"Tūlīt pabrauksim garām mājai, kur pagrabā turējām latviešu meitenes" - dīvains pasažieris pārbiedē taksometra vadītāju

Vadītāja ieslēdza sarunas ierakstu, un mūzika automašīnā rimās. Viņi devās uz galamērķi Kopli (rajons Igaunijas galvaspilsētā Tallinā), bet vīrietis tikmēr turpināja stāstīt savu stāstu: "Kaut arī esmu tiesnesis, tomēr visu savu bērnību esmu pavadījis Koplī. Drīz pabrauksim garām mājai, kur 80. gados turējām 12 līdz 15 gadus vecas latviešu meitenes. Ar viņām varēja darīt jebko. Tikai nogalināt viņas nedrīkstēja. Bet šeit es pabeidzu skolu 1984. gadā un pēc tam iestājos Tartu Universitātē.." Kopumā dīvainais pasažieris atstāstīja gandrīz visu savu biogrāfiju, vēsta portāls "Postimees.ee".

Viņš sacīja, ka citiem cilvēkiem pagrabos parasti stāvējušas kartupeļu glabāšanas kastes, bet šajā mājā, pēc viņa teiktā, atradušās astoņus līdz desmit gadus vecas Latvijas meitenes (savā video @Tuust norāda, ka pasažieris divas reizes nosaucis meiteņu atšķirīgo vecumu). Viņš atkārtoja, ka ar viņām it kā varēja darīt jebko, un nosauca to par savdabīgu biznesa ideju, precizējot, ka šobrīd, protams, ar šādu biznesu nodarboties nevar. Pēc tam pasažieris norādīja, ka tagad viņš strādā tiesā, un sāka stāstīt par savu pašreizējo lietu, kur vīrieša DNS tika atklāts sievietes makstī. Autovadītāja bija šokā un visu braucienu klusēja.

Par laimi, viņai tika pasūtīts jauns pasūtījums, un viņa varēja izsēdināt pasažieri. Izkāpjot no mašīnas, viņš uz mirkli aizturēja skatienu un tad vēsi noteica: "Nav tev nekāda jauna pasūtījuma, es to dzirdētu." Sieviete ar segvārdu @Tuut mēģinājusi pati ievākt ziņas par konkrēto personu, taču tiesnesi ar šādu vārdu un izskatu viņai nav izdevies atrast.

Vai dīvainā pasažiera stāstā bija kaut kripatiņa patiesības?

Bijušais Igaunijas tieslietu ministrs Andress Anvelts uzskata, ka līdzīgs stāsts diez vai varēja notikt 80. gados, jo tolaik jebkurus tamlīdzīgus "bunkurus" ātri likvidēja. Toties prostitūcija patiešām plauka viesnīcā "Viru", un spēka struktūras to izmantoja savās interesēs. Tagad zināms, ka prostitūcija 80. gadu PSRS patiešām pastāvēja, un to apliecina atrastie arhīvu materiāli.

@Tuut bija taisnība, kad savā video norādīja, ka tajos gados par to atklāti nerakstīja, jo PSRS taču tika uzskatīta par ideālu valsti. Tomēr laikraksta "Estniska Dagbladet" 1986. gada decembra numurā parādījās raksts ar virsrakstu "Padomju Savienība sāk atzīt prostitūcijas pastāvēšanu".

Raksts sākas ar aprakstu, kā viesnīcā viesmīlis pieved pie meitenes galdiņa vīrieti, kura runā dzirdams ārzemju akcents, bet viss beidzas ar to, ka Vera kopā ar šo ārzemnieku aizbrauc ar taksometru miliča uzraudzībā, lai gan šajā laikā rindā stāv daudzi maskavieši, kas gaida savu auto. Avīze to nesauc par prostitūciju, lai gan visi saprot, par ko ir runa. Viens "seanss" maksā 200 rubļus - tā bija parasta padomju cilvēka mēnešalga. 

Prostitūcija pastāv tikai šķiru sabiedrībā

Lielajā padomju enciklopēdijā rakstīts lakoniski: "Šī parādība tika pilnībā izskausta pēc oktobra revolūcijas, galīgi pārtraukta 1930. gados un sastopama tikai atsevišķos gadījumos." Aptuveni tas pats teikts arī okupācijas perioda Igaunijas enciklopēdijā (ENE), kur apgalvots: "Šķiru sabiedrībā prostitūcija tiek uzskatīta par neizbēgamu ļaunumu, bet sociālistiskajā sabiedrībā sociālekonomiskie apstākļi prostitūcijai ir likvidēti."""&quo

Un tālāk situācija Padomju Savienībā skaidrojama šādi: "Tūlīt pēc pilsoņu kara padomju vara sāka novērst prostitūcijas sabiedriskos cēloņus - tika izveidoti padomi prostitūcijas apkarošanai. Tajos nodarbojās ar jautājumiem par sieviešu bezpajumtniecības, bezdarba, ekonomiskās un tiesiskās nevienlīdzības likvidēšanu, māšu un bērnu aizsardzību, kā arī darbinieču kvalifikācijas celšanu."

To, ka situācija prasa skaidrojumu, padomju sabiedrība zināja jau kopš 1985. gada. Viss sākās ar rakstu "Meitenes bārā" "Literārajā avīzē". Pēc tam līdzīgi materiāli parādījās Latvijas un Baltkrievijas jauniešu žurnālos. Tomēr vārds "prostitūcija" ne reizi nav lietots. Runāja par vieglprātīgām meitenēm un kritušām sievietēm. Tika minēts, ka tādas sastopamas tikai noteiktās iestādēs, kur tās pazīst tikai pēc iesaukām. Viņi ātri iepazīstas ar uzņēmējiem un ārzemniekiem, kuriem ir automašīna.

Komunistiskās jaunatnes rupors ostas pilsētā Rīgā publicējis datus par prostitūtu kontaktiem (šobrīd lieto teicienu "seksa darbiniece") ar ārzemniekiem. Seksa darbiniece ar iesauku Komars stāstīja, ka ne visi klienti norēķinājušies ar Rietumu valūtu. Bieži vien tika maksāts ar Rietumu marku apģērbu vai dārgām ziepēm.

Rakstā tika pievērsta uzmanība arī starpniekiem, kas nodarbojās ar prostitūtu pakalpojumu pārdošanas organizēšanu. Tādā gadījumā tas jau ir likuma pārkāpums: tam, kurš Padomju Savienībā pieņēma ārzemju valūtu un spekulēja ar to, varēja piespriest cietumsodu līdz 15 gadiem, bet nopietnākos gadījumos pat nāvessodu.

Prostitūcija netika sodīta ar likumu, jo oficiāli šāda darbība Padomju Savienībā nepastāvēja. Tomēr, ja milicija gribētu, tā varētu saukt seksa industrijas darbiniekus pie atbildības pēc citiem pantiem. Sodīšanas pamats varēja būt ārvalstu valūtas tirdzniecība, sutenerisms, klaiņošana vai venerisko slimību izplatīšanās.

Saukt lietas savos vārdos prasa zināmu drosmi, jo līdz šim par prostitūcijas eksistenci Padomju Savienībā labprātāk klusēja, norāda "Estniska Dagbladet". "Iespējams, ka nesenie paziņojumi Krievijas presē kaut kā saistīti ar Gorbačova prasību par lielāku atklātību. Nav izslēgts, ka prostitūcija tiek izmantota spiegošanas nolūkos. Laikrakstos, piemēram, minētas divas viesnīcas, kur nodarbojas ar prostitūciju, taču netiek nosauktas greznas viesnīcas ārzemniekiem, kas patiesībā vakarā kļūst par dārgāko seksa darbinieču tikšanās vietu.

Viņus ielaiž bez reģistrācijas, kamēr cienījamie maskavieši, kas pavada ārzemniekus, ir spiesti pierakstīties reģistrācijas grāmatā. Maskavā morāles robežas parādās tikai lielo valsts svētku laikā. Tā revolūcijas gadadienā viesnīcās ārzemniekiem nesastapsi nevienu vieglas uzvedības meiteni," rakstīja laikraksts.

Bet kas tad īsti notika pagrabos?

Anvelts uzskata, ka tas, par ko stāstīja aizdomīgais @Tuust klients, pilnīgi varēja notikt 90. gados, kad Igaunijā tika atjaunota policija un izrādījās daudz bijušo padomju milicijas darbinieku, kuri, tā teikt, pārgāja otrā pusē - negribēja kalpot valstij, neprata valodu un sāka atvērt bordeļus.

Bija daudz sieviešu un meiteņu, kas šeit brauca nodarboties ar šo darbu (vai kuras šeit atveda) no ārzemēm, pārsvarā no Krievijas, Ukrainas un, arī no Latvijas. "Bet, ja arī viņas atbrauca no Latvijas, tad, visticamāk, tās bija krievietes," pieļāva bijušais tieslietu ministrs.

1995. gada novembrī laikrakstā "Post" bija publicēts raksts ar šim izdevumam raksturīgu virsrakstu: "Policisti pēc bordeļu pārbaudes aizgāja gulēt." Tā kā īsi pirms tam toreizējais policijas ģenerāldirektors Ains Sepiks žurnālistiem solīja, ka kontrole pār bordeļiem kļūs efektīvāka, policisti patiešām apmeklējuši vairākus Mustamē izvietotos bordeļus. Divās no tām tika aizturētas (precīzāk - izglābtas) četras nepilngadīgas seksa darbinieces, kurām lika apkalpot klientus mājās.

"Nepilngadīgo iesaistīšana šādā darbā ir aizliegta un sodīta ar likumu. Turklāt tas nav ētiski," ciniski norādīja materiāla autors Kaido Kiits. 

Bēgšana no seksuālās verdzības

2003. gadā laikraksts "Johtuleht" izstāstīja stāstu par meiteni no Latvijas, kura tika nolaupīta no ballītes, kad viņai bija 15 gadu, un divus gadus tika turēta seksuālā verdzībā Igaunijā. Pavasarī viņai izdevās izbēgt no bordeļa, kas atradās Lohkvā pie Tartu. Kopā ar viņu aizbēga krievvalodīgā Tallinas iedzīvotāja, gadu vecāka par latvieti. Pēc atbrīvošanas meitenes palīdzēja Centrālajai kriminālpolicijai apcietināt astoņus sutenerus.

Jaunā latviete uz Igauniju tika izvesta 2001. gada februārī, kad nezināmi vīrieši viņu aizveda no ballītes. Meitene, kas piedzērusies līdz bezsamaņai, attapusies vienā no Tallinas bordeļiem. Meitene vairākkārt pārpārdota dažādiem suteneriem, bet kopš 2001. gada augusta viņa uz ilgu laiku nonākusi bordelī, kas atradās dzīvoklī Tallinā.

Kā informē policija, 37 gadus vecā Irina, 48 gadus vecais Sergejs, 51 gadu vecais Ēriks un 31 gadu vecais Arsēnijs piespieduši viņu un krievvalodīgo Tallinas iedzīvotāju nodarboties ar prostitūciju pret viņu gribu. Sākotnēji Tallinas meitene kļuva par prostitūtu, lai atmaksātu parādu, taču aiziet no šī kriminālā biznesa viņai vairs neļāva.

2002. gada augustā abas meitenes pārdeva bordelī Lohkvā pie Tartu. Viņu uzturēja 43 gadus vecā "kundze" Ludmila, kas agrāk jau bija notiesāta uz pusotru gadu cietumā par starpniecību prostitūcijā. Kopā ar viņu bordelī strādāja 30 gadus vecais Marks, 25 gadus vecais Konstantīns un 39 gadus vecais Igors. Kratīšanas laikā policija bordelī atradusi arī ieroci ar klusinātāju.

"Meitenes tika aizturētas, piedraudot ar vardarbību. Lai gan viņām pāris reižu izdevās aizbēgt, sākotnēji viņi neuzdrošinājās vērsties policijā," norādīja policijas preses sekretāre Kadri Palta, skaidrojot, ka suteneri drīz vien atraduši bēgli un piespieduši atkal strādāt. No summas, ko klienti maksāja par viņu pakalpojumiem (300 līdz 400 kronas), pašām meitenēm tika tikai 50.

Tādējādi tā dīvainā pasažiera stāstā varēja būt daļa patiesības: nepilngadīgo seksuālo verdzeņu eksistence patiešām ir pierādīta. Lai gan viņš laikam sajaucis desmitgadi. Jebkurā gadījumā gribas ticēt, ka mūsdienās šādi drausmīgi pagrabi vairs nepastāv.