Vīnogas viņam nav bizness, bet dzīves jēga. Ciemojamies Teikā pie dārzkopja Jāņa Rozenšteina

Pirms tam viņš aizrāvās ar augļkopību, kur iemācījās arī veikli acot, kopulēt un potēt. Šīs iemaņas tagad noder, strādājot pie vīnogām, un Jānim allaž acis deg tikt pie kādas jaunas šķirnes. Šopavasar vien viņš izracis duci jaunu bedru, kur sastādīt neparastus jaunieguvumus. Būtu dārzs lielāks, arī tad tur augtu tikai vīnogas.

Jau vairākus gadus septembrī, kad ienākusies kārtējā raža, Bauskā notiek vīnogu izstāde, uz kuru sabrauc čaklākie audzētāji. Apmeklētāju nekad netrūkst, bērni grib nogaršot odziņas, pieaugušie dalās gudrībās par šķirņu īpatnībām, sala izturību, kopšanu, kur sevišķa māka ir pareiza apgriešana. Bez zināšanām un pieredzes nebūs viegli tikt pie saldām, sulīgām ogām, vienalga, vai īpašumā ir siltumnīca vai kāda saulaina vietiņa pie mājas aizvējā. Jānim Rozenšteinam vīnogulāji aug taisnās rindās, kā jau paraugdārzā pieklājas. Smagie ķekari apsegti ar tīklu, kas gan nav traucējis šur tur pamieloties lapsenēm, arī zvirbuļiem, tomēr ko parādīt ir daudz. Sirmais vīrs nešķiras no šķērēm, jo lieki dzinumi, padusītes, pat lapas laupa spēku stādam, kam pirms ziemas jānobriest. Vīnogulāju mūžs ir vismaz gadi piecdesmit, bet pašam Jānim jau astoņdesmit seši. Viņš ar prieku ir gatavs dalīties savā pieredzē un zināšanās.

Salizturība, garša un izskats

“Lapsenes mani neaiztiek, es viņas padzenu, pat ar pirkstiem spaidu,” vīnogu audzētājs pagaiņā prom lidoņus un priecīgs rāda šķirnes ‘Rembo’ stādu, kuram šī ir pirmā nopietnā raža. “Tā vēl sevi parādīs, kauliņi gan ir. Bet šis ir ‘Rošfors’ – man patīk labāk. Pavasara salnas šogad iespaidoja, vīnogas tieši ziedēja, tāpēc puse lauka neražo.” Nogaršoju arī ‘Baletu’ – šīm vīnogām nav sēklu. Pirmā raža arī šķirnei ‘Veles’, bet ‘Preobražeņije’ Jānis nokritizē – pietrūkst siltuma, nav īstās krāsas. Cita lieta, ja būtu stādīta siltumnīcā. “Šī šķirnīte man ir visvēlākā – ‘Nadežda Azos’,” viņš uzslavē. Ogas izskatās kā lielas, zilganas lāses pamatīgā ķekarā, kas gan rūpīgi jāizskata, lai atbrīvotos no bojātajām vīnogām.

Jānim apmeklētāju netrūkst, vai ik dienu iegriežas kāds interesents, Rozenšteins rīko arī degustācijas nelielam paziņu lokam, piemēram, biškopjiem, jo tā ir vēl viena viņa aizraušanās. Diemžēl ilgi pa dārzu saimnieks staigāt nevar, jo, smagos ūdens spaiņus nesot, iedzīvojies brukā, un nesen veikta operācija. Bija jāstiepj 40 spaiņu dienā – vīnogas ir ne tikai saules, bet arī ūdensprasīgas, un Jānis savām luteklēm kalpo augu gadu: stāda, mēslo, laista, apgriež… Tad nu arī saņem algā ogas, kas nodrošinot visu cilvēkam nepieciešamo vitamīnu buķeti.

Jau pagājušā gadsimta 30. gados latviešu dārzkopjus mudināja aktīvāk pievērsties vīnogu audzēšanai, notika pirmās izstādes, savukārt pēckara gados par leģendāru vīnogu selekcionāru kļuva Pauls Sukatnieks, kura ‘Supagu’ Jānis Rozenšteins sauc par labāko šķirni Latvijas apstākļiem, no tās varot arī vīnu taisīt. Jā, garšīga, tāpat kā ‘Dovga’, ‘Zilga’, ‘Guna’ un citas Sukatnieka radītās, kurām raksturīga īpaša izturība pret salu un salnām. Rozenšteinam tās audzēt sen vairs nav interesanti, viņš katru gadu savu kolekciju papildina ar jaunieguvumiem, stādiem vai potējamo materiālu. Dažreiz izpalīdz kolēģi, veicot kādu maiņas darījumu. Gadījies arī, ka Jānim kāds atsaka kāroto, tad viņš nosmaida – nekas, dabūšu no kāda cita – un arvien papildina kolekciju. Kad saku, ka tā ir gandrīz kā atkarība, Rozenšteins smaidot piekrīt.

Ir audzētāji ar vērienu – pārdod stādus, spiež sulu, dara vīnu. Tas viss pa spēkam arī Jānim, bet vīnogas viņam nav bizness, drīzāk dzīves jēga. Arī darba rezultātam viņš pieiet ļoti personiski: “Šķirne ‘Swenson Red’, ļoti vēla, bet mani neapmierina garša, arī ķekars ne visai smuks. Bet šī amerikāņu šķirnīte man ļoti patīk – ‘Jupiters’, bezsēklu. Garša kā nevienai, arī vīnu var taisīt. Var arī nesegt uz ziemu, pēc tās ir liels pieprasījums.” Šī šķirne spējot izturēt vairāk nekā -20 grādu aukstumu. Taču vīnkopis uz to nepaļaujas, piesedz stādus ar cukura maisiem, tad plēvi, un tas atkal ir nopietns darbs – noguldīt vīnogulājus, sapakot. Un pēc tam pavasarī darīt visu pretējā virzienā – atsegt un atkal celt pretī gaismai.

Paša spēkiem Jānis sametinājis metāla statīvus, pie kuriem stiprināt vīnogulāju stīgas. To apgriešana ir vesela zinātne, nespeciālistam grūti izskaidrojama, un ļoti darbietilpīgs process. Lapu un stīgu nedrīkst būt ne par daudz, ne par maz, zaļoksnie dzinumi rudenī pārkoksnējas, tie taps par jaunajiem zariem nākamgad. “Griešana ir klupšanas akmens arī pieredzējušiem vīnkopjiem. Re, šo visu griezīšu nost, man vajag tikai šo zaru, kas ražos. No katra pumpuriņa būs zars uz augšu, uz katra divi trīs ogu ķekari. Griezīšu pēc salnām, kad lapas nobirs, tad labāk redz.”

Kamēr vīnogulāji pa ziemu gulēs, Jānis izvilks rudenī sagatavotos spraudeņus un tos apsakņos ūdenī, tad stādīs puķu podos, kam mājā atvēlēta vesela istaba. Viņš prot izaudzēt arī gaisa stādus – dzinumu apkļauj ar uz pusēm pārgrieztu puķu podu, malas savienojot. Podā ir zeme, kas ļaus dzinumam apskaņoties, un būs atkal kāds laimīgais, kas tiks pie savām vīnogām. Rozenšteins stāda ik pēc sešiem metriem, lai augam pietiek vietas, kur izvērsties, un arī saules. Trīs stādi rindā, rindas būs kādas desmit. Dažaviet uz vienas rokas aug vairākas šķirnes – tās ir uzpotētas. “Manuprāt, vīnogai ir trīs galvenie faktori – salizturība, garša un izskats,” saka pieredzējušais audzētājs.

Pēdējos gados ziemas tādas mērenākas, bet uz to paļauties nevar. “Vispār mūsu mērenais ir vislabākais klimats augļkopībai, arī vīnogām. Un mūsu apstākļos audzētās vīnogas ir ar izteiktāku aroma’tu, vitamīnu vērtību.” Uz padusītēm var izaudzēt otro ražu, taču drīzāk siltāka klimata zemēs, varbūt arī siltumnīcā. Vīnogas varot audzēt kaut vai istabā podā. “Ar vīnogām var nopelnīt, bet tad ir nopietni jāņemas, kā to dara Gatis Kužums un Ģirts Miķelsons. Protams, var uznākt salna, bet tā notiek arī Francijā, un tur salna ir vēl nežēlīgāka. Lapiņa iztur labi ja +1 grādu. Šopavasar Vidzemes augstienē bija -9, tur pat ozoli apsala. Aizbraucu uz lauku mājām Vecpiebalgā, izstaigāju dārzu – neviena ābola! Tā man nekad nav bijis. Te, Rīgā, arī apsala, kaut piesedzu. Nepilnas simts vīnogas, tad varu satuntuļot. Bet, ja ir simtiem, tūkstošiem hektāru vīnogulāju? Francūži lidoja ar helikopteru, maisīja gaisu, kaut kādas ploškas šāva, bet arī tad rakstīja, ka viņi no vīna ražošanas izsisti uz trim gadiem.”

Medicīnas brīnums

Jānis dara arī vīnu, paretam uzlējumus, pēc tam no biezumiem gatavo ievārījumu. Par slinku Rozenšteinu nevar nosaukt jau kopš dzimšanas. Viņš pasaulē nācis Liepājā, bērnībā dzīvoja Pāvilostā, tēvs Fricis gāja jūrā, bet mamma Amēlija rūpnīcā apstrādāja zivis. “Tēvam jūra likās par smagu, tad 1940. gadā, kad krievi jau bija okupējuši Latviju, deva desmit hektāru zemes, un viņš uz to parakstījās. Tā vieta, kur mums iedeva zemi, bija Abgunste starp Tērveti un Zaļeniekiem, gāju Abgunstes skolā.” Tur tagad saimnieko uzņēmīga ģimene, Abgunstes muiža tuvu un tālu izslavēta ar savu senatnīgo šarmu, ir populārs tūrisma objekts.

Rozenšteini dzīvoja lielā mājā ar nosaukumu Aveni, tās saimniecei piederēja 60 hektāru, no kuriem desmit nogrieza ienācējiem. Līdzi tikai čemodāni – ne sēklas, ne īstu darbarīku. “Sākums bija smags, jo uz mums skatījās kā uz ienaidniekiem. Saimnieces dēli bija šucmaņi, pat šāva mūsu virzienā. Es biju tāds puišelis, ģimenē bijām deviņi bērni. Nebija tādu vārdu kā es negribu, es neiešu. Visi strādājām, un tas mūs glāba.” Jānis brāļiem un māsām bija kaut kur pa vidu, kā puika ganīja govis. Maksāja graudā – par to deva kartupeļus, kuru mizas noderēja sēklai. Nopelnītos kviešu graudus vārīja zupā.

“Piecu gadu laikā mums jau bija zirgi, viss nepieciešamais zemes apstrādei, dziļā kūts, sivēni, govis – bijām paēduši. Bet ne ilgi, jo 1950. gadā sāka dibināt kolhozus.” Ko darīt, likumam bija jāpakļaujas. Rozenšteini sāka slīdēt uz nabadzības pusi – 23 kapeikas par darba dienu! Tomēr brīnumainā kārtā šo dienu sanāca diezgan daudz, arī graudus kolhozs atbēra, un izdzīvot varēja. “Mums jau pat elektrības nebija. Atrada krievu izšautu zenītartilērijas patronu, ielika kaut kādu dakti, ielēja petroleju, tad varēja mācīties. Radio darbojās ar baterijām. Tad viens situēts kaimiņš pirmais ciemā nopirka televizoru, kuru mums, bērniem, ļāva paskatīties.”

Vēlāk ģimene pārcēlās uz Rīgu, sekoja trīs dienesta gadi Ukrainas pilsētā Slavutā netālu no Čornobiļas. Armijā Jānis iemācījās vadīt auto, ieprecējās Matīšos, strādāja celtniecības brigādē par šoferi. Piedzima dēls un meita.

1966. gadā sākās Rīgas HES būvniecība, Rozenšteins, izlasījis sludinājumu, pieteicās par šoferi. Pie ģimenes brauca brīvdienās, svētdienās. “Braucu uz darbu un pamazām aizbraucu no ģimenes. Dzīvoju kopmītnē Salaspilī, sākumā vagoniņā, līdz strādniekiem sacēla mājas. Tā to HES no A līdz Z arī pabeidzu.” Kādā saviesīgā vakarā satika Ainu, kas kļuva par Jāņa otro sievu; tā viņš arī nonāca šajā mājā Teikā. 1975. gadā viņi apprecējās.

Aina tolaik strādāja par dzelzceļa pasta vagona pārzini. “Bīstama dāma, pistole līdzi! Joki mazi. Vienreiz aizbraucu viņai līdzi uz Simferopoli, kur pavadījām atvaļinājumu. Tur arī vīnogas redzēju.” Hidroelektrostacija bija pabeigta, Rozenšteins caur paziņu iekārtojās Radio un televīzijas komitejā par šoferi, vadāja žurnālistus uz intervijām, sporta reportāžām. “Braucām uz Dobeli vākt materiālu reportāžai. Ziema, slidens, un mums uzbrauca virsū smagais, Zil 131, piekrauts ar ķieģeļiem. Ietriecās kabīnē no manas puses, nepaspēju izmukt. Pārējiem nekas, bet mikroautobusa Latvija rāmi uzlocīja man uz kājas, salauza nez cik vietās. Es tik sēžu, nesaprotu, kas ar mani, tik liels bija apjukums – šoks. Kad mani atbrīvoja, kājai pirkstgals skatījās uz papēdi, un kauli biksēs iekšā.” Ātrie aizveda Jāni uz Dobeles slimnīcu. Pienāca viena ārstu grupa, paskatījās – kāja jāņem nost! Rozenšteins atļauju nedeva, tad aizveda uz operāciju, kaut kā kaulus saklamburēja. Pēc laika sākās iekaisums, osteomielīts, pamazām zuda spēki, iestājās pilnīga vienaldzība. Ainīte paņēma atvaļinājumu, viņai nolika saliekamo gultiņu Jāņa palātā.

Par laimi, provinces slimnīcai bija zinošs galvaspilsētas konsultants. Kādudien palātā ienāca Roberts Drāke, Rīgas Medicīnas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, mikroķirurgs. “Viņš teica, ka taisīs operāciju ar brigādi no Rīgas. Piekodināja Ainītei nebaidīties, jo palātā mani ievedīšot zilu. Tā arī bija – dzīvais nokrāsojas zils, nedzīvais paliek balts. Tad kļuva redzami nedzīvie kauli. Tā bija izdzīvošanas operācija, ja tās nebūtu, tad šodien te nesēdētu. Paliku pateicīgs Drākem līdz mūža galam.” Apakšstilbam kaulu vairs nebija, tikai gaļas gabaliņš, ielika longetē. Pēc divarpus mēnešiem brūce sadzija, tad bija jāmācās vispirms sēdēt, tad staigāt, katru dienu pa drusciņai. Ārstniecība pārcēlās uz Traumatoloģijas institūtu, kur Rozenšteins pavadīja piecus gadus ar dažiem pārtraukumiem. “Pēdējā operācija notika 1983. gadā, mani veda uz konsīlijiem, rādīja, uztvēra kā medicīnas brīnumu. Drāke laikam pat zinātnisko grādu ar manu kāju dabūja. Es staigāju ar gūžas kaulu, no kura izņēma gabalu.” Sadragātā kāja Jānim ir par astoņiem centimetriem īsāka, viņš nēsā īpašu kurpi ar pamatīgu platformu. Rozenšteins joprojām vada automašīnu. Tā gan tagad vairāk stāv garāžā, bet savulaik ar visu ģipsi nobraucis 17 tūkstošus kilometru, kā pats smej, dziedādams. Mammu un bērnus no pirmās ģimenes Egilu un Andu izvadāja pa Lietuvu, Igauniju, braukt var vēl tagad.

“Sakarā ar manu slimošanu mums ar Ainīti bērniņi izpalika. Viņa slimošanas laikā ļoti palīdzēja, auklēja mani. Darbs pasta vagonā bija jāpamet, sievas māsa strādāja ar dzintaru, ieteica arī mums ar daiļamatu nodarboties.” Tā Rozenšteini kļuva par dzintara apstrādātājiem – paņēma no kombināta materiālus, aizbrauca uz Vecpiebalgu, kur, zem ceriņu krūma strādājot, dzintara putekļus aizpūta vējš.

Saldums uz mēles un sirdī

Pēc ilgās slimošanas astoņdesmito gadu vidū Jānis pievērsās augļkopībai. Bija iegādāta lauku māja ar zemi, Rozenšteins izveidoja dārzu, potēja uz vella paraušanu. Sāka strādāt par konsultantu Dabas muzejā rīkotajās ziemas ābolu izstādēs.

Arī par āboliem Jānis zina gandrīz visu, potējis dārzus pa vairākiem hektāriem. Prasu, kā tad ar slimu kāju var kokā uzkāpt, un Rozenšteins rāda vienu no savām pāris ābelītēm – meženi, uz kura uzpotētas astoņas dažādas šķirnes, katrā zarā citādi augļi. “Man jau cita prieciņa kā dārzs nav, vēl tagad kādam šo to uzpotēju. Vajag tikai asu nazi un drusciņ rokas vietā, tad visu, mīlīši, var izdarīt,” pasmaida dārzkopis. Darba lauks gan sašaurināts, jo Vecpiebalgas māja atdota sievas māsas meitai, lai saimnieko. “Man tur bija arī bitītes, viena saime vēl ir. Nezinu, vai paliks, bet māja sakopta ideāli. Mana pašam tagad gribēšana ir, bet varēšana netiek līdzi. 2014. gadā Ainītei uzbruka insults, tagad es viņai atdodu parādu. Vāru ēst, pie plīts jāstāv trīsreiz dienā, uz veikalu jāiet, tagad labi zinu, ko nozīmē saimnieces darbs, cik tas ir sarežģīti.”

Kad ābolu izstāžu tradīcija apsīka, Rozenšteins atrada jaunu hobiju – iemācījās spēlēt akordeonu. Kad tas kļuva par smagu, nopirka sintezatoru, tomēr tā skaņa pie sirds negāja. Tad Jānis nopirka klavieres un vēl tagad spēlē visus trīs instrumentus. Protams, kad ir laiks, kura katrugad arvien mazāk, jo rodas taču arvien jaunas vīnogu šķirnes. Šī kaislība pamodās pēc atkal jau Dabas muzejā rīkotām izstādēm pirms vairāk nekā 20 gadiem.

“Jānis aiziet uz izstādi – paskat, cik skaistas vīnogas! Un viņam arī vajag. Visvecākā man ir ‘Supaga’ un ‘Viktorija’, bet es šķirnes mainu – veci stumbri mani neinteresē. Mēs, vīnogu audzētāji, laikam esam drusku pasisti uz augšu. Varētu ar pusi no visa šitā apmierināties, bet nē, vajag to un to. Šogad atkal divpadsmit jaunas šķirnes iestādīju, Ainīte jau mani rāj. Varbūt tiešām slimība, bet tā ir patīkama – garlaicīgi nav nekad.” 

Dārzā nepārtraukti kaut kas jādara, un darbs ir labākās zāles pret slimībām. Diemžēl ne pret ādas vēzi – pieredzes bagātais vīnkopis pārcietis vairākas operācijas. Pēc Jāņa domām, sākums bijusi apdegšana kāzu ceļojuma laikā Simferopolē, sauļojoties pēc peldes Melnajā jūrā. Sāls uz ādas veicināja apsārtumu, pēc tam ilgi bijusi sajūta, it kā ķermeni durstītu ar adatiņām. Rozenšteins beidzot nopircis cepuri ar platām malām, lai vairītos no saules stariem.

 Viņš nezaudē optimismu, uzņēmību, humora dzirksti, pašmācības ceļā apguvis arī datoru. Taisa savu vīnu, kuru arī visu nodzer, bet labā kompānijā, piemēram, kad ciemos atnāk slavenais bass, kādreizējais opermākslinieks Kārlis Miesnieks, arī aizrautīgs dārzmīlis. Viesojas arī biškopju un augļkopju grupas, un, pēc Jāņa domām, vīns ir runājamais dzēriens. “Es neko neslēpju, dalos ar savām zināšanām, varbūt pat noslēpumiem. Nekādu ienākumu man no vīnogām nav, arī stādus lielākoties atdodu. Esmu izaudzis līdz tādai stadijai, ka man vairs neinteresē nauda, bet tikai cilvēku attiecības. Nu, interesē tik daudz, lai nenomirtu badā.” Pensija Rozenšteiniem pa abiem nav liela, lai neteiktu – niecīga. Palīdz arī Ainītes māsasdēls. Tiesa, no jaunajiem neviens nav devies Jāņa pēdās – ar vīnogu audzēšanu neaizraujas. “Pie mums ienākušas šķirnes no visas Eiropas, pat Amerikas, var teikt, ka vīnogas Latvijā strauji nāk modē. Varbūt pie vainas klimats, globālā sasilšana, un, ja vēl ir salizturīga šķirne, tad vīnogas varam audzēt bez bēdu!” Arī nelielā dārzā Rīgas centrā, kā to rāda Jāņa Rozenšteina iedvesmojošais piemērs.