Senas mēbeles iegūst otro dzīvi. Aigars Pilenieks nodod arī vēstījumu nākamajām paaudzēm

Savos labākajos laikos tas bijis brīnišķīgs komplekts, visticamāk, daudzskaitlīgāks. “Mans pirmais viedoklis bija, ka mēbeles varētu būt izgatavotas 19. gadsimta otrajā pusē. Arī konsultējoties ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pārstāvjiem, guvu apstiprinājumu, ka tas varētu būt šā laika posma darinājums,” "Kas Jauns Avīzei" teic Pilenieks.

No masīva riekstkoka

“Stāvoklis, kādā es saņēmu šos priekšmetus, bija apmierinošs, ņemot vērā, ka vasarnīcā bija visi iespējamie apstākļi, lai iemitinātos dažādi kaitēkļi, tajā skaitā ķirmji. Paaugstināts mitrums un tumša telpa tam ir ideāla augsne,” norāda restaurators.

Mēbeles izgatavotas no masīva riekstkoka, tas ir dārgs materiāls. Bija saglabājies oriģinālais audums – samts, mēbeles līdz šim nav pārtapsētas. Laika gaitā pārlīmētas izļodzījušās kājas, labotas vēl šādas tādas nepilnības, taču kopumā neviens pārāk nebija pievērsies remontam. Patlaban Pilenieks ķēries pie sofas, kas pilnībā izjaukta detaļās, visi riekstkoka zudumi papildināti ar to pašu koku, piegriežot pēc nepieciešamās formas. Četrām priekšējām kājām ir ritentiņi, sofu, aizmugurē mazliet paceļot uz augšu, iespējams ērti un viegli pārvietot.

Gadu ilgs darbs

“Divi riteņi bija zuduši, tos nācās atliet bronzā, ņemot par piemēru jau esošos. Viss tapsējums likts par jaunu, piemeklēts pēc iespējas līdzīgāks samta audums. Restaurācija ilga apmēram gadu, jo visas detaļas bija atlīmējušās, bija jāizgatavo trūkstošās, jāveic tapsēšana,” stāsta meistars.

Vairākiem krēsliem zudušas atzveltnes daļas, kuras būs nepieciešams izgriezt no jauna. Sofai vajadzēja pilnībā no jauna izgatavot vienu priekšējo kāju – tas bija izaicinošs process, jo pārējās trīs priekšējās bija saglabājušās, un katra nedaudz atšķiras pēc izmēra. Ap katru kāju apvijas dekoratīva bumbiņu josla, bet to skaits ir dažāds. “Mēģināju ielēkt amatnieka kurpēs, centos pietuvoties šā meistara rokrakstam kājas izgatavošanā,” pasmaida restaurators.

Nezināmā izcelsme

Krēslu atzveltnēs ir iestrādātas zīmes, kas, iespējams, liecina par piederību kādai ar mūziku saistītai organizācijai vai biedrībai – attēlota ģitāra un klarnete. 

Pilenieks izpētījis, ka Latvijā ar šādu motīvu atrodas vēl trīs tādi paši krēsli un divi nedaudz lielāki. “Tas nozīmē, ka sākotnēji komplekts bijis lielāks. Kaut kur klīst vēl pieci senie krēsli, un būtu lieliski ja to īpašnieks atsauktos,” saka restaurators.

Igaunijā, Brīvdabas muzeja Konservācijas un digitalizācijas centrā "Kanut", restaurēti divi krēsli, kuram ir līdzīgs motīvs, bet formas ziņā tie ir nedaudz vienkāršāki. Kāds, iespējams, kopējis no šā komplekta un izgatavojis līdzīgus krēslus.

“Domāju, ka mums tomēr ir oriģināls, pats sākums. Ja vari pieskarties oriģinālam, tas ir ļoti nozīmīgi,” uzsver Pilenieks. “Šobrīd ir neatbildēts jautājums – kam tās sākotnēji izgatavotas un kam piederējušas? Kādai mūzikas savienībai, turīgai dzimtai, organizācijai, bet varbūt koncertiestādei vai muižas mūzikas salonam, grūti spriest.”

Izpētes gaitā Pilenieks konsultējies ar mākslas zinātņu doktori, profesori Lolitu Fūrmani. Pētot šo piederības zīmi, viņa izteica pieņēmumu, kas vedina uz domu, ka tā tomēr nav bijusi kāda Latvijas organizācija, jo šeit nav redzēts logo, kurā būtu attēlota ģitāra un klarnete savienojumā. Parasti logo bija iestrādāti citi instrumenti, piemēram, lira, čells, vijole.

“Kā parasti šajos pētījumos, vairāk ir jautājumu nekā atbilžu, un tas jau ir pats interesantākais šajā stāstā. Starp citu, ģitāra kā mūzikas instruments parādījusies 19. gadsimtā, klarnete – 17. gadsimtā, tomēr tā populāra bijusi tieši 19. gadsimtā. Mocarts savos skaņdarbos klarneti iekļāvis 18. gadsimtā. Tā ka šie mūzikas instrumenti ir bijuši populāri, bet šis salikums tomēr ir diezgan netipisks,” domā Pilenieks.

Vēstījums nākotnei

Šādām mēbelēm vajadzīgas plašas telpas, un īpašniekiem būs jātiek skaidrībā, ko darīt tālāk. Ja atsauktos kāds ar mūziku saistīts muzejs vai cita organizācija, iespējams, varētu izstādīt, radot iespēju tās redzēt arī plašākai sabiedrībai. Varbūt pat restaurētās kopā ar vēl neatjaunotām, tādējādi parādot, ka šādas vērtības iespējams glābt arī tad, ja tās nav pārāk labā stāvokli. 

“Man kā restauratoram šis darbs bija ļoti interesants, un es arī daudz ko jaunu atkal uzzināju. Konsultējos arī ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pārstāvjiem, pētniekiem, un arī viņiem tas ir ne tikai izzinoši, bet arī pārsteidzoši,” piebilst Pilenieks.

Sofas jaunajā tapsējumā ir ievietots vēstījums nākamajiem restauratoriem un pētniekiem ar informāciju par šo mēbeli – gan to, kam šī mēbele piederējusi, gan par veikto restaurāciju.