"Nopirkām 15 cālīšus, jo gribējām audzēt vistiņas..." Ciemojamies Otaņķos pie Aijas Kundziņas-Lindes

“Viss iesākās ar vaļasprieku pirms piecpadsmit gadiem. Mēs nopirkām 15 cālīšus, jo gribējām audzēt vistiņas. Sanāca desmit gaiļi un tikai piecas vistas. Iemainījām savus sekstaiņus, un bija piecpadsmit vistiņas. Otrajā gadā jau bija četrdesmit mājputni – audzējām paši, jo gribējām vēl lielāku ganāmpulku,” sarunā ar Kas Jauns Avīzi atceras Aija.

Vecmāmiņas dots padoms

Sākumā bijusi doma nodarboties ar dažādu šķirņu dekoratīviem putniem, ar lauku tūrismu, taču jāsaka liels paldies vecmāmiņai, kura deva padomu – ar skaistumu nekur tālu netiksi, vajag darba vistas, kuras katru dienu dos oliņas! “Paklausīju omītei, bet, protams, ir arī pa kādai košumvistai – lai dzīve nebūtu tik vienmuļa,” teic Aija.

Viņa ir īsta lauku meitene, dzimusi Kapsēdē, vecākiem bija saimniecība ar 30 cūkām un 12 slaucamām govīm. Pilsētā pat nespējot iedzīvoties – pārcēlusies uz netālajiem Otaņķiem, uz vectēva mājām Ceļmalnieki, kas tagad ir arī saimniecības logo. Pašlaik saimniecībā ir 200 dējējvistu un 60 paipalu. Gaiļi tikai kā vistu sargātāji – no rītiem pašus un kaimiņus modina. Zemes platība ir tikai trīs hektāri, audzē dārzeņus, ziedus pašu priekam, bet graudus, lopbarības bietes, burkānus pērk, lai putniem barībā būtu dažādība.

Katram savi pienākumi

Vissmagākais darbs ir tīrīt mēslus, nekas nav mehanizēts, par Eiropas fondu naudu nekas nav būvēts, viss tapis tikai pašu spēkiem. “Ir ļoti daudz roku darba – padodam ūdeni, beram barību silēs, mēslu vākšana. Man patīk lasīt un skaitīt olas, katru dienu atzīmējam, cik izdēts. Kad inkubatorā vistu olas perinām, katrā izšķiļas citāds cālis ar savu raibumiņu un toni. Interesantākais ir pats gaidīšanas laiks. Kad cāļi izšķiļas, man šķiet, ir pavasaris, atkal sākas rosība, esam laukā no ziemas rutīnas. Tas ir mans hobijs, kuru esmu apvienojusi ar darbu. Abi ar vīru Vilni esam tajā iekšā ar visu sirdi un dvēseli,” teic enerģiskā putnkope.

Palīdz arī sešpadsmit gadus vecais dēls Raimonds. “Mums ir nerakstīti likumi – katrs esam savā vietā, veicam savu darbu. Manā aprūpē ir paipalu istaba, vīra pārziņā ir vistas. Ir noteikums: tas, kurš pirmais pārrodas mājās, lasa olas. Ja kādreiz ir vēlais rīts vai kādam brīvdiena, tad arī tas lasa olas. Dēla pienākums – ja ola netīra, ar lupatiņu jānotīra. Taču to viņš dara par samaksu. Cik vistas izdēj olas, tik Raimondam alga,” atklāj mamma.

Vistai iedod izperēt pīlēnus

Aija zināšanas putnkopībā ieguvusi, tikai darbojoties un mācoties no savām kļūdām, klausoties, ko citi stāsta, apmeklējusi seminārus par putnkopību. “Es pēc vidusskolas beigšanas vēlējos apgūt veterināriju, bet toreiz, 90. gados, bija juku laiki, un apzinājos, ka vecākiem nav tik daudz līdzekļu, lai es varētu mācīties augstskolā. Pabeidzu tikai vidusskolu, bet šobrīd mācos Liepājas universitātē par pirmsskolas skolotāju.”

Viņa jau no bērnības prata pazīt vistas, kuras grib perēt, un tām apakšā lika olas un gaidīja, kad pēc 21 dienas izšķilsies cālīši. Pieredze ir interesanta, viss kas mēģināts – pat piemānīt vistas. Gadās, ka pavasarī pļauj zāli un atpļauj meža pīļu ligzdas, un Aija pielikusi pie vistas mercenes olas perēšanai.

“Reiz tās pat bija apsaldētas, bet vienalga izdevās izperēt pīlēnus. Tas gan nav kā cālītis, kurš izšķiļas, sēž zem mammas un sildās. Pīlēns uzreiz ir no ligzdas ārā un dodas meklēt ūdeni. Savukārt vista sēž un gaida. Pīlēni skrien pa visu kūti, bet vista viņus tomēr pieņēma,” pieredzējusi Aija. Kad izauga, pīles aizlidoja savā dzīvē.

Pajumte gulbēnam

Reiz februārī Aija saņēma zvanu – vai var izmitināt gulbi, kurš Liepājā pastaigājies pa ielām. “Es graciozo putnu pieņēmu, veicās ļoti labi, līdz tas aizlidoja. Domāju, ka veiksmes stāsts bija tāpēc, ka man bija zosis. Tas bija jauns gulbēns un visu darīja tāpat kā zosis. Es rīvēju burkānus, barību ievietoju ūdenī un liku gulbim ēst, tāpat kā dabā. Sākumā negribēja, bet es biju neatlaidīga – gulbim taču jādzīvo! Pavasarī zosis iet laukā, peras pa peļķēm, gulbis pakaļ,” pasmaida putnkope.

Zosīm gan svešinieks nepaticis, negribējušas kopā tusēt, gājušas uz sētas otru galu, bet gulbis visur staigājis pakaļ. Līdz kādā aprīļa dienā ieraudzīja pāri lidojam citus gulbjus un devās pie savējiem.

Kā uzvarēt olu kaujās

Ceļmalnieku iemītnieces ir arī trīs pērļu vistiņas. “Tās ir ļoti skaļas, es tur neko skaistu neredzu, vienīgi spalvas ir krāšņas un interesantas. Savā ziņā aizsargā saimniecību no plēsējiem – sarīko lielu troksni, kad rodas kādi bīstami apstākļi. Pērļu vistas dēj maz, tikai pavasaros un vasaras sākumā, olas slēpj smiltīs, nezālēs. Tad atkal pamet ligzdu un dēj citur, nedodas regulāri uz vienu vietu,” novērojusi Aija.

Šīm olām ir ļoti stipra čaumala. Aija reiz izspēlējusi kuriozu – ieteikusi kolēģim Lieldienu olu kaujām paņemt pērļu vistas olas: “Redzēsi, būsi čempions!” Es viņam uzdāvināju divas. Noticis radu saiets un olu kaujas, apkārtējie neesot ticējuši un domājuši, ka tā ir māla vai koka ola. Viņš gan beigās nodemonstrējis, un visi bijuši ļoti pārsteigti.” Pērļu vistu olas ir arī ļoti veselīgas, antialerģiskas, tāpat kā paipalu olas, nesatur holesterīnu.

Paipalām ir speciāli izbūvēta istaba, tās jāsargā no grauzējiem. “Paipalas nedzīvo tik brīvi kā vistas, mīt būros vairākos stāvos. Tām vajag siltu telpu ar nemainīgu temperatūru un apgaismojumu, ir ļoti stresaini putni. Manām paipalām šobrīd ir 18 grādu silts un jūtas labi. Kā es smejos, man ir ļoti izglītoti putni, jo paipalām visu laiku fonā skan Latvijas radio 2. Putniem vairāk patīk radio nekā pilnīgs klusums.”

Sūnu zaļā tonī, pat nekrāsojot

Kad vista vai paipala izdēj pirmo olu, saimniecei ir liels prieks. “Un šogad vistas dēj ļoti lielas olas! Tik milzīgas, ka pat neiederas olu kastītē. Manuprāt, lielums ir no labā barojuma – ir pat divi dzeltenumi! Mums ir vistu brīvā turēšana – barojam ar visu to, kas izaug pašu saimniecībā. Ir sadarbība ar Liepājas Pētertirgu, sakņu tirgotāji, kad viņiem paliek pāri, piemēram, kāpostu lapas vai citi dārzeņi, tos atdāvina. Kāpostu lapas vistām ļoti patīk – tāpēc arī ir veselīgi putni, un pat visu ziemu košas, dzeltenas olas.”

Ceļmalnieku olas var nopirkt Pētertirgū, agrāk Aija pati braukusi tirgoties. Reiz Lieldienās atvedusi parādīt arī cāļu mammu ar visiem cālēniem, tikai pielikusi klāt inkubatora putnus – pavisam bija 50 mazuļi. “Cilvēki brīnījās, kā var vienai vistai  būt tik daudz cāļu. Atbildēju, ka viņa ir arī audžumāte,” smej Aija.

Ir daudz šķirņu, bet, tā kā vecmāmiņa savulaik ieteica darba vistas, Aija izvēlējusies krosus, vistas, kuras dēj daudz olu un ir arī skaistas. “Mēs izvēlamies dažādu krāsu cālīšus – brūnus, baltus, raibus. Tagad ekskluzīvas ir zaļās olas. Tās ir no brūnas krāsas vistām, kurām mazs cekuliņš augšā, šķirne Dominant Green – dēj dažādu nokrāsu zaļganas olas. Šogad būs arī jaunums – melnas vistas, kuras dēs kastaņbrūnas olas. Par zaļajām olām zinātnieki ir atzinuši, ka tās nesatur holesterīnu. Taču, ja ir tīra šķirne, to var apgalvot, bet ja vairākas sakrusto un dēj zaļas olas, tad par lietderību nevar galvot.”

Kamēr paši ballē, lapsa dzīro...

Paipalas ēd tikai speciālo barību. Tām gan garšo arī burkāni un ķirbji, bet Aija savējām nedod – šie putni ir ļoti jutīgi pret barības maiņu, tāpēc neriskējot.

Vistām gan tiek kāposti, burkāni, kartupeļi, tās ganās brīvi un var arī kādu tārpu uzkost. “Nožogojums gan ir, bet lapsu dēļ. Es saku, ka mēs esam ietīti iežogojumā un vistas staigā pa visu pārējo teritoriju. Ar vanagiem cīnāmies tik vien kā aizbaidām, jo lielajai teritorijai apkārt nevaram uzvilkt tīklu. Runājot par lapsām, mēs esam mednieku ģimene. Gadās, ka saimniecību apmeklē Amerikas ūdeles, caunas, bet tās izķeram. Tāpēc mājās ir arī medību suņi.”

Visbīstamākie ir mazie plēsēji, kas var pat pussaimniecību vienā naktī likvidēt, jo izsūc vistām asinis. “Vistu nenokož tāpēc, lai paēstu, bet sporta pēc, un spēj pat 30 līdz 40 klukstes vienā naktī novākt – tas vienkārši ir slaktiņš. Vanags dažreiz atlido divreiz dienā, bet, kad ierodas mazie plēsēji – tā ir tiešām liela nelaime.”

Reiz maijā Aija ar vīru aizbraukuši uz Grobiņas svētkiem, bet dēls aizmidzis un aizmirsis aiztaisīt broileru mājiņu – tie vasarā pa dienu staigā aplokā, nakti pārlaiž zem jumta. “Atbraucām mājās nakts melnumā, un viena mājiņa bija pilnīgi tukša, redzēju, ka ābeļdārzā vēl mētājās viens broilers. Tie bija tādi pusauguši, es uzliku uz svariem – 600 gramu, un man vienā mājiņā trūka divdesmit! Lapsa tonakt bija kārtīgi pastrādājusi. Mēs ballējāmies, bet kūmiņš strādāja,” saimniece dalās bēdīgajā pieredzē. 

Gailis Johans ticis televīzijā

Aija ir skolotāja Grobiņas pirmsskolas iestādē Pīpenīte. Pērn, plānojot Lieldienu sarīkojumus, ar kolēģi prātojušas, ko varētu interesantu noorganizēt. Piemēram, izperināt cālēnus bērnudārza telpās inkubatorā. “Mums izdevās – no 64 olām izšķīlās 40 cālīši. Tas ir tiešām labs rādītājs, jo reizēm gadās visādi. Bērnudārza vajadzībām olas ieguvu arī no citas saimniecības, bija dažādas nokrāsas, brūnas, bēšīgas, zaļganas, baltas,” priecājas Aija.

Bērniem uzdeva fantazēt un zīmēt, kādi varētu izšķilties cālīši, tapa krāšņi darbiņi, ļoti ģimeniski. Vecāki pat vaicāja – vai tiešām mums būs jauns mājdzīvnieks, cāļi būs jānes mājās? Aija nomierinājusi, ka ņems pie sevis un vēlāk parādīs, kā paaugušies. Lieldienās noorganizēta arī atvērto durvju diena – izveidota dažādu mājputnu olu izstāde. Bērnudārzā šī jaukā tradīcija turpinās, arī šogad ievietots inkubators – uz Lieldienām atkal gaida izšķiļamies cālīšus.

Aija sirsnīgi atzīst: “Putnu pasaule ir tik interesanta! Man patīk pats process no maza cālīša līdz dēšanai – tas ir tik skaisti! Citiem pat augot spalvu krāsa mainās. Tāpat mūsu īpašais gailis, kurš izšķīlās savulaik bērnudārzā un kuru kolēģi nodēvēja par Johanu. Skaistais putns arī pērnruden bērnudārza bērniem atrādījās un to pat parādīja vietējā televīzija! Iepriecināja visus gan ar savām krāšņajām spalvām, gan skaņajām dziesmām! Kad Johans izšķīlās, bija melns ar dzeltenīgu krūtiņu, bet pieaugot spalvu krāsas mainījās. Tagad gailis ir ļoti krāšņs – kā izkāpis no ābeces vāka!”

Pirmo Lieldienu olu sadala uz visiem

Lieldienas Aijai ir oliņu svētki – ģimenē krāso ar dabīgām krāsām, izmanto sīpolu mizas, sien klāt sniegpulksteņus vai laukā atrod pieneņu vai suņuburkšķu lapiņas, kas piedod olām zaļo toni. Nav obligāti jābūt baltām, arī brūnās un bēšīgās var nokrāsot.

Interesants tonis iznāk, ja zaļās olas krāso sīpolu mizās. Patonis apakšā ir zaļganais, baltajai olai paliek balts, bet zaļajai – zaļš. Ļoti skaistas olas izdodas, krāsotas ar  zilajiem kāpostiem. Novārījumā izvāra, nogriež uguni, olas uz nakti atstāj šķidrumā. No rīta čaumala ir ļoti skaistā, zilā krāsā. “Man arī patīk, kad siena čapas piesien klāt, var arī rīsus, makaronus, grūbas iesiet marlītē,” pamāca zinātāja.

Lieldienas viņi svin ģimenes lokā. Kaut arī dēlam jau 16 gadu, tradīcija  saglabājusies. “Kaut arī iepriekšējā vakarā mēs olas kopīgi krāsojam, no rīta zaķis no galda paņēmis un izmētājis pa visu dārzu. Tad kopīgi ejam un meklējam. Mans Lieldienu vēlējums visiem – sagādāt prieku sev un dot to arī citiem! Ēst daudz olu! Svētkos izripināt oliņas un šūpoties augstu! Olas nedrīkst ēst bez sāls, lai nemelotu, un vīram ir tradīcija, ka Lieldienu rītā pirmā ola visai ģimenei jāapēd kopīgi – jāsadala viena uz visiem. Tādējādi rodas kopības sajūta,” novēl Aija.  

Gardām brokastīm

“Man ļoti garšo, un arī vīrs atzinīgi novērtējis šādu brokastu ēdienu: uz pannas sagriež daudz sīpolu, virsū uzsit olas, pievieno garšvielas, sāli, piparus, uzliek vāku, uz lēnas uguns cep un sutina. Olas karstumā ir izcepušās, sīpoli sasutinājušies sulīgi – ļoti gardi,” labu apetīti novēl Aija.