Zaļā zelta kopšanas gudrības. Kā pareizi jākopj mežs
Ja īpašumā ir mežs, tad par zaļo zeltu sauktā bagātība arī jākopj. “Kas Jauns Avīze” uz sarunu aicina alsundznieku, Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības valdes locekli Grigoriju Rozentālu no suitu novada.
Mēdz būt situācijas, kad saimnieks iestāda mežu, bet pēc tam īsti nezina, kā to pareizi kopt, un gadās daudzas kļūdas. “Ļoti svarīgi ir appļaut zāli jaunaudzē. Ja tā ziemā uzgulsies virsū jaunajiem stādiņiem, tie ar lielu varbūtību aizies bojā. Man pašam 90. gados, darbības sākumā, šādas kļūdas gadījās, un domāju, ka daudzi, kuriem nav pieredzes, laiku pa laikam joprojām tādas pieļauj,” teic Rozentāls.
Līdzība ar burkānu dobi
Ja runa ir par nelielām platībām, varot arī nomīdīt, bet svarīgi, lai zāle neuzguļas virsū mazajam kociņam, un tas jāizdara līdz brīdim, kamēr stāds jau pacēlis galvu – izlīdis laukā no zāles.
“Es mežiniekiem kādreiz pavelku analoģiju ar burkānu dobi. Ja iesējam burkānus, pēc dažām nedēļām tur sāk uzrasties nezāles, un tālāk ir saimnieka izvēle, vai viņš tās izravē. Ar jaunaudzēm mežā ir tieši tas pats. Esam izdomājuši, kādu sugu audzēt: egles, bērzus vai, kas mūsdienās retāk, priedes, un tad izaug arī lazdas, krūkļi, ievas, varbūt baltalksnis. Līdzīgi kā burkānu dobē jāuzrota piedurknes un jāiet ravēt,” atgādina mežkopis. “Saimnieks iegūst resnākus burkānus, bet mazāk, vai arī viņš neretina un ir daudz maziņu burkāniņu.”
Ravēšana un zāģēšana ar krūmgriezi tagad gan nokavēta, tas bija darāms jau augustā, bet var pat oktobrī, jo labāk darīt, nevis nedarīt. Vai saimnieks iegūst resnākus burkānus, bet mazāk, vai arī viņš neretina un ir daudz maziņu burkāniņu,” salīdzina Rozentāls.
Kā ar vecu vistu
Kā kopt vecos mežus? “Piemēram, vista dzīvo apmēram desmit gadus, ja to labi baro, bet cūka var nodzīvot divdesmit gadu. Tas ir bioloģiskais vecums. Arī dažādām koku sugām ir bioloģiskie vecumi, kurus tie spēj nodzīvot. Te ir līdzīgi, kā mēs negribam divdesmitgadīgu kuili vai desmitgadīgu vistu lietot uzturā, jo tas saistīts ar gaļas kvalitāti. Ja mēs koku pāraudzējam, tas arī sāk kļūt sliktāks un nav tik kvalitatīvs,” skaidro Rozentāls.
Turklāt liela diametra kokus lielās zāģētavas nevar paņemt pretī, un naudas ziņā mazinās to vērtība. “Ja, piemēram, ir 60 centimetru un vairāk, tirgus kļūst citādāks, un potenciālais pircējs būs mazās zāģētavas klients,” norāda Rozentāls.
Iejaucas arī daba. “Ja klāt vecums, tad eglei atnāk mizgrauzis, iepūš vējš, kaut ko nogāž, tie koki vairs nav tik stipri, un veidojas tā saucamie atvērumi, tukšumi mežā, kur saaug lazdas, un tās vairs neļauj augt kokiem, izveidojot vienlaidus klāju, kur apakšā ir ēna. Tur pat eglei par maz gaismas.”
Mēneši ar burtu "r"
Zāģēšanas laikam ir savs princips – ja grib kā senāk, piemēram, materiālus savai guļbūvei, īstie mēneši ir ar burtu "r" – septembris, oktobris, novembris, decembris, janvāris, februāris, marts, aprīlis. Maijā, jūnijā, jūlijā vairs nevar, jo tad kokiem ir aktīvā augšanas sezona un tajos ir diezgan daudz ūdens. Mitrumam žūstot, koks mehāniski saraujas un plaisā.
Lai drīkstētu zāģēt, jāievēro ciršanas vecums vai diametrs. “Diametrs noteikts ir trīs sugām – priedei, eglei, bērzam. Bet es teiktu, ka pēc vecuma zāģē tikai sliktais saimnieks, kurš nav savu mežu kopis, nav retinājis. Viņam ir tā dobe ar daudziem maziem burkāniņiem, un, kad pienāk rudens, viņš šo ražu ievāc – kad pienāk ciršanas vecums, tad nozāģē. Labs saimnieks zāģē pēc diametra. Praksē tas nozīmē, ka egli pēc vecuma drīkst zāģēt 80 gados, bet, ja esam iestādījuši, appļāvuši, retinājuši, tā būs sasniegusi savu diametru jau 40 gados, un tajā pašā laikā iespējams izaudzēt divas ražas un uzreiz ir divreiz labāka atdeve. Cilvēks var savā mūžā divreiz egli izaudzēt tajā pašā vietā un iespējams arī vienreiz. Tā ir tikai paša izvēle.”
Rozentāls arī uzskata, ka Latvijā par daudz regulē: “Piemēram, Somijā vīrs izdomā savā mežā kaut ko nozāģēt un informē valsti statistikai, un tas ir viss. Pirmskara Latvijā arī notika tāpat, bet tagad dzīvojam tā, ka visiem visu gribas regulēt, un ar to nākas kaut kā sadzīvot.”
Neskopoties un ieguldīt
Kādas kļūdas visbiežāk saimnieki pieļauj, mežu kopjot? “Man šķiet, ka vislielākā ir iedomāties, ka iesēsies pats, var nozāģēt un pēc tam neko nedarīt. Kaut kas jau iesēsies vienmēr, bet, lai nebūtu visādi krūmi, mazvērtīgie koki, piemēram, baltalkšņi, ir jāstāda, bet tas maksā, un līdz ar to jāpiespiež sevi. Lai iegūtu kvalitatīvu mežu, 90 procentos gadījumu būs nepieciešams pirkt stādus, stādīt un labākai drošībai arī sagatavot augsni, jo tad ir lielāka varbūtība, ka stādiņi ieaugs, dzīvos un kļūs par lieliem, resniem kokiem.”
Ir frēzes, kuras sadzen vagas, kas maksā apmēram 200 eiro par hektāru. Pēc tam obligāti jāretina. “Mežkopība un lauksaimniecība ir diezgan līdzīgas. Atšķirība tikai tā, ka lauksaimniecībā gada ietvaros nonāk līdz finišam, bet mežkopībā laiks ir krietni ilgāks un tāpēc, ja pieļauj lielākas kļūdas, labot tās grūti. Ja izretina par daudz vai vispār neretina, koki ļoti izstīdz, un sniegs tos lauž, tas īpaši raksturīgi bērziem.”
Kāpēc retināšana ir tik svarīga? “Koki cits ar citu konkurē, jo ir lielāka zaļā masa, proti, zari ar skujām vai lapām, dzīvais vainags, jo straujāk augs. Reizēm aug lielā biezībā. Mēs kādreiz redzam piecdesmitgadīgu egli, kurai ir tikai četri mazi zariņi, bet trīs metrus gara, jo augusi ēnā zem lieliem kokiem. Tai nav bijis gaismas, un nekur nav tikusi. Tāpēc jāretina, lai koki dabū gaismu, lai var veidot zaļo vainagu, izturēt un tiekties uz augšu,” vēl vienu padomu sniedz Rozentāls.
Arī ainava var būt mērķis
Īpašniekam vienmēr jāsaprot, kam viņa mežs domāts. “Ja grib maksimālo atdevi no hektāra kubikmetros un eiro, tā ir saimnieciskā prioritāte. Šajā gadījumā tas nozīmē kailcirti un vienu koku sugu. Latvijā ir divas komerciālās sugas: egle un bērzs, un tad jāizvēlas viena no tām, neko nejaucot,” norāda Rozentāls.
Otra prioritāte, īpaši ja pats dzīvo šajā vietā, var būt ainava. “Mežs ir svarīgs ainavas elements, un šajā gadījumā var saistīt arī vienas sugas, nogabalus. Ja veidojas ainava, ja ir priežu vai egļu puduris, dažāda augstuma, vecāki, jaunāki koki, iegūstam ko līdzīgu ainavai. Ja viss ir vienāds, tā īsti nav ainava,” norāda Rozentāls.
Trešais variants
Vēl cits variants ir izlase – kad nezāģē kailcirti, bet laiku pa laikam paņem ārā kādus kokus ar domu, ka atkal augs jauni augs un šajā vietā visu laiku būs mežs.
“Zaļajiem ļoti patīk šī ideja, bet problēma ir, ka tas nekad nestrādās ar kokiem, kuriem ļoti vajadzīga gaisma. Ir tikai viena suga, kura var paciest ēnu – egle. Bet arī egle ēnā stāvēs uz vietas un neaugs. Tad mežā jāveido atvērumi, caurumi, un tad saka, ka egle tur pati ienāks. Tomēr tā īsti iekšā nenāk. Tādā gadījumā tā jāstāda apakšā un jāiet arī ar krūmgriezi, jāapgriež viss, kas apkārt aug. Egļu saimniecībā tā var darīt, bet, ja par mērķi izvirzām ainavu, tad būs mazāk kubikmetru un eiro. Ja veidojam lielas kailcirtes, vienu sugu, tad būs maksimālā nauda,” atgādina Rozentāls.
Viņš gan nav saskāries ar šāda veida īpašniekiem, kas piekopj izlases metodi: “Tomēr zinu, ka tādi pastāv – viņiem vides daudzveidība un dabas aizsardzība ir prioritāte. Tu neko nedari, un koki krīt krustu šķērsu, piedzīvo savu bioloģisko vecumu, vējš un kukaiņi tos pārstrādā, un atkal aug kaut kas cits. Arī tā ir iespēja, bet tas meža īpašniekam pašam jāsaprot. Es dzīvoju īpašumā, kurā ir mežs, un esmu pieskaitāms pie tiem, kuriem ir ainava un kas cenšas veidot mazāk kailciršu. Ja man pieder zeme, tai vienkārši nebūtu tikai jābūt, bet arī kaut kas man jānes atpakaļ.”
Raksts tapis ar Meža attīstības fonda finansējuma atbalstu.
