Svaigi tomāti visa gada garumā no savas siltumnīcas. Tomass no Smiltenes atklāj, kā viņam tas izdodas
Valipini siltumnīca no parastās virszemes siltumnīcas atšķiras ar to, ka daļēji ir ierakta zemē un tai tikpat kā nav sienu. Ierasts, ka šādai siltumnīcai ir taisnstūra formā un pret dienvidu pusi vērsts slīps jumts.
Vārds Walipini Bolīvijas cilts aimāru valodā nozīmē siltuma vieta. Šādas siltumnīcas priekšrocība ir vienmērīgā temperatūra – gandrīz ikvienā pasaules vietā 1,2 m dziļumā zemes temperatūra ir +10–15 grādu. Šāda temperatūra pazemē saglabājas arī tad, ja virszemē valda vasaras tveice vai ziemas sals.
Taču logs, kas novietots pareizā slīpumā dienvidu pusē, nodrošina siltumu, kas spēj noturēt nemainīgu temperatūru arī tad, ja saules ir salīdzinoši maz, kā tas ir ziemā. Tāpēc, lai iegūtu ražu visu gadu, arī ziemā, valipini siltumnīcas būvē. Tās ir piemērotas dažādiem klimatiskajiem apstākļiem, taču vairāk izplatītas kalnainos apvidos.
Ar savu klimatu
Tomass Krīgers ar ģimeni dzīvo Smiltenes pusē, kur saimnieko pēc permakultūras metodēm. Jau otro gadu arī viņam ir pazemes siltumnīca. Saimniecībā ir arī viena virszemes siltumnīca. Tomass atklāj, ka ideja par šādu pazemes variantu radusies, domājot par veselīgu pārtiku un vidi.
“Mēs gribējām visu gadu ēst savus tomātus, papriku, salātus un zaļumus, nevis vietējā veikalā pirkt no ārzemēm ievestus produktus, par kuru audzēšanas apstākļiem un ķīmisko sastāvu nekas nav zināms,” viņš saka.
Tomass meklējis informāciju un atradis padomus gan grāmatās, gan YouTube video. Viss sācies ar bedres rakšanu; grūto darbu atviegloja no kaimiņa aizlienētais ekskavators. Būve ir 6,5 m plata un 5,8 m gara, jumts ir slīps, augstākā mala ir 2,9 m, zemākā – 2,1 m. “Latvijas apstākļiem tai jābūt vismaz 1,2 m zem zemes,” Tomass precizē. Siltumnīcas sānos izolācijai izmantotas nolietotas autoriepas, jumtam – dubultā plēve, bet sienām – dubultais stikls. Jumta slīpums ir vērsts uz dienvidiem, lai uztvertu katru saules staru. “Šai siltumnīcai ir savs klimats,” neparastās būves priekšrocības skaidro Tomass.
Viena siltumnīcas mala ir izlikta ar akmeņiem, kas pa dienu sasilst, bet vakarā atdod savu siltumu. Atrašanās pa pusei zemē nodrošina to, ka siltumnīca dienas laikā tik ļoti neuzkarst; temperatūras svārstības tajā ir daudz mazākas nekā virszemes siltumnīcā.
Cer uz tomātiem visa gada garumā
Savā siltumnīcā Tomasa ģimene audzē visu – tomātus, papriku, vīnogas, salātus, zaļumus, te aug arī vīģe. Raža, kā atzīst saimnieks, ir ļoti laba. Zaļumus un salātus var stādīt jau februāra beigās, negaidot siltuma atnākšanu. Un sezona valipini siltumnīcā beidzas krietni vēlāk; pirmajā gadā pēdējos tomātus Krīgeru ģimene ēdusi decembra sākumā, pērn – decembra vidū. Tomēr par šo sasniegumu viņš nemaz nepriecājas, ir pat vīlies, jo šā tipa siltumnīcām būtu jānodrošina raža visu gadu.
Neveiksmi pirmajā gadā var izskaidrot ar to, ka siltumnīca nebija pabeigta, taču par otrā gada īso sezonu skaidrojuma nav. “Es nezinu, kas par vainu, iespējams, lielais sals. Te dažas dienas bija vairāk nekā -20 grādu, salāti pa nakti vienkārši sasala. Meklēšu iemeslu, kas nogājis greizi,” saimnieks ir apņēmības pilns. Lēmumu par pazemes siltumnīcas būvēšanu viņš nenožēlo un iesaka to darīt arī citiem – kaut vai tādēļ, lai pagarinātu tomātu un zaļumu sezonu.
