Kāpēc Jāņu naktī pīlādžu zars jāsprauž pie durvīm un citi ticējumi par šiem svētkiem

1. Jālīgo ne tikai Jāņu naktī, bet jau divas nedēļas iepriekš. 

2. Līdz Zāļu vakaram visam jābūt kārtībā – ir dārzam izravētam, ir namam tīram, ir pagalmam, kūtij un visām telpām izpušķotām, lai nekur netrūktu svētības. Vīriem jāgādā bērzu un ozolu meijas, ar kurām jārotā vārti, ēku durvis un pat jumti, – arī svētībai. 

3. Kā zināms, šajā laikā vāktajām trejdeviņām zālītēm ir brīnumains spēks, tāpēc ar tām rotāja telpu sienas, griestus, arī galdus un solus, bet ar kalmēm jeb skalbēm noklāja grīdas. Dainās visbiežāk minēti buldurjāņi, madaras, vībotnes, papardes, āboliņš, dedestiņas, kā arī durstīgie dadži un usnes, jo tie lieti noder pret raganām, jodiem un lietuvēniem, kas saulgriežu laiku iecienījuši saviem nedarbiem, visbiežāk pienīgāko govju nerrošanai. 

Vislabākā aizsardzība pret raganām un jodiem Jāņu naktī ir pīlādža zars, piesprausts pie durvīm. Taču jāņem vērā, ka īsteni stiprs pret buršanos tas būs tikai tad, ja no meža mājup vilkts aiz galotnes. Kad tāds sakaltīs, turi aiz galotnes un uz resgaļa pusi nobrauki visas lapas, salauz deviņos gabalos, un sabāz gultas cisās – kas tādās guļ, ir pasargāts no visiem ļaunumiem. 

4. Vainagi, ar ko rotājas kā līgotāji, tā lopiņi, jāsakaltē un jāglabā, jo ūdens, kurā vēlāk tie izmērcēti, der dažādiem mērķiem – tādā labi gan vannot mazuli, gan gotiņām pēc atnešanās dot padzerties, lai ir vairāk piena.