Floriste atklāj kallu noslēpumu - kas jādara, lai tās zied bagātīgi? Un kāpēc vāzē nelikt grieztus kallu ziedus?
Floriste Valentīna Gailīte dzīvo Madonas pusē, Sarkaņu pagastā, kur jau desmit gadus audzē kallas. Pašlaik viņas kolekcijā ir vairāk nekā 40 dažādas kallu šķirnes, sākot no sniegbaltām līdz piesātināti melnām.
“Krāšņā kalla ir ļoti, ļoti pieticīga. To vajag mīlēt, bet ne lutināt. Žurkas neēd, kurmji nerok, un maijvaboļu kāpuri neiekāro. Vienīgā slimība, no kuras kallas jāsargā, ir puve,” Valentīna paliela savas krāšņās puķes.
Lai kallas zied bagātīgi un koši
Valentīnas dārzā ir četras dažādas augsnes – vienā galā ir smilšmāls, mālsmilts, vēl citā vietā grants –, un kallas vienādi labi aug visās. “Kad pavasarī, ejot basām kājām pa zemi, tās nesalst, ir laiks stādīt kallas,” pamāca skaistuļu audzētāja.
Visbiežāk tas ir ne agrāk par maija vidu; vispirms iestādi kartupeļus, tad dālijas un tikai pēc tam kallas. Kādu gadu pavasaris bijis ļoti vēss un kallas Valentīna iestādījusi tikai trīs dienas pirms Jāņiem: “Nekādas vainas, visas labi izziedēja!” Kallas stādi 10–15 cm dziļumā, tāpēc droši vari izmantot tādu pašu tehniku, kā stādot kartupeļus, – ar lāpstu izroc bedri, sīpolu iekšā un, rokot nākamo bedri, iepriekšējo aizroc ciet. Ja kallas iestādīsi par seklu, tās slikti ziedēs un dzīs daudz lapu.
Kallām saknes ir ļoti sekli, tāpēc, ravējot ar kapli, jāuzmanās, lai tās nesavainotu. “Lai kalliņas neapvainotos, jāravē saudzīgi,” norāda audzētāja. Šīm košajām ziedētājām nepatīk liels mitrums, tāpēc labāk tās nelaistīt vispār nekā pārlaistīt. Pārlieku slapjā augsnē kallu sīpoli pūst. Valentīna savus lolojumus mēslo tikai ar kūtsmēslu vircu, nekādus ķīmiskus minerālmēslus neizmanto. Rudenī, kad kallas novāktas un zeme uzsalusi, uz tās lej vircu un iear. Kallām nepatīk slāpeklis, tāpēc, ja to papildus iebaro, var sākties pūšanas process.
Rudenī kallas zied ilgi – līdz nokrīt lapas. Tās ir kā indikators, ka augam ir par aukstu un sīpoli jārok ārā. “Ja rudens ir silts un lapas braši turas, tad sīpoliem zemē jābūt pēc iespējas ilgāk,” pamāca kolekcionāre. Kad kallai lapas ir nokritušas, nodzeltējušas vai nosalušas, sīpolus roc ārā. Izraktos noguldi zemē, lai vējš un saule apžāvē. Pēc tam, netraumējot sīpolu, noņem visas lapas un saknītes.
“Ar spēku raut neko nevajag. Gadās, ka cilvēki, raujot nost lapas, nolauž nākamā gada ziedu pumpurus, tāpēc vasarā kalla nezied,” pieredzējusī audzētājs dalās savā pieredzē. Valentīna sīpolus uz ziemu liek zāģu skaidās un uzglabā pagrabā. “Cilvēki nereti brauc pie manis un sūdzas, ka viņiem ir tik slikts pagrabs, ka tajā neko nevar uzglabāt. Mana pieredze liecina, ka zāģu skaidās kallas pārziemo brīnišķīgi un nav starpības, vai tās ir skujkoku vai lapu koku skaidas,” viņa secina.
Pavasarī, ne agrāk par 15. aprīli, kallas iznes no pagraba. Apčubini, apskaties, kā tās pārziemojušas, un liec kastītēs ar kūdru, lai mazliet padiedzētu. Šādi kallas izdzen mazas saknītes, asniņus un sagatavojas jaunai vasarai.
Zināšanai
Ja gribas kallas ziedus likt vāzē, tos negriez, bet ziedkātu satver lejā pie pamatnes un izkustini, tad ar spēku izrauj. “Tā kā zobu,” piesaka Valentīna. Ja kallas griezīsi ar šķērēm vai lauzīsi, ziedkātā var iemesties puve, kas var iznīcināt arī pašu sīpolu.
