Sens un aizmirsts paņēmiens zirņu audzēšanā; plus šķirņu saraksts, ko ir vērts iesēt savā dārzā
Zirņi ir audzēti un ēsti kopš tik seniem laikiem, ka pat gudriem pētniekiem grūti noteikt, kad tad īsti tie uzradušies. Arheologiem gan ir laimējies Heilbronnas apkaimē Vācijā uziet kaltētus zirņus un ar zinātniskām metodēm noteikt to vecumu. Secināts, ka šie zirņi auguši laikā ap 9750. gadu pirms Kristus. Mūsdienās zirņu veidu ir daudz, un pat botāniķi un dārzkopji atzīst, ka simtprocentīgi skaidru klasifikāciju grūti izstrādāt.
Īsi par populārākajiem zirņiem
- Lauka zirņiem ziedi mēdz būt balti (zirnīši ir zaļi vai dzelteni) un violeti (nobrieduši zirņi ir pelēcīgi vai brūni). Svaigus lauka zirņus var ēst tāpat vai konservēt, savukārt no kaltētiem vāra biezputras, sātīgas ziemas zupas, sautējumus un sausus zirņus ar speķi, šķiņķi, malto gaļu.
- Dārza zirņus, kas ir saldāki par lauka zirņiem, dēvē arī par lobāmajiem zirņiem. Tie ir garšīgi arī bez jebkādas apstrādes, tos var saldēt un konservēt. Ja pākstīm iekšpusē nav slāņa, kas atgādina pergamentu, tie ir tā dēvētie cukurzirņi, un šīs pākstis, kamēr zirnīši ir jauni un nav nobrieduši, ir ļoti garšīgas svaigas.
- Aizvien populārāki kļūst sniega zirņi ar platām, lielām pākstīm, bet ļoti sīkiem zirnīšiem. Ļoti garšīgi ir sniega zirņu dzinumi un jaunās, mazās lapiņas.
- Lobāmos zirņus ēd tikai lobītus – gan svaigus, gan kaltētus. Cukurzirņus var ēst gan izlobītus, gan ar visu pāksti – pat tad, ja zirņi ir tikko aizmetušies.
Interesantas zirņu šķirnes
‘Golden Sweet’. Iespējams, vienīgā cukurzirņu šķirne ar zeltaini dzeltenām pākstīm.
‘Shiraz’. Lielbritānijā radīta pirmā cukurzirņu šķirne ar zilām pākstīm, kas ēdamas tad, kad ir pavisam plakanas un neizspiežas neviens zirnītis. Tās ēd svaigas, cep vai vāra.
‘Blauwschokkers’. Tā dēvētie zaļie zirņi ar violetiem ziediem un violetām pākstīm.
‘Petite Snap’. Lapu zirņi, ko audzē lapu un stublāju ēšanai. Izmanto salātiem, sautē kā jebkurus dārzeņus. Ja neapēd, kamēr stublāji un lapas vēl maigas, vēlāk zied un izaug zirnīši, kurus var ēst kā cukurzirņus.
Ideja eksperimentam
Īstenībā šis ir sens, bet, iespējams, aizmirsts paņēmiens – zirņu audzēšana kastēs vēsumā uz palodzes, neapkurinātā verandā vai citā gaišā telpā; ja nav sala, der arī neapkurināma siltumnīca.
Vajadzīga apmēram 8 cm dziļa kaste, kurā ieber augsni 5 cm biezumā. Pēc tam zirņus dāsni izbārsti, nevis iebaksti zemē – tā, lai būtu zirnis pie zirņa. Pārber ar zemes kārtiņu, pieplacini un salaisti. Arī turpmāk raugies, lai augsne būtu viegli mitra.
Kasti noliec vēsā telpā uz palodzes vai pie loga. Kad zirņi uzdīgst, vari to novietot vēl vēsākā, pat aukstā, bet gaišā vietā. Kad zirņi izauguši 8–10 cm gari, pa maziem pudurīšiem (pa 5–6 stādiņiem) izstādi dobē. Šādi zirņu ražu var iegūt vismaz par trim nedēļām agrāk, nekā sējot uzreiz dobē.
