Ja tu vīram palūgtu, viņš tev kūtiņu neuzceltu?” Viņa atklāj, kā ģimene pievērsusies būvniecībai: pirms laika mājai sācis brukt dakstiņu jumts, lai gan tam vajadzējis kalpot mūžu. Ģimenes vīrieši – Kaspars, dēls Francis un meitas vīrs Renārs – izpētījuši YouTube video, kā maināmi dakstiņi, un paši to arī izdarījuši. “Ja mājai esi pats nomainījis jumtu, tad ir skaidrs: vari izdarīt arī visu pārējo! Jā, neies tik ātri kā meistariem, bet izdarīt varēs,” ir pārliecināta Ilze, kas pati ir izmācījusies par mālmeistari. Proti, kad mājai siltinājuši sienas, viņa tās apmetusi ar mālu. “Tas ir fiziski ļoti smags darbs. Uz kvadrātmetru ir jāparedz ap 12 kilogramiem sausa māla, kas jāliek uz lielās velces.”

Vistu ganāmpulks un vistu terapija

Šobrīd Upacieru kūtiņā ganās 30 vistas, un Ilze teic, ka ir dilemmas priekšā: ja jau ir 30, kāpēc ne 100? Pēc lauku olām Latvijā pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. “Vistu stāsts sākās ar to, ka šeit vasarās rīkojam omīšu un mazbērnu nometni, satiekamies trīs vecmāmiņas, senas draudzenes – es, māksliniece Ilze Patmalniece un mākslas pedagoģe Lolita Onckule-Bērziņa,” stāsta Ilze Upaciere. Visi mazbērni uz pasākumu gan netiekot, bet pieci esot katru reizi. Savulaik izdomājušas tā: būtu lieliski, ja bērni no rīta pieceltos un varētu paši aiziet uz kūti pēc olām un tad visi kopā gatavotu brokastis. “Šim nolūkam noīrējām trīs vistas! Pēc laika Kasparam teicu: ja trīs jau ir, jāņem vēl kādas. Tā mūsu ganāmpulks pamazām pieauga,” – tā Ilze. Viņa pati ir mūzikas pedagoģe – šķiet, tāpēc ne viena vien viņas aktivitāte mājās ir notikusi pedagoģiskos nolūkos. “Reiz nolēmu, ka būtu skaisti, ja mazmeita Austra redzētu, kā izšķiļas cālīši – viena vista bija sataisījusies uz perēšanu. Nopirku inkubācijas olas un arī inkubatoru – daļu olu saliku zem vistas, daļu inkubatorā. Kad vista izperēja, izšķīlās arī inkubatora cālēni, kurus vista, par laimi, mīļuprātu pieņēmusi kā savējos.”

Lieldienu problēmas – vistas dēj krāsainas olas

Gaiši zilas, zaļas, rozā – tik skaistās krāsās Ilze kārto kastītēs savu vistu olas. “Tagad Lieldienās ir problēma – olas tik skaistas, ka nav pat jākrāso! Lai kā esmu centusies ar zaļo tēju dabūt zaļas olas, nekad tās nav izdevušās tik skaistas, kā izdēj manas vistas!” teic Ilze un iedvesmota turpina: “Vistas ir ļoti skaistas. Es ļoti gribētu – un tādas man kādreiz būs! – cīņu vistiņas (Modern Game). Tās ir ar garām kājām, un izskatās, ka viņām līdz padusēm uzvilktas zeķbikses.” Vienlaikus saimniece uzsver, ka vistas ir liela atbildība, tās mēdz slimot un arī prasa daudz darba un rūpju: “Kūtiņas tīru katru rītu. Tāpat jārēķina līdzi, vai tas atmaksājas – vistas daudz ēd, mēdz slimot, un nu jau man vajadzīga papildu kūtiņa.” Runājot par vistu izvēli, Ilze iesaka izsvērt vairākus faktorus, piemēram, jāņem vērā, ka ir vistu šķirnes, kas izdēj tikai ap 170 olām gadā, un arī tādas, kas ap 320 olām.

Dizaina beņķīši

Rokām darināti beņķi ir tie, kas Ilzes mājās pārsteidz īpaši – viņa tos darina pati. “Kad meita Stella remontēja savu dzīvokli, domāju: es varētu savai meitai uzdāvināt kaut ko ļoti īpašu. Nejauši kaut kur ieraudzīju šādus beņķus un sapratu: gribu viņai tādus uztaisīt! Meklēju YouTube video un mācījos,” Ilze izstāsta, kā nonākusi līdz krēslu ražošanai. Tomēr tas nav bijis viegli: piemēram, kad sākusi meklēt informāciju par beņķu gatavošanu, uzzinājusi, ka Latvijā tāda aukla pat nav nopērkama – tā ir visai dārga Dānijā ražota papīra aukla, un Ilze to pasūta no Dānijas. Tāpat šādu krēslu gatavošanā ir nepieciešams liels spēks un precizitāte: “Fiksē ar spailēm, pin un ārdi, pin un ārdi, līdz sanāk precīzi. Process ir fiziski smags, un darbam jābūt precīzi nostrādātam. Pinot pirmos krēslus, raudāju un sapratu, kāpēc bērnībā bija jēga spēlēt gammas: nekas nesanāk, bet jāspēlē, jāspēlē, jāspēlē, līdz kaut kas sāk sanākt. Un sanāks tikai tad, ja spēlēsi, spēlēsi un spēlēsi.”

Vistu terapija

Ilze smaidot teic, ka viņa varētu sākt piedāvāt vistu terapiju – draudzene psiholoģe esot par tādu izstāstījusi un Ilze ar šādiem interesentiem jau esot sastapusies. “Cilvēki pēc trauksmainas darba nedēļas pilsētā vēro vistas – kā tās ganās. Jā, tas ir nomierinoši,” secina Ilze.

Ilzes praktiskais padoms

“Ja iegādājaties vistas – pat ja tās ir tikai trīs un olas nav paredzētas pārdošanai –, tās kā ganāmpulks jāreģistrē Lauksaimniecības datu centrā. Esmu ievērojusi, ka cilvēki to nezina.”